Latvija ir kartē apzīmēta valstiska teritorija, kuras valsts valoda ir latviešu valoda.
Bet. Un te ir viens liels "Bet".
Ir ventiņi, lībieši, sēļi, Bārta un Nīca un vēl un vēl.
Mēs esam raibi kā dzeņa vēders. To lieliski parāda Dziesmu svētku gājiens, kurā ir tik daudz krāsu un tautas tērpu dažādības, ka reizēm vai acis žilbst. Bez šīs daudzveidības mēs būtu vai cik garlaicīgi.
Ja pareizi atceros to vēsturi, tad par valsts valodu tika vienbalsīgi atzīta tā izloksne, kurā runāja Rīgā un tās apkārtnē. Ja esmu kļūdījusies, palabojiet.
Tai pat laikā latgaļu valodai nav dots oficiālas valsts valodas status, kaut gan šai valodai ir sava rakstība un tajā runā ļoti liela Latvijas pamatiedzīvotāju daļa. Un tā ir viena no šis teritorijas pamatvalodām.
Krievi, baltkrievi, vācieši u.c., kuru nacionālā pamatvaloda ir cita - tie ir tikai dažādos laikos še sabraukušie cittautībnieki, kuriem jāapgūst šīs zemes, šīs vietas valoda, tradīcijas un daudz kas cits.
Latvietība sen jau ir politisks jēdziens, nevis tautiska piederība. Tīrasiņu latvieša šai zemes pleķītī vienkārši nav. Ir cilvēki, kuri pieņēmuši par savu pamatvalodu latviešu valodu.
Šis zemes pleķītis pie Baltijas jūras ir ļoti ērts tirdzniecības tranzītpunkts, kas interesējis un interesē daudzus. Te ir notikusi diezgan liela asiņu sajaukšanās. Katram no mums senčos un citādi rados ir kāds cittautībnieks, pat vairāku tautību pārstāvji. Piedodiet, bet tā nu tas ir.
Toties mēs varam lepoties ar Alūksnes bārenīti, kura kļuva par Krievijas imperatrisi Katrīnu I, mēs varam lepoties ar baronu Minhauzenu un viņa Ulubeli, mēs varam lepoties ar Kurzemes hercogisti, kas savulaik iznesa pasaulē šī zemes pleķīša vārdu un kurai reiz piederēja Tobago sala.
Un mēs varam lepoties ar daudz ko citu, kas tagad ieraksta šī zemes pleķīša esamību pasaules kartē un vēsturē.
Mēs esam raibi kā dzeņa vēders. To lieliski parāda Dziesmu svētku gājiens, kurā ir tik daudz krāsu un tautas tērpu dažādības, ka reizēm vai acis žilbst. Bez šīs daudzveidības mēs būtu vai cik garlaicīgi.
Ja pareizi atceros to vēsturi, tad par valsts valodu tika vienbalsīgi atzīta tā izloksne, kurā runāja Rīgā un tās apkārtnē. Ja esmu kļūdījusies, palabojiet.
Tai pat laikā latgaļu valodai nav dots oficiālas valsts valodas status, kaut gan šai valodai ir sava rakstība un tajā runā ļoti liela Latvijas pamatiedzīvotāju daļa. Un tā ir viena no šis teritorijas pamatvalodām.
Krievi, baltkrievi, vācieši u.c., kuru nacionālā pamatvaloda ir cita - tie ir tikai dažādos laikos še sabraukušie cittautībnieki, kuriem jāapgūst šīs zemes, šīs vietas valoda, tradīcijas un daudz kas cits.
Latvietība sen jau ir politisks jēdziens, nevis tautiska piederība. Tīrasiņu latvieša šai zemes pleķītī vienkārši nav. Ir cilvēki, kuri pieņēmuši par savu pamatvalodu latviešu valodu.
Šis zemes pleķītis pie Baltijas jūras ir ļoti ērts tirdzniecības tranzītpunkts, kas interesējis un interesē daudzus. Te ir notikusi diezgan liela asiņu sajaukšanās. Katram no mums senčos un citādi rados ir kāds cittautībnieks, pat vairāku tautību pārstāvji. Piedodiet, bet tā nu tas ir.
Toties mēs varam lepoties ar Alūksnes bārenīti, kura kļuva par Krievijas imperatrisi Katrīnu I, mēs varam lepoties ar baronu Minhauzenu un viņa Ulubeli, mēs varam lepoties ar Kurzemes hercogisti, kas savulaik iznesa pasaulē šī zemes pleķīša vārdu un kurai reiz piederēja Tobago sala.
Un mēs varam lepoties ar daudz ko citu, kas tagad ieraksta šī zemes pleķīša esamību pasaules kartē un vēsturē.
raibi tautastērpi nav nekas unikāls.
AtbildētDzēstlatgaliešiem ir dialekts.
jā, tā nu tas ir, ka 'mēs' varam lepoties ar vienu literatūrā aprakstītu vācu baronu un vācu barona hercogisti. tikai kāds īsti sakars tam ar latviešiem?
Bet barons bija mūsu barons, nevis kādu tur flandru vai franču. Un mūsu pašu imperatrise Katrīna I lielas lietas Krievijā taisīja. Lepošanās ar to, kas iznes mūsu vārdu pasaule, nav nekas slikts.
AtbildētDzēstnē, viņi nebija mūsu pašu. viņi bija vācieši un ne latviski domāja, ne runāja
Dzēstpar to, ka vācieši, nestrīdos, un domāja par savām vācu lietam vāciski, ari nestrīdos. Bet diezin vai nesaprata latviešu valodu. Tas, cik labi viņi šo valodu prata, ir cits jautājums. Ar apkalpojošo personālu taču kaut kā ir jāsaprotas. Bet vispār, ko var zināt. mēs tajā laikā nedzīvojām. Es vismaz lepojos ar to, ka mūsu puses cilvēki un nešķiroju tautības.
Dzēst