Uznāca fiksideja aizbraukt atkal līdz Ķīšezera (Bulduru) pilskalnam. Un tas brauciens piedzīvojumu un zināma ekstrēma pilns sanāca.
Bet, nu visu pēc kārtas.
Vispirms bija nepieciešamība aiziet līdz vietai, no kuras ļoti labi redzama Kundziņsala ar visu Man Tess placi. Pēc jau izgājām uz Augusta Dombrovska ielu ar nopietnu nolūku uz tās esošajā autobusa pieturā iekāpt 29.autobusā, kurš aizvestu un tuvāko pilskalnam esošo autobusa pieturu. Protams, bija slinkums gaidīt tās 22 minūtes, tādēļ cauri masīvam un pēc pāri dzelzceļa līnijai devāmies uz Jaunciema gatvi, uz kuras pieturvietā piestāj ne tikai 29.autobuss, bet arī 11.autobuss. Un, protams, izgājām nevis uz manai mājai tuvāko pieturvietu Āliņģu iela, bet uz nākamo maršrutā - Ziemeļblāzma. Tur nopētījām autobusu sarakstu un laika ziņā tuvākais - 11.autobuss. Kāpām tik iekšā. Un ups! autobusā esošajā monitorā redzu, ka šoreiz šī maršruta autobusam galapunkts pie Jaunciema kapiem, kas mums galīgi neder. Mums vajag to, kurš uz Sužiem dodas galapunktā.
Priekšpēdējā pieturā pirms Jaunciema kapiem lecam laukā, īsti nepapētījām cikos tajā pieturā pietur nākamais, mums derīgais autobuss, Tomam vēl fiksideja man kaut kādu pieminekli pa ceļam parādīt. Protams, tiek saprasts, ka tas piemineklis laikam ka citviet Jaunciema gatves maršrutā un nepaspējam ne apdomāties, kad pienācis tas 29.autobuss, kuru bija slinkums gaidīt pieturā uz Augusta Dombrovska ielas. Tad nu lecam un braucam turp, kur saplānots.
No sākuma tur pastaiga, precīzāk gājiens sākas mierīgi. Bet pirms paša pilskalna sākas ekstrēms. Precīzāk, ne tieši pie paša pilskalna, bet gabaliņu pirms. No vienas puses jau jauki, ka gabaliņu pirms tā pilskalna smuka pļava, kurai pāri pāriet. It kā prieks, kur tu rodies. Bet skats sanāca mānīgs. Tā pļava dabiskā ceļā plānojusi padarīt to pastaigu maksimāli apgrūtinošu. Lai no viena stabila zemes pleķīša tiktu līdz nākamajam un zem/uz pilskalna jābrien pa tādām dūkstīm, ka maz neliekas. Toms brida pa priekšu meklējot vietas, kur var kaut cik droši kāju nolikt neiegrimstot dziļi un tālu, es no pakaļas mēģinot savas kāju likšanas saskaņot ar tām vietiņām, kuras viņa kājas atzinušas par puslīdz derīgām. Nu neizdevās man turpceļā nemaz tās savas kājas neiegremdēt tajā dūkstī. Toties atpakaļceļā jau gāja par puskapeiku labāk, es un manas kājas beidzot sapratām, ko Toms iesaka pa priekšu ejot. Viņš tomēr ar savām kājām taciņu veidoja, kaut arī viņam izdevās arī savas kājas samērcēt.
Pēc jau pa zemes ceļu bija normāla iešana manu kediņu žļurkstēšanas pavadībā. Tomam jau arī tie apavi cieta, bet vismaz materiāls tāds, ka nežļurkstēja. Toties autobusā atpakaļceļā izskatījāmies impozanti ar saviem sabristajiem apaviem, kur tā sabriduma pēdas arī garajām biksēm tika...
Katrā gadījumā piedzīvojums bija, neapmierinātie ar piedzīvojumu nav sastapti. Briestam uz nākamo piedzīvojumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru