Rīga un Ikškile

Kopā ar dēlu un vedeklu pie vedeklas vecākiem uz Ikšķili aizbraucām. Bildes ir secīgā kārtībā ar vienu atrunu - no otra gala. Pirmā še redzamā ir pēdējā. No pēdējās secīgā kārtībā iet uz pirmo. Nezinu, kāds kukainis sistēmai iekodis, bet tai tā sagribējās bildes likt. Un nē, Toms pirmajā bildē nav pavisam nekāds, rakurss tāds sanāca.

Pie viena - pirms kāpšanas vilcienā laiciņš drusku bija. Tāpēc saulītē uz perona apsēdāmies katrs pa belasim apēst. Un tur nu zvirbuļi un kompānija piesitās. Ziniet, stacijas peronu zvirbuļi no rokas ēd. Uz beigām viens pat tik drošs bija, ka piesēdās man uz kājas savu belaša saķert (nobildēt nepaspējām).

Tāds sajūtas "viņi paši sev rok kapu" mirklis

Publiskā interneta telpā diezgan regulāri parādās informācija par to, ka Krievijā mātes lepojas ar to, ka viņu dēli piedalās nesmukumā Ukrainā, pašas dēļ kaut kādām naudiskām motivācijām sūta dēlus tur karot, nomirt. Un pēc vēl ar lepnumu saņem visādus morālus un mantiskus labumus no minētās valsts amatpersonām.

Tad nu man "Ups!".

Pārdot, nodot savu dēlu, lai pašai uzlabotos mantiskais un morālais statuss? Sūtīt savu dēlu drošā nāvē bezjēdzīga, nejauka, neadekvāta pasākuma laikā?  Tā jau ir nodevība pret pašas bērnu. Ļoti smaga nodevība. Un te nu - tikai šķaudiens atlicis līdz dzimtenes nodevībai. Jo var gadīties, ka atnāk onkulis kaut no tās pašas Ķīnas, piesola pavisam lielas naudiņas un tad nu "kirdik" tēvzemes mīlestībai. Pārdos, nodos pat acis nemirkšķinot.

Valsts svētku noslēgumā, vakarā esot mājās

Nu, jā. Nav man tā urrā patriotisma sajūtas lozungu skaņās un tamlīdzīgi. Kaut kur pazuda tulkojumā. Un attieksme pret 4.maija notikumu ir bijusi dažāda, bet tomēr bez urrā patriotisma laikam.

Trīs pirmās maija dienas daudz kur klaiņots bija, dienas bija jaukas, pavasarīgas. Tas, kas šodien aiz loga - nu, jau no paša rīta neaicināja uz varoņdarbiem, arī tāds kā fizisks sagurums, kuram ļoti prasījās dīvāns un praktiski nekā nedarīšana. Pie viena nu nebija ieplānots kaut kas obligāti aizejams. Svētku norises pilsētā? Kaut kā nebija tas urrā noskaņojums ko apmeklēt tikai tāpēc, ka 4.maijs. Piedodiet.

Uz Audupi neapskatīto "asti" apskatit

Toms Māsas Gugles kartē izpētīja, ka mēs uz to mistisko Audupi braucot abas iepriekšējās reizes vienu nostūrīti tomēr nebijām iepētījuši. Tas nu nopētījam 24.autobusa sarakstu un jau no paša rīta braucām. Izkāpām pieturā Bākas iela un gājām iepētīt.

Nedaudz palīkumojam pa vietējā mazciemata ieliņām, atradām spraugu, pa kuru, apejot vārtus jo žoga reāli nebija - tikai ierakti vārti, bija iespējams līdz tam upes punktam tikt. Un tur, pavisam tuvojoties krastmalai - no niedrēm izskrēja STIRNA un aizskrēja tuvējos krūmos. (Interesanti, ko mēs vēl sastapsim pilsētas nomales apkaimēs? Zirgi ir sastapti pļavā pie Skanstnieku mājam Vecdaugavas krastā, Ķīšezera krastā ir redzēts praktiski savvaļas govju bariņš. Tagad vēl stirna sastapta...)

Pirms mājāsbraukšanas vēl ieklimtām vietējā jahtkluba teritorijā. Man kaut kā tās jahtas mazāk kadros trāpījušās. Pie gadījuma Tomam prihvatizēšu dažas sev še ielikšanai. Kad un kā laiks sanāks.

1.maija svinību sakarībā

Atkal ar tādu kā aizkavēšanos rakstu pārdomas svinamdienas sakarībā. Runa ir par 1.maija atzīmēšanu kā svētku dienu. Ar tādu it kā gadiem jau krātu neizpratnes piedevu.

Manai paaudzei jau šī svinēšana kā proletariāta (darbaļaužu) svētki tika pa visiem galiem pičkāta iekšā. Ar visu nodevu ideoloģijai - svētku gājieniem. Un, nu jā, - manā jaunībā oficiālā brīvdiena bija ne tikai 1.maijs, bet arī 2.maijs. Tas nu tā, par margrietiņām garāmejot.

Man kaut kā šie it kā svētki, svētku nosaukums nu noteikti - kaut kas tiek uzspiests. Vai tiešām oficiālajai pavasara brīvdienai vajadzētu kaut ko tik pelēcīgu? 

Lai precizētu jau reiz it kā zināmu svētku nosaukuma jēgu, pajautāju Vikipēdijas tantei. To tur atrasto skaidrojumu lasiet šeit. Un, jā. Sapratu līdz galam to, kas man tajos svētkos nepatīk, neaizrauj. Nu loti lielā komunisma piegarša.

Pārgājiens uz Ķīšezera Nabas kakta galējo punktu

Pa to kaktu, tā dažādām vietām jau esam klaiņojuši. Viens tā kakta punkts bija palicis neapgūts. Tad nu devāmies tajā pārgājienā, kurš izvērtās drusku garāks nekā bija domāts. Toties tas Ķīšezera stūris var sevi dēvēt par Apgūto lielumu.

Gājiens izvērtās ar vispirms iziešanu no mājas un nokļūšanu uz meža takas, kura līdz šim bija neizieta. Pēc tam iekūlāmies čūkslī - manāmi pārpurvotā vietā, kura pie viena bija aizaugusi, pārsvarā ar krūmājiem, bet netrūka arī koku, kas ir koki. Pēc nokļuvām pie krastmalas niedrāja, kurā makšķernieki taku ieminuši. Pa to taku niedrājā nokļuvām līdz jahtu novietnē, kuru jau bijām apskatījuši iepriekš. Pēc jau saguruši un ēst griboši devāmies mājās. Tādēļ tik tagad ieblogojos, jo vispirms jau jāpaēd.

Bildes padaudz.

Pārgājiens "Divi vienā"" (bildes padaudz)

Laiks jauks, jau vakar sadomājām pārgājienu ar MĒRĶI. Apmeklēt martā apmeklēto Ķīšezera (Bulduru) pilskalnu un pēc tam izstaigāt vismaz vienu no Jaunciema Pupuķu takām.

Tad nu izkasījāmies. Ar 29.autobusu atkal aizbraucām līdz pieturai Ozolkalni. Pirms iet uz to pilskalnu iemetām garāmejošu līkumu pašā Ozolkalnu ciematiņā. Nu, tā - līdz ezermalai un tad gar to līdz vietai, kur sākas  taka uz pilskalnu. Gājām, priecājāmies un tad! Tad ieraudzījām GOVIS iežogotā ganību teritorijā (kā izrādījās pastaigas laikā, tā iežogotā ganību teritorija ir daaaaudz plašāka par to, kura martā tika tur iežogota ūdensputnu perēšanas vajadzībām). Praktisi savvaļas govis ar telēniem. Kā vēstīja informatīvā plāksne pie uzpariktētiem vārtiņiem, tas ir uzņēmuma GrassLife mobilais ganāmpulks.

Pēc tā nostūra apmeklēšanas izgājām uz pieturu Suži uz Jaunciema gatves. No turienes ar 11.aitobusu aizbraucām līdz pieturai Pagrieziens uz Jaunciema kapiem. (Ja autobuss grieztos iekšā uz Jaunciema kapiem, tad kāptu ārā pieturā Jaunciema 8.šķērslīnija, kura atrodas ļoti netālu no tās, kurā mēs izkāpām - praktiski ap stūri)

Nonācām līdz interesanti noformētam stabam ar virsrakstu Pupuķa takas, uz kura bija četros virzienos norādes uz kādām takām. Izvēlējāmies vienu un devāmies. Virzienā uz jūras pusi. Bet. Un ļoti liels bet. Apkārt priežu mežs uz tiešām augstām kāpām, bet vairs nekādas norādes, kurā virzienā jāiet pa izvēlēto taku. Vispār nekādas. Tad nu vienkārši gājām pa meža stigu, kura līgani pārauga ielā, kura laikam ka bija Jaunciema ārējā robeža. Un nonācām pie vēl viena Pupuķu takas staba, kura norādes jau informēja par ko pavisam citu, Jaunciema teritorijā. Bum, bum.

Galarezultātā izgājām uz Jaunciema gatvi, pie tur esošās autobusa pieturas un aizdevāmies mājās.