Vērmaņdārzs

Tikko pārnācu no pastaigas pa Vērmaņdārzu. Vispār es šim parkam cauri cilpoju diezgan regulāri vai nu uz Vecrīgu ejot vai arī uz autobusu pieturu pie Katedrāles. Vai vispār kurp ejot un ja tas patrāpās man pa ceļam. Fascinē tas, ka šis ir vienīgais Rīgas iežogotais parks. 

Tas iežogojums zināmā mērā traucē, jo reizēm pilsētas rīkotajos svētkos šajā parkā, piemēram alus svētkos, vienkāršam caurgājējam nav iespējams iekļūt parkā bez 2-vīša kabatā. Zināmā mērā diskriminācija pret tiem, kuri negrib baudīt alus priekus bet vēlas tikai iziet cauri parkam vai vienkārši pasēdēt parkā uz soliņa un pavērot raibo publiku. Galu galā alus arī kaut ko maksā. Un kāpēc man jāmaksā mistiskie 2,- eiro, lai es par to pašu naudu un varbūt pat vairākiem eiro nopirktu sev alus kausu visam vakaram? Neredzu loģiku.

Visi citi pasākumi - amatnieku tirdziņi kādos svētkos, bērniem veltītie pasākumi u.c. - ir daudz tolerantāki. Publikai nav jāmaksā par iekļūšanu parkā. Tikai jābauda paši pasākumi.

Šobrīd parkā notiek amatnieku tirdziņš, kurš risināsies visa starptautiskā folkloras festivāla Baltica 2915 laikā. Pirkt jau neko nepirku. Tuvākā nauda paredzama pēc pāris nedēļām, pēc tam, kad būšu atgriezusies no Lietuvas, no Traķiem. Toties nodegustēju vairāku pašmāju vīndaru produkciju un paņēmu vizītkartes. Jo vīni garšoja un pacentīšos pie iespējas iegādāties šos ražojumus mājas svētkiem. Paņēmu vēl vizītkarti no viena kunga, kurš nodarbojas ar koka mājsaimniecības priekšmetu gatavošanu. Noderēs labākiem laikiem.

Žēl, ka neapskatīju, kas parkā norisinājās uz abām skatuvēm. Ceru rīt labot situāciju. Ja izčammāšos uz turieni, jo ir arī citi gājieni.

Ziedoņdārzs

Apmetu loku Ziedoņdārzā. Vispār es tur regulāri metu lokus, kopš maijā izrakstījos no slimnīcu pirmās tūres. Kaut kur aprīļa beigās vai maija sākumā parks tika atvērts publikai pēc pailgas rekonstrukcijas visas ziemas garumā.

Man patīk rekonsturētais parks. Tajā tagad ir divi labiekārtoti mazuļu laukumi, divi labiekārtoti plači sportošanai, ir funkcionējošs bradājambaseins mazajiem. Vēl jūnija sākumā redzēju, ka tajā mazuļi ne tikai bradājas, bet arī plunčojas. Un - kas ir ļoti sirsnīgi - ir padomāts arī par pilsētas suņukiem. Tiem ir iekārtots sava veida sportošanas un izskriešanās placis. Pilsētas centrā šāds ekskluzīvs mājdzīvniekiem ir retums un pozitīva ekstra.

Arī strūklaka ar visām ap to satupušām vardēm darbojas.

Drusku žēl gan bija, ka tur nu ir par vienu rožu dobi mazāk. Nezinu, kāds bija aprēķins šo dobi likvidēt. 

Toties ir iekārtots par riteņbraucēju celiņš.

Man patīk Ziedoņdārzā radītā iespēja nelielai aktīvai atpūtai Rīgas iedzīvotājiem. Lai kaut nedaudz aktīvi izkustētos nu vairs nav jābrauc uz Mežaparku, citām Pierīgas vietām. Un ne obligāti jānīkst sporta zālēs.

Parka soliņu daudzums ļauj netraucēti pasēdēt vienatnē vai kompānijā un izbaudīt dienu netraucējot apkārtējos un nejusties traucētam no citu puses.

Un šoreiz bez banalitātes varu teikt - manā bērnībā, pat mana dēla bērnībā tā nebija. Toties tagad ir labāk.

Kevins Sorbo

Man šis amerikāņu aktieris iepatikās jau 90-jos, kad pa televīziju rādīja seriālu Herkulesa brīnumainie piedzīvojumi (Удивительные Странствия Геракла / Hercules: The Legendary Journeys). 

Lai sīkāk iepazītos ar aktieri un sameklētu viņa filmu pilnos nosaukumus novilkšanai torentos, sameklēju infu par viņi vikipēdijā. Tur ir visai plaša informācija par viņu. Uzzināju par viņa populārākajām lomām. Viena no tām - Herkuless augstākminētā filmā. Manā blogā visas pārdomas par šo seriālu šodienas skatījumā varēsiet atrast ar iezīmi Herkuless. 

Nākošā filma, ko noskatījos ar viņa piedalīšanos, bija Andromēda. Arī par šo seriālu ir izveidota iezīme Andromēda, kur diezgan daudz pārdomu par šo seriālu. Trešā filma ir Kulls Iekarotājs, par kuru jau nesen izteicos.  

Esmu vēl novilkusi filmu Dievs nav miris (God's not Dead). Bet to es tuvākajā laikā laikam neskatīšos. Kaut kā daudz Kevina Sorbo man ir sanācis pēdējā laikā.

Kevinam Sorbo ir sava weblapa un lapa feisbukos. 

Valsts Sociālās Apdrošināšanas Aģentūra (VSAA)

Šovasar diezgan regulāri iznāk apmeklēt Valsts Sociālās Apdrošināšanas Aģentūru (VSAA), lai iesniegtu "zilās" slimības lapas, kuras apmaksā valsts. Ir skaidri zināms, ka līdz septembrim došos turp vēl un vēl, jo slimošu līdz septembra vidum, kad beigsies slimošanas pusgads, kuru pieļauj likumdošana - pēc pusgada slimošanas vai nu veselam jādodas uz darba fronti, vai arī jāsaņem invaliditāti.

Ierasti, jau gadiem, apmeklēju VSAA nodaļu Fridriķa ielā 9, kura "piekabināta" Latgales priekšpilsētai. Tagad, protams, iedzīvotājiem ir iespēja griezties dzīvesvietai tuvākajā VSAA nodaļā; man šāda tuvākā nodaļa atrodas Lāčplēša ielā 70a. Tomēr ierastāk man ir doties uz Fridriķa ielu, ko arī daru. Nav jau ģeogrāfiski tālu un pasaules malā.

Uzgaidāmajā telpā, kā nu pierasts daudzas publiskās iestādēs, aparātiņā jāizņem numuriņš nospiežot attiecīgās vajadzības pogu un jāgaida rindā. Tagad, vasarā, šīs rindas konkrētajā iestādē nav garas. Praktiski vispār nav. Saņem numuriņu un uzreiz sauc iekšā.

"Turos" pie šīs VSAA nodaļas, jo man patīk apkalpošanas kultūra. Risinot vajadzīgo šīs iestādes kompetences problēmu vienmēr tiek saņemts izsmeļošs paskaidrojums un saņemti vērā ņemami ieteikumi par to, kā labāk risināt kādu blakusproblēmu.

Visiem, kam nav slinkums doties uz Maskavas priekšpilsētu - iesaku vajadzības gadījumā apmeklēt šo VSAA.

Notāre Inita Kalniņa

Vakar, 13.jūlijā, beidzot atsāku kārtot mantošanas lietu. Mana mamma nomira 2013.gadā un viņai piederēja lauku māja, kuru nu grasos juridiski noformēt kā no viņas palikušo mantojumu. Ko ar šo īpašumu darīšu pēc tam, kad tas tiks noformēts uz mana vārda, vēl nezinu. Laiks rādīs.

Mantošanas juridisko pusi - notariālo apstiprinājumu šim faktam - kārtoju pie zvērinātas notāres Initas Kalniņas. Man to darīt tieši pie viņas pa telefonu ieteica Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta amatpersona, pie kuras griezos ar jautājumu - ko un kā labāk darīt īpašuma mantošanas lietā.

Kad ierados uz pieņemšanu pie notāres un uzgaidāmajā telpā gaidīju savu rindu sarunai ar viņu, bija laiks apskatīt to kantora daļu, kura bija manā redzamības lokā.

Telpa plaša, ir vieta resepšenam, pie kura, tiesa, neviens konkrēti nesēdēja. Durvju automātiskās atvēršanas pogu, skanot ārdurvju zvanam, atvēra tas notāres darbinieks, kuram tobrīd bija ērtāk un kurš tobrīd atradās tuvumā. Un uz pieņemšanu ieradās daudzi cilvēki.Varēja just, ka notāres klientu loks ir visai plašs. To varēja arī izsecināt no tā, ka viņas pakļautībā strādā četri (vismaz tik daudz es viņus saskaitīju staigājot pa kantori no vienas telpas uz otru ar dažādiem dokumentiem rokās) cilvēki.

Herberts Strikers

Laikam jau nav pārāk taktiski rakstīt savas domas par cilvēku, ar kuru periodiski satiekos, publiskā telpā. Gan jau man kāds par to aizrādīs. Un laikam pamatoti.

Es viņu pazīstu jau apmēram divdesmit gadus. Iepazinos ar viņu laikā, kad mans pielūdzējs bija viņa draugs. Kad ar šo viņa draugu pašķīros, uz ilgu laiku pārtrūka kontakti arī ar viņu. Bija garāmejošas nedaudzas tikšanās uz ielas, kad katrs devāmies viskautkur savās gaitās. Regulārāk tiekamies pēdējos divus gadus. Ne kā pāris, kā divi pazīstami cilvēki, kuri šad tad pasēž pie alus kausa un papļāpā par dzīvi

Viņam gan laikam gribētos ko vairāk, bet es viņu uztvertu tikai un vienīgi kā kompāniju pie alus kausa. Par šādu lietu kārtību esam vienojušies, mana nostādne šajā jautājumā būtiska.

Kāpēc man šāda nostādne?

Cilvēks sauks uz randiņu, nāks viesos vai sauks viesos pie sevis, bet.... Netiek piedāvāts nekas vairāk par alu un izteiktu vēlmi pēc gultas (kura uzreiz ir atteikta). Viņā nav nekādu interešu. Jā, lasīt jau lasa, bet tas arī ir viss. Ir nenoteikts ienākumu avots, tagad, pēc mātes nāves, arī nenoteiktība dzīvesvietas jautājumā.

Kafejnīca Beeriloga

Grūti izteikties par šo kafejnīcu Daugavas otrā krastā. Tās reklāma uz ēkas ugunsmūra labi redzama, kad Imantas virzienā braucošie autobusi, pēc tam, kad beiguši savu darbību pieturā Slokas iela, pagriežas turpmākai kustībai pa Slokas ielu sava galamērķa virzienā.

Kafejnīca atrodas pagrabstāvā, galdiņu nav daudz. Tikai divi no tiem ir paredzēti diviem. Toties lielu telpas daļu aizņem biljarda galds. Tiesa, tajā īsajā laika sprīdī, ko tur pavadīju alus kausu tukšojot kompānijā ar cilvēku biljarda spēlētājus nepamanīju.

Alus man tika "uzsaukts", tā ka neko dižu par globālo kafejnīcas cenu politiku izteikties nevaru. Vienīgi pamanīju skatlogā reklāmu, ka kartupeļu frī porcija maksā 1,15 eiro (ja pareizi atceros tos centus). Un dzirdēju, ka "uzsauktais" alus maksā 1,70 eiro kausā.

Biju tur pagājušo nedēļ' kopā ar cilvēku, kurš mani izaicināja uz randiņu. Vēl pirms brauciena uz Dālderiem. Iespaids tomēr radās tāds, ka otro reizi uz randiņu šajā kafejnīcā iet negribētos.