trešdiena, 2018. gada 7. marts

Pie tā paša vakardienas

It kā diena ir pagājusi, uztraukums ir mazinājies, bet nav pārgājis pavisam. 
Vismaz ir skairība, ko darīt tālāk. Kodēšanās vai ne kodēšanās, ampula vai kas cits, bet pie narkologa tomēr uz konsultāciju ir jāaiziet. Jāatrod izeja no radušās situācijas. 
Vakar izrunājos gan ar dēlu pa tiešo, gan ar māsu feisbukā un pa telefonu. Puika vismaz apsolīja man manā klātbūtnē vairs aliņus nelietot. Lai nerodas kārdinājums. Māsa arī ieteica konsultāciju pie narkologa, kaut arī izteicās, ka kodēšanās tomēr tāds bubulis vien ir. Kas nevar sevi saturēt rokās, dzers vienalga - ar vai bez kodēšanos. Bet es gribu tikt vaļā no šīs aliņu atkarības uztraukumu brīžos.
Pie kam nav jau tā, ka man rokas trīc un galva sāp, ja jau no paša rīta nedabonu to aliņu. Kad ir darāmais - vienalga kas: vizīte pie ārsta, kāds darbiņš, citu lietu kārtošana - alus nav prioritāte, pat vēlme pēc tā nerodas. Pat ja doma uzplaiksnī, tai vienmēr seko "vispirms tas, šitas un vēl kaut kas". 
Tāda konkrēti smaga problēma ar aliņiem ir pēdējā pusotra gada laikā. Tiesa, arī agrāk ir bijušas kādas problēmas, bet tās kaut kā izdevās iznīdēt saknē.
Vispār, šobrīd teiktais laikam jau tomēr stāstāms narkologam. Varbūt viņš spēs ko ieteikt sakarīgu.

otrdiena, 2018. gada 6. marts

It kā turpinājums rīta ierakstam

1. Vakarienas vakara un šī rīta iekšējais šoks un neapmierinātība ar sevi mazinājusies. Drīzāk - mazinājies tas šoka moments no cikla "pankūka, ko es atkal esmu savārījusi". Tagad tikai prātīgi jārūkojas un jācer, ka izdosies atjaunot ārsta uzticību un cerību vēl kādu reizi ielikties tajā pat nodaļā slimnīcā. Bet tas ir darbs pašai ar sevi un jautājums, kā vienmēr, vai ārsts spēs un gribēs dot man vēl vienu iespēju. It kā jau katrs, pat smags noziedznieks, ir pelnījis vēl vienu iespēju. Bet ne man to lemt. Tagad tikai jārīkojas atbilstoši nolemtajam plānam un jāinformē par plāna gaitu ārsts. Varbūt tas ko līdzēs. 
2, Kaut kā panazām esmu iedzīvojusies te, visu dienu pavadot un tuvumā drasējot. Pat savas mantas uz šejieni esmu visas pārnesusi. Tiesa, ne visas esmu izpakojusi. gan paspēšu. Katrā gadījumā sākas jauns posms dzīvē, kā man to izdosies nodzīvot - nezinu. Katrā gaījumā - kārtējā reize, kad pasaule mainās un nezini, kā būs.
3. Lielumlielais paldies tiem, kas mani šodien uzklausīja un pat palamāja. Viss bija vietā.

Pati vainīga

Esmu laukā no slimnīcas divas dienas ātrāk, nekā parezēts. Pati vien vainīga esmu. Nevajadzēja man slimnīcā to skārdeni lietot. Pārkāpu slimnīcas iekšējās kārtības noteikumus un pie viena vēl apbēdināju ārstējošo ārstu. Viņš paļāvās uz mani, bet es izgāzos kā veca sēta.
Vispār esmu nobriedusi doties uz konsultāciju pie narkologa, lai līdz galam tiktu ar to problēmu galā. Vismaz ar stiprajiem grādīgajiem esmu tikusi galā un tiem plauktiem varu paiet garām bez intereses un īpašas vēlmes iedziļināties piedāvājumā.
Tagad jau kādu brīdi mētājos starp alkoholisko un bezalkogolisko alu. Un, velns parāvis, reizēm netieku ar sevi galā. Narkologa konsultācija tiešām ir vajadzīga un pie viena jāmēģina atjaunot ārsta uzticību. Gribētos jau tomēr vajadzības gadījumā ielikties atkal slimnīcā. Pagaidām man šī iespēja ir liegta tieši šīs skārdenes dēļ. Pati vainīga. Vajadzēja ar savu problēmu iet pie ārsta, nevis pirkt to nolāpīto bundžu.
Vieglāk būtu bijis visiem.
Varbūt pat derētu nokodēties. Dēls gan brēc, ka tāpat mani novaktēs no dzeršanas, māsa pa telefonu skaidroja, ka tā kodēšanās mīts vin esot - ja cilvēks gribēs dzert, nekāda kodēšanās nepalīdzēs. Ej nu tiec gudrs. Tāpēc arī taisos pie narkologa.
Tagad mēģinu iedzīvoties Žagatu ielā, kurā neesmu bijusi mūžību un simtpiecdesmit dienas. Redzēs, kā ies un kā būs. It sevišķi zinot to, ka dēls to aliņu pabieži lieto. Un nedzērājam būt blakus iedzērājam ir pagrūti. 
Redžs, ka nu ies un kā būs.

svētdiena, 2018. gada 4. marts

Pa simt mūžībām atkal vienas skārdenes pārdomas

Lai piedod man lasītāji, kā piedevu sev es nopērkot vienu skārdeni, kura tika tirgota ar atlaidi. Nu neizturēju un viena veselas mūžības laikposmā jau neko vēl nenozīmē. Vismaz manā skatījumā. Galvenais - neuzķerties un neatsākt atkal.
Saprotu, ka manas ikbrīža pārdomas lasītāju var nogurdināt, jo bieži domas pārklājas ar iepriekšējiem tekstiem vai atsaucas uz tiem. Tomēr ceru, ka taps piedots. Neko sliktu jau nepasaku, tikai brīžiem atšķirīgu viedokli no apkārtējiem.
Tagad pie tām domām, kuru dēļ top šis ieraksts.
 1. Krietnu laiku atpakaļ rakstīju par to, kāpēc un kādēļ sabiedriskajā transportā Rīgā vizinos "pa zaķi". Varu informēt, ka parādpiezinējfirmas mani ir sasniegušas un daļa parāda sabiedriskajam transportam par toreizējo "zaķošanu" ir atmaksāta. Tagad pilnūgi oficiāli vizinos par velti sabiedriskajā transportā visā Latvijas teritorijā, praktiski tomēr iegādājoties biļeti ar trim nullēm uz tās. Kā jau otrās grupas invalīds un manus nebiežos braucienus apmaksā valsts. 
2. Kaut arī man ir grupa un no tās izrietošā pensija, cenšos atrast tādus sīkdarbiņus, par kuriem tiek slēgts līgums un oficiāli maksāti nodokļi. Informēju, lai kādam atkal nerastos vēlēšanās pārmest man, ka sēžu uz citu nodokļu maksātāju rēķina. Būšu un esmu pateicīga par katru sīkarbu/projekta veida darbiņu, ko man piedāvā un ko spēju paveikt. Kā jau agrāk izteicos - darbs uz pilnu slodzi ilgstošā laika periodā man neder pie mana pašreizējā veselības stāvokļa. Nu, diemžēl tā nu ir.
3. Sniegs Nīderlandē tāds nelieels uzrāviens vien ir bijis. Māsa informēja, ka nu jau atkal tur ir silts un sniegs sāk atkāpties. Narcises esot izturējušas nelielo pajokošanos ar sniegu.
4. Kāds klikšķis tomēr noderētu, jo jaunas reklāmas sāk parādīties. 

sestdiena, 2018. gada 3. marts

Un atkal Nīderlande

Tad, kad mums bija nelieli mīnusi un sniga sniegs, māsa no Nīderlandes lielījās, ka viņiem naktī mazi mīnusi un dienā nelieli plusi, pat narcises februārī bija sākušas ziedēt klajā laukā bet šorīt.....

Vakardiena

1. Vakar izprasījos no slimnīcas un aizbraucu atdot pēdējās aizrunātās grāmatas no mana pirmā grāmatu saraksta. Tagad uz jaunu pārodamo/atdodamo grāmatu sarakstu būs kāds laiciņš jāpagaida. Kamēr māsa neatgriezīsies no Nīderlandes un es palikušajām grāmatām iešu cauri pa otram lāgam. Tiesa, var gadīties, ka jauns grāmatu saraksts parādīsies arī ātrāk. Dēla pašreizējā dzīvesvietā arī tiks revidēts grāmatu plaukts un tad nu dažas grāmatas var iekļūt pārdodamo/atdodamo sarakstā. Bet tur ir jāgaida uz dēla tēvu, kurš atbrauks no saviem pieludzas džungļiem un pieķersies grāmatu plauktu revīzijai. Tā ka - būsim gaidīt jaunumus.
2. Pie viena vakar ieskrēju vienā kafejnīcā, kur paziņa atzīmēja savu dzimšanas dienu. Sen neredzēts cilvēks bija. Pie viena sastapu arī dažus citus sen neredzētus - precīzāk, vienu. Puisi, kuru biju redzējusi sen gadus atpakaļ kā skolas puiku skolā, kurā tiku strādājusi par sekretāri. Tāda jocīga sajūta bija vērojot viņa meitiņu, kas rosījās visiem pa vidu. Puisi taču iepazinu apmēram tajā pat vecumā, kādā tagad ir viņa meitiņa. Sajutos bezgala veca, kā bezgalība.
3. Vispār vakardienas izskrējiens no slimnīcas uz centru likās kaut kas īpašs, nedaudz trīcēja kājas un bija neliels uzraukums. Kā jau pēc trim nedēļām slimnīcā. Vispār jau, dzīvojoties pa Purvciemu, centrā parādos reti, ja kaut kas no tuienes vajadzīgs. Bet ikdienā braucot uz centru nav un nebija šīs dīvainās uztraukuma sajūtas.

piektdiena, 2018. gada 2. marts

Dīvainības

1. Izrādās, alus ne tikai ir mazās vajadzības dzenātājs uz tualeti, bet aizdzen uz to telpu arī smagajai vajadzībai. Neatkarīgi no tā, ka vēders pirms brīža ir iztīrījies. Praksē pārbaudīts. Un tas ir neatkarīgi no tā, vai alum ir grādi vai arī tas ir bezalkoholiskais. Tāda dīvaina būšana, pat aizcietējums mitējas un viss notiekās. Nav jāmeklē citi līdzekļi.
2. Ja miegs nāk, var aizmigt, atslēgties pat klausoties roku vai smago metālu palielā skaļumā un no rīta pamosties labā noskaņojumā un izgulējies. Arī praksē pārbaudīts. Tiesa, es brīžiem vēl miega saucienam organismā pievienoju kādu ripiņu miega zāļu. Bet ja miegs dikti nāk, var arī bez tām ripām aizmigt jebkuros apstākļos (un pat bez iepriekšējas alkohola lietošanas). 
3. Esmu mitējusies skatīties kara filmas jūtūbē, laikam visas būšu pārskatījusies. Nezinu, bet ir apnicis. Tagad izlases veidā skatos vai nu vecās krievu filmas vai kautko populāri zinātnisko. Jūtūbē var daudz ko inteesantu atrast. Vienīgais, kas traucē - skaņas kvalitāte. Dažam labam gabalam pat uz visskaļāko noregulētā skaņa neko īsti nedod. Gandrīz vai jābāž kompis pie auss, lai saprastu, kas tiek runāts. Šī iemesla dēļ man skaņa kompī jau noregulēta uz visskaļāko un katram jaunam skatāmgabalam pacenšos noregulēt uz skaļāko individuālo skaņu celiņu. Varbūt kāds man var ko ieteikt šajā sakarībā? Vai jūtūbe vispār ir klusinātāja iemiesojums?
4. Šajā slimnīcā un šajā nodaļā biju gadu atpakaļ, kad veselība spieda. Tagad ielikos pirmkārt jau tāpēc, ka rudenī ir jāpagarina grupa uz nākošo termiņu un pie viena var pārbaudīt pārējo organisma stāvokli. Pagaiām viss ir normāli. Toties ir tā dīvainā sajūta, ka šī murgainā gada pa vidu nav bijis, es tik uz mazu mirklīti esmu izskrējusi laukā pastaigāties. 
5. Dēls ar vedeklu kļuvuši mīlīgāki un pretimnākošāki. Ja jau gatavi ņemt mani pie sevis. Bet arī sarunās viss ir pa draugam. Nezinu, kā būs kopā dzīvojot. Katrā gadījumā no rindas uz pansionātu pagaidām neatsakos. Tas ir kā tāds rezerves variants situācijai "ja nu kas".