No visa kā pa druskai

1. No vasaras tik mēnesis palicis, jo šodien jūlija pēdējā diena. Cik ātri laiks paskrējis! Liekas - tikko sākās ceriņu laiks, bet Jāņi jau garām, pat jūlijs paskrējis nemanot. Jau pamazām jānoskaņojas rudenim un rudens nebeidzamajam lietavām. 

2. Par spīti visām problēmām jūtos laimīga, jo piederu šai vietai, šai zemei, šai tautai. Skan patētiski, zinu. Bet nezinu, kā to savādāk formulēt, lai neskanētu tik idiotiski patētiski. Ja kādam ir kāda cita versija, dalieties.

3. Pēdējā laikā iestājies tāds dīvains miers, pat guļu labāk. Izguļos. Tiesa, ar miega zālēm. 

4. Joprojām esmu darba meklējumos, bet laikam tiešām darbu vieglāk atrast pavasarī. Tiesa, piemērotu darbu. Jo ss.com ir pilns ar darba piedāvājumiem, bet ne jau visiem piedāvājumiem es atbilstu, ne visi atbilst man. Savu CV sūtu uz tām vietām, kas mani ieinteresē. Bet nekas, atradīšu ko piemērotu. Savā ziņā nav ko uztraukties, man taču ir vēl arī pensija, tā ka gluži bez naudas neesmu. Bet ja kādam ir kādas idejas, dalieties. Tiesa, darbam no zvana līdz zvanam astoņas stundas neesmu piemērota. Mani vairāk interesē tādi darbņi, kur var uzraut kādu bridi un tad pēc laika atkal. Protams, ar visiem līgumiem un nodokļu nomaksu.

5. Fascinē Rīgas guļamrajonu un citu mikrorajonu iedzīvotāju apzīmējums braucienam uz pilsētas centrālo daļu. "Braucam uz pilsētu" - tā, it kā šis mikrorajons nebūtu pilsētas daļa, bet pasaulīte pati par sevi. Un tā ir iegājies no paaudzes paaudzē. Šis teiciens laikam ir neiznīdējams. Pat centrā dzīvojošos esmu dzirdējusi sakām - "man jāiziet uz pilsētu".
Man patīk šo mikrorajonu mierīgums, dienu rāmais plūdums bez stresa un citām negācijām, ar kurām ir pilns centrs. Centrā vienmēr ir steiga un lietišķums. Kaut gan izaugusi un mūža lielāko daļu esmu nodzīvojusi centrā. Tomēr gribas atgriezties centrā, bet pagaidām nav tādu iespēju. Pastāv objektivitāte, kas to pagaidām neatļauj.

Mazliet par politiku

Te nu ar mani varbūt kāds noteikti gribēs pastrīdēties vai arī dziļdomīgi noklusēs no cikla - nav vērts.

Pie mums lamā Vejoni, ASV - Trampu. Un te nu ir viens milzonīgs BET.

Gan viena, gan otra tēlu veido komanda, kas stāv aiz viniem, sacer runas, izskaidro dokumentus, kas jāapstiprina ar prezidenta parakstu, plāno viņu vizītes un daudz ko citu. Tas, ka viņi kā personības ne ar ko neizceļas, vēl nenozīmē, ka viņu komandai nav jāstrādā. Šajā gadījumā jāstrādā ar daudz lielāku jaudu, lai šos kungus padarītu publiski pieņemamākus. Komanda ir savākta neveiksmīgi.

Un ne jau no zila gaisa viņi abi uzradās prezidenta krēslā, bet tapa ievēlēti visnotaļ demokrātiskas vēlēšanās. Vai tad nu vēlētāji nezināja, ko vēlē? Štatos pašiem vēlētājiem jādomā ar galvu - par ko tad viņi balso, pie mums Saeimai jādomā ar to pašu vietu. Nu ir taču neprāts ievēlēt amatā cilvēku, kurš īsti nesaprot visu to virtuvi.

Man nav iebildumu pret Vējoni un Trampu ka pret cilvēkiem, es viņus esmu redzējusi tikai televīzijā un dažādos rakursos internetā. Man ir iebildumi pret vēlētājiem, kuri reizēm domā ar to vietu, uz kuras sēž vai arī nedomā vispār. Ka tik būtu ievēlēts. Jā,  mums ir atšķirīgas prezidenta ievēlēšanas sistēmas, bet tas jau nemazina prezidentu vēlējušo personu līdzatbildību notiekošajos procesos.

Vai tiešām ir grūti kārtīgāk padomāt, kuru kandidātu virzīt šim amatam un pēc tam nodrošināt viņu ar pienācīgu komandu? Pretējā gadījumā es neredzu jēgu visai tai ņezgai ap šīm divām personām.

Niderlandes Vlardigenas miesta muzeja ekspozīcija

Mazliet

1. Nolāpītais karstums. Pat manai sliekas figūrai ir par daudz. Guļam pie atvērtiem logiem, bet tik pat visa tā sutoņa ir par daudz. Un visā Eiropā ir šitas trakums. Vismaz no Nīderlandes un Anglijas pienākušas par to ziņas.

2. Pat anonīmais kašķis pieklusis, jo nu jau kādas dienas nav manīts komentos un es pat nezinu, kā vērtējas mani iepriekšējie raksti. Kašķis jau ievilka sarunā arī citus un bija svētīgi palasīt komentārus, censties uz tiem sakarīgi atbildēt.

3. Šomēnes kaut kāda grafomānijas lēkme, jo visu laiku ir ko teikt. Kādam tas var nepatikt, bet fakts paliek fakts. Tik daudz rakstu vienā mēnesī, cik sanācis šomēnes, man nav bijis visos iepriekšējos gados kopā ņemot.

4. Jauna laptopa iegādei laikam nāksies iet oficiālo - veikalu - ceļu, jo kaut norakstāmu, lietotu paziņu vidū šoreiz nesanāks atrast. Un tas man iznāks dārgāk, nekā pa draugam dabūts laptops.

5. Daudzi laikam piegriezusi reklāmas savos kompjos, jo klikšku reklāmām ir maz. Pažēl jau ir, jo tās reizēm ir tīri interesantas.
6. karsti ir ne tikai cilvēkiem.

Latvieši un latvietība

Latvija ir kartē apzīmēta valstiska teritorija, kuras valsts valoda ir latviešu valoda.

Bet. Un te ir viens liels "Bet". 

Ir ventiņi, lībieši, sēļi, Bārta un Nīca un vēl un vēl.
Mēs esam raibi kā dzeņa vēders. To lieliski parāda Dziesmu svētku gājiens, kurā ir tik daudz krāsu un  tautas tērpu dažādības, ka reizēm vai acis žilbst. Bez šīs daudzveidības mēs būtu vai cik garlaicīgi.
Ja pareizi atceros to vēsturi, tad par valsts valodu tika vienbalsīgi atzīta tā izloksne, kurā runāja Rīgā un tās apkārtnē. Ja esmu kļūdījusies, palabojiet.
Tai pat laikā latgaļu valodai nav dots oficiālas valsts valodas status, kaut gan šai valodai ir sava rakstība un tajā runā ļoti liela Latvijas pamatiedzīvotāju daļa. Un tā ir viena no šis teritorijas pamatvalodām.
Krievi, baltkrievi, vācieši u.c., kuru nacionālā pamatvaloda ir cita - tie ir tikai dažādos laikos še sabraukušie cittautībnieki, kuriem jāapgūst šīs zemes, šīs vietas valoda, tradīcijas un daudz kas cits.
Latvietība sen jau ir politisks jēdziens, nevis tautiska piederība. Tīrasiņu latvieša šai zemes pleķītī vienkārši nav. Ir cilvēki, kuri pieņēmuši par savu pamatvalodu latviešu valodu.
Šis zemes pleķītis pie Baltijas jūras ir ļoti ērts tirdzniecības tranzītpunkts, kas interesējis un interesē daudzus. Te ir notikusi diezgan liela asiņu sajaukšanās. Katram no mums senčos un citādi rados ir kāds cittautībnieks, pat vairāku tautību pārstāvji. Piedodiet, bet tā nu tas ir.
Toties mēs varam lepoties ar Alūksnes bārenīti, kura kļuva par Krievijas imperatrisi Katrīnu I, mēs varam lepoties ar baronu Minhauzenu un viņa Ulubeli, mēs varam lepoties ar Kurzemes hercogisti, kas savulaik iznesa pasaulē šī zemes pleķīša vārdu un kurai reiz piederēja Tobago sala.
Un mēs varam lepoties ar daudz ko citu, kas tagad ieraksta šī zemes pleķīša esamību pasaules kartē un vēsturē.

Vēsture - rakstītā un nerakstītā

Vēstures no rakstības pirmsākumiem vienmēr ir divas oficiālā, uzprišinātā un mutvārdu  reālā.
Es atceros ko mums skolā mācīja vēstures stundās, vēstures oficiālo versiju un marksisma-ļeņinisma ideoloģijas pamatus, kas aizvietoja mūsdienās tik ierastās bībeles stundas sākumskolas klasēs. Un atceros, ko pa ausu galam sadzirdēju pieaugušo sarunās, informāciju, par kuru ārpus mājas nedrīkstēja runāt. Tās bija sarunas par pirmskara Ulmaņlaikiem un kara laiku, par krievu un vāciešu koncentrācijas nometnēm.
Tagad nožēloju, ka klausījos tikai pa ausu galam un savas pusaudzības, jaunības laikos neizmantoju iespēju saklausīt no vecākiem un vecmāmiņām par tiem laikiem, kad viņi bija jauni un viņiem jūra bija līdz ceļiem.
Tādēļ cenšos savas atmiņu druskas ierakstīt še, padalīties. Ja kādam tas nepatīk, nu, tā ir viņa darīšana.
Vakar kopā ar divdesmitgadīgu puisi aizgājām līdz vācu laika ebreju masu kapa vietai Biķernieku mežā. (Bildes ir iepriekšējā postā). Viņam, rīdziniekam, tas bija sava veida jaunatklājums. Rudens pusē sarunājām vēl aizbraukt uz Salaspili, tai tuvumā bijušās vācu koncentrācijas nometnes memoriālu. Viņš par to neko nezināja. Bet šī koncentrācijas nometne arī ir daļa no mūsu vēstures.
Tāpat ka tas, ka boļševikiem Krievijā nākt pie varas un nostabilizēties pašos pirmsākumos ļoti palīdzēja latviešu streļki un Kronštates jūrnieki. Latvju streļķi apsargāja Ļeņinu Maskavas Kremlī un bija tie, kas apspieda eseru dumpi.
Kad pēc Brestas miera līguma Latvija ieguva savu neatkarību pirmo reizi, ne jau visi latvieši pārbrauca mājās, kaut arī tāda iespēja bija. Un liela daļa no palicējiem strādāja boļševiku varas gaiteņos. Esmu dzirdējusi (tiesa, nepārbaudītas) runas, ka 30to gadu sākumā lietvedība Kremlī tika vesta latviešu valodā, un pēc tulkota krieviem saprašanai. Arī tā ir daļa no mūsu vēstures. Ja kādam interesē šis vēstures posms, var bēniņos pameklēt vecās padomjlaika vēstures mācību grāmatas, parakāties vikipēdijā.
Par PSRS agonijas sākumu un nenovēršamo bojāeju nerunāsim, to iezīmēja Otrā pasaules kara beigas un ar Staļina nāvi sākās boļševisma agonija, kas ievilkās uz vairākiem gadiem. Bet tā jau ir tēma plašākam un citam postam.
Es patlaban runāju par mūsu pašu vēsturi un mūsu tautiešu līdzdalību tajā.
Mēs nedrīkstam aizmirst par vācu pakļautībā esošās Arāja brigādes darbību Ukrainā, Baltkrievijā. Tur Otrā pasaules kara atmiņas ir svēta lieta un latviešus manuprāt joprojām piemin ar ne pārāk labu piemiņu.
Šobrīd daļa vēstures atmiņu ir pa daļai dzirdētas no paaudzes pirms manis, manas pašas padomjlaika atmiņas esmu rakstījusi jau iepriekš un rakstīšu vēl patīk tas kādam vai nee. Jo šodiena mums pa lielo ir viena un tā pati, bet pagātne ir manī un tā ne vienmēr iet kopsolī ar oficiālo mācību un citās grāmatās sastopamo.
Es ceru, ka šis raksts liks kādam padomāt un parakāties viskautkur infu precīzāku meklējot.

Maza ekskursija pa Purvciemu un Biķernieku mežu

Izvilināju dēla draugu nedaudz pastaigāt pa Purvciemu un aiziet uz Biķernieku meža masu kapiem, kuros vācieši bija nīdējuši ebrejus. Ceru, ka puika ko guva no mūsu ekskursijas. Vismaz sarunājām, ka rudens pusē sablatosim ari manu dēlu un aizbrauksim uz Salaspils koncentrācijas nometnes memoriālu.

 Bijusī 100. vidusskola

  Ēka, kuras analogu citur Rīga neatrast

  Gabaliņš no masu kapiem