1. No vasaras tik mēnesis palicis, jo šodien jūlija pēdējā diena. Cik ātri laiks paskrējis! Liekas - tikko sākās ceriņu laiks, bet Jāņi jau garām, pat jūlijs paskrējis nemanot. Jau pamazām jānoskaņojas rudenim un rudens nebeidzamajam lietavām.
2. Par spīti visām problēmām jūtos laimīga, jo piederu šai vietai, šai zemei, šai tautai. Skan patētiski, zinu. Bet nezinu, kā to savādāk formulēt, lai neskanētu tik idiotiski patētiski. Ja kādam ir kāda cita versija, dalieties.
3. Pēdējā laikā iestājies tāds dīvains miers, pat guļu labāk. Izguļos. Tiesa, ar miega zālēm.
4. Joprojām esmu darba meklējumos, bet laikam tiešām darbu vieglāk atrast pavasarī. Tiesa, piemērotu darbu. Jo ss.com ir pilns ar darba piedāvājumiem, bet ne jau visiem piedāvājumiem es atbilstu, ne visi atbilst man. Savu CV sūtu uz tām vietām, kas mani ieinteresē. Bet nekas, atradīšu ko piemērotu. Savā ziņā nav ko uztraukties, man taču ir vēl arī pensija, tā ka gluži bez naudas neesmu. Bet ja kādam ir kādas idejas, dalieties. Tiesa, darbam no zvana līdz zvanam astoņas stundas neesmu piemērota. Mani vairāk interesē tādi darbņi, kur var uzraut kādu bridi un tad pēc laika atkal. Protams, ar visiem līgumiem un nodokļu nomaksu.
5. Fascinē Rīgas guļamrajonu un citu mikrorajonu iedzīvotāju apzīmējums braucienam uz pilsētas centrālo daļu. "Braucam uz pilsētu" - tā, it kā šis mikrorajons nebūtu pilsētas daļa, bet pasaulīte pati par sevi. Un tā ir iegājies no paaudzes paaudzē. Šis teiciens laikam ir neiznīdējams. Pat centrā dzīvojošos esmu dzirdējusi sakām - "man jāiziet uz pilsētu".
Man patīk šo mikrorajonu mierīgums, dienu rāmais plūdums bez stresa un citām negācijām, ar kurām ir pilns centrs. Centrā vienmēr ir steiga un lietišķums. Kaut gan izaugusi un mūža lielāko daļu esmu nodzīvojusi centrā. Tomēr gribas atgriezties centrā, bet pagaidām nav tādu iespēju. Pastāv objektivitāte, kas to pagaidām neatļauj.
Man patīk šo mikrorajonu mierīgums, dienu rāmais plūdums bez stresa un citām negācijām, ar kurām ir pilns centrs. Centrā vienmēr ir steiga un lietišķums. Kaut gan izaugusi un mūža lielāko daļu esmu nodzīvojusi centrā. Tomēr gribas atgriezties centrā, bet pagaidām nav tādu iespēju. Pastāv objektivitāte, kas to pagaidām neatļauj.
hmm, laikam gan nesapratīšu kā var pievilkt "centrs". Vai tad tas automātiski nenozīmē pastāvīgu troksni no ielas u.t.t. Tas viss ir piesārņojums, kas tikai pasliktina dzīves kvalitāti. Mana prioritāte dzīvojot pilsētā noteikti būtu, lai tur ir klusi. Cik nu tas ir iespējams. Šodien, piemēram gāju pa Čaka ielu... brrr, ārprāts. Mašīnu skaņas nepārtrauktas, tas nogurdina. Var jau būt, ka ir cilvēki, kas to tā neuztver, bet nu nez..
AtbildētDzēstskaidrs, ka pierod un nemaz nemana.
Dzēstbērnībā pie mātes krustmātes gulēt nevarēju, jo tramvaji brauca.
vēlāk vairākus gadus dzīvojām pie tramvaja un ne pārāk noslogotajām Bolder. virziena vilciena sliedēm - i pat mājas kratīšanos vairs nemanījām
Cilvēks jau nav gurķis, pierod pie visa kā. Varu tikai nojaust, kā dzivojas tiem, kam mājas dzelzceļa malā.
AtbildētDzēst