Kaut kas ir šķībi

Un atkal tēmā, kuru esmu jau senāk daudzkārt cilājusi. Un dilemmiska pēc būtības. Un atkal - tikai un vienīgi mans viedoklis, kuru var apstrīdēt.

Teiciens "Gribi mieru, gatavojies karam" ir zināmā mērā šķībs jau pašā būtībā. Gatavošanās karam ir slēpts aicinājums gatavoties kļūt par slepkavu. Kaut kur zemapziņas līmenī gaidīšana uz to personāžu, kuru gatavojas nogalināt. Masu slepkavošanas procesa laikā. Jo karš ir masu slepkavība. Masu slepkavība, kuras laikā viens bariņš bruņotu cilvēku nogalina otru bariņu bruņotu cilvēku. Pēc kāda cita/kādu citu pavēles.

Piezīmes uz dzīves malām

Šis varētu būt jau iepriekš kādos rakstos kā nebūt jau apskatīts. Bet gan jau. Un varbūt cits rakurss šoreiz sanāks. Pagarāks teksts šoreiz laikam ka sanācis būs. Lūgums, pirms ko iebilst/piebilst - lūdzu, lūdzu izlasiet līdz galam...

Manī žēlumu neizraisa tie, kuri čīkst un sūdzas par to, ka dzīvo sliktos apstākļos un šmuckastē, bet tajā pat laikā nevīžo to šmuckasti savu iespēju robežās likvidēt. Ne, nesaku, ka katram jāmāk elektrības sistēmu salabot un mājai jaunu jumtu uzlikt. Bet paņemt rokā slotu un aizslaucīt prom visādu drazu vecu papīriņu, cigarešu galu un tamlīdzīgu būšanu veidā taču var katrs. Tas, ka dzīvojamai mājai ir kādas globālas problēmas - jumts caurs, kanalizācija aizsērējusi vai kas nu tur vēl -, nebūt nenozīmē, ka tām problēmām jāpievieno savs slinkums un vēlme dzīvot šmuckastē. Tiem, kuriem rūp kārtība mājās, ir daudz lielāka iespēja saklauvēties līdz tiem, kuri māk to jumtu uzlikt, elektrības un kanalizācijas sistēmas salabot, nekā tiem, kuri nevīžo, kaut cīnoties ar vējdzirnavām, uzturēt to mājokli iespēju robežās tīru.

Kārtējā linku porcija

Mūsējie un mūsu vēsture.

1.  Drusku par latviešu kopienu Emirātos.

Vēsture no pasaules ārēm.

1. Nindzjas. Kas tie bija patiesībā, ne visādu filmu atreferējumā. Klips krievu valodā.
2. Jakudza - japāņu mafija. Klips krievu valodā.
3. Par tādu parādību militārajā vēsturē kā landsknehti, Klips krievu valodā.
4. Par Spartu, par to, kāpēc militarizētā pilsētvalsts galarezultātā tomēr zaudēja. Klips krievu valodā.
5. Vjetnamas karš. Cēloņi un sekas. Tiesa, klausoties, skatoties klipu Tomam radās kritiskas piezīmes par to, ka dažu labu faktu klipa autors tik daļēji izgaismo vai neapskata vispār. Bet arī šie klipa autora klupieni nemazina faktoloģisko izgaismojumu. Klips krievu valodā.
6. Ziemeļu un Dienvidu Koreja. Korejas karš. Un te nu jāsaka - karš, kurš apstājās ne pie kā. Klipā izklāstīti kara izcelšanās iemesli un sekas. Un juridiskais paradokss (līdzīgi kā Krievijas - Japānas attiecību sakarībā) - starp abām Korejām tā arī joprojām neesot parakstīts jebkādu noteikumu miera līgums, kas juridiski apstiprinātu kara beigas. Klips krievu valodā.
7. Stikla vēsture. Klips krievu valodā.
8. Papīra vēsture. Klips krievu valodā.
9. Vīna vēsture. Klips krievu valodā.
10. Kafijas vēsture. Klips krievu valodā.

Interesanti vispārīgi'

1. Par to, kas ir dopamīns. 

Krievija. 

1. Mamuti neesot līdz galam izmiruši. Versija. Šo liku sadaļā par Krieviju, jo materiālā vairāk atsauču tomēr uz Krievijas teritoriju. Klips krievu valodā.

Pa ceļam pazaudētā svētku sajūta

Jā, tā nu tas ir. Nu nav man svētku sajūtas neviena valsts svētku dienā. Nebija jaunībā, kura pagāja padomjlaikos, nav arī jau šajos, neatkarīgajos, laikos. Man šīs "sarkanās" dienas kalendārā ir tikai un vienīgi papildus brīvdiena. 

Pat nepamanīju, kurā mirklī pavisam izsīka vēlme svinēt kā svētkus svin. Tā, lai citi redz un ievērtē manu svinēšanu un patriotismu. Kaut kā jau apzinos to, ka man nekādi nevajag svētkus izrādīšanās pēc, nevajag to ķeksīti, ka esmu svinējusi. Jā tieši ķeksīti. Un nevajag to, ko "šajos svētkos publiski jāuzvedas un jājūtas šitā, bet tajos svētkos - tā".

Mazliet rūgtuma valsts svētkos

Gadiem krājies tas rūgtums, laikam tā "muca" nu pilna un saturs laužas laukā un prasās izrunātam būt.

Katra valsts sākas ar katra paša es, kas saskarsmē ar apkārtēju pārveidojas par mēs. Un visus "Ko man šī valsts dos?" jāpārskata uz "Ko es došu valstij, lai tai būtu, ko man dot'. Sakopta, bagāta, kulturāla valsts sākas ar sakoptu, bagātu un kulturālu cilvēku. Sakopts un kulturālu cilvēku kopums kopā radīs ap sevi sakoptību, kultūru. Un sakoptība, kultūra sākas ar sava es, pēc tam mājokļa, apkaimes sakoptību; kulturālu uzvedību publiskā telpā. Bagātība naudas izteiksmē? Bez naudas, protams, nevar iztikt, bet tā ir mainīgs lielums - šodien, šobrīd tā varbūt ir "vezumā vedams daudzums", bet rīt makā "svilpos vējš". Cik tā nauda kuram nu ir un būs - katra paša ierosīšanās visāda. Jo - ja vispirms jau galvā "svilpos vējš", tad pat ar miljardiem naudiņu nepietiks iztikšanai elementārai. Katra paša ziņā ir tas, ko un kā sarosīties un sapelnīt tās naudiņas iztikšanai. Neviens, pat ne kaimiņu Ješka, nav uzņēmies un neuzņemsies pienākumu uzturēt to, kurš nevīžo pats jel kā ierosīties. Un arī valsts nē. Tās naudiņas, kuras tiek maksātas visādās pensijas, visādos pabalstos - tās ir no tām naudiņām ņemtas, kuras pilsoņi samaksājuši sociālo, ienākumu nodokļu maksājumos (Nu, teorētiski tā tam vajadzētu būt, neesmu ekonomiste un arīdzan valsts budžeta veidošanos sīkumos nepārzinu, paužu tik viedokli balstoties uz vispārīgu informāciju).

Daugavgrīvas cietoksnī

Šī gada pēdējais Vecdaugavieši biedrība rīkotais pasākums. Daugavgrīvas cietokšņa apmeklējums Rīgas Bolderājas apkaimes pusē. It kā liktos - kur ir Vecdaugavas apkaime un kur ir cietoksnis Bolderājas apkaimē. Abas vietas katra savā likteņupes Daugavas pusē. Tomēr vēsturiskā saikne ir pietiekami nozīmīga. Un saikne sākas ar Daugavgrīvas klosteri, kuru senlaikos nodibināja cicesteriešu ordeņa mūki senatnē, vēl tajos laikos, kad Daugava uz jūru ceļoja pa to vietu, ko tagad, mūslaikos, sauc par Vecdaugavu. Esošo ieteku jūrā Daugava ieguva tikai 1567.gada plūdos. Līdz ar to - nu jau Daugavgrīva reāli ir tur, kur nu viņa tagad atrodas.

Kopā ar Tomu reiz bijām pa cietoksni diezgan daudz klaiņājuši tāpat. Tiesa, pēdējo reizi tur bijām nedaudz mazāk kā pirms 10 gadiem. Un vizuāli jūtamas izmaiņas uz labo pusi. "Ledus iekustējies" vides sakopšanā, mēģinājumos apkopot cietokšņa vēsturi. Un darbībās kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Patiess prieks bija klausīties vietējās gides stāstījumā, kas piedeva skaidrību tam, kas bija tapis redzēts bez vietas vēstures speciālista klātbūtnes. Paplašinājās vietas, lietu un notikumu izpratne. Un galarezultātā vismaz man tas summējas manas dzimtās pilsētas vēstures kopainā.

Vispār - izstaiga pa cietoksni, tā kazemātiem gida, kurš izstāstīja par vietām, lietām notikumiem lokācijā piedeva cietoksnim īpašu šarmu.

Un jā, man vienmēr ir patikuši un fascinējuši cilvēki, kuri mīl savu dzimto vietu un apzina tās vēsturi. Ir, ko pamācīties, ir uz ko tiekties.

Bildes būs padaudz.

Zane Daudziņa: Bērnudienas komunālijā

 Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2024.gads, 256 lpp.

Nopirku ne tikai izlasīšanai un pēc plauktā putināšanai. Nē, romāns ir arīdzan par manas bērnības, jaunības laiku komunālā dzīvoklī un par vietām, kuras bija arī mana tolaiku vide. Lokācijas nozīmē, jo, izrādās, savu bērnību un jaunību abas ar Zani esam izdzīvojušas vienā apkaimē. Var jau būt, ka mūsu gaitas ir kādi krustojušās, tik toreiz viena otru nepiefiksējām, bijām viena otrai bezvārda garāmskrējējas.

Jau pats grāmatas sākums paņem, aizrauj. Un kļūst skaidrs, ka jāēd (ups, jālasa) pamazām. Kā super garšīga kūka pa mazam gabaliņam. Lai palēnām izgaršotu notiekošā atmosfēru. Ja dzīsi zirgus, pa ceļam pazaudēsi netveramo garšu. Tik ļoti tas viss ir tuvs un saprotams. Nē, man tā komunālija ir bijusi savādāka, bet tas neizslēdz to, ka bija. Jau no dzimšanas. 

Un - es pat biju piemirsusi par 10.trolejbusu! Ha, man laikam paīsa atmiņa. Toties uzplaiksnī atmiņā citas ar apkaimi saistītas atmiņas. Bet to izklāsts še nebūs tēmā, jo tēmā ir Zanes grāmata.

Izlasīju līdz beidzamam vākam. Ar visu manu mendeli lasīšanas gaitā pierakstīt uznirstošās domas.

Milzonīgs paldies par drastiskumu atmiņās un siltumu, kurš tā vien laužas laukā no katra vārda, katras zilbes. Un paldies par drusku citādāku skatījumu uz vietām un lietām ārpus komunālijas, Rīgas ielās, savādāku, nekā mans skatījums uz tām pašām vietām. Gan jau ka tajos tālajos gados mēs kaut kur kaut kā nemanot esam viena otrai garam pajoņojušas savās gaitās esot viena otrai kaut kas kaut kādā burzmā.

Reizēm, lasīšanas procesā, pieklauvēja klusa cerības vēlme, ka mēs varētu pie tējkafijas krūzes un svaigu bulciņu kaudzes apsēsties un "Tu atceries to stūri? Tur bija tā....". Un bērni klusu kaktiņā sēžot klausītos tos atmiņu plūdus un salīdzinātu savas atmiņas par viņu Rīgu, kura nu jau ir savādāka par mūsu Rīgu...

Lasiet, baudiet, atceraties...