Ir rīts un mani velk uz filozofiju

1. Nupat LETA's ziņās lasīju, ka visā Latvijā daudzās skolās trūkst skolotāji. Kur tad paliek tie, kas beidz Liepājas Pedagoģisko augstskolu un LU Pedagoģisko fakultāti? Abiturienti noteikti nav mazskaitlīgi. Šeit labi noderētu norīkojumu sistēma, par kuru rakstīju jau agrāk. Tad skolotaju netrūktu. Un nebūtu jāslēdz daudzas skolas vai arī ar rīkojumu vidusskolas jāpārveido par pamatskolām.
2. Arī ārstu daudz kur trūkst. Bet Paula Stradiņa medicīnas augstskolu taču katru gadu beidz daudzi jaunieši. Noderētu tā pati norīkojumu sistēma. Tad daudzām mazpilsētu slimnīcām un poliklīnikām nebūtu savus pacientus jāsūta uz Rīgu vai citām vietām pie pašu iestādē iztrūkstošā speciālista.
3. Par satiksmes uzlabošanu un sakārtošanu tā, lai pilsoņi no vienas mazpilsētas tiktu uz citu mazpilsētu pa tiešo, nevis veiktu kaut kādas apkārtceļu manipulācijas, arī esmu rakstījusi. Un tas pie viena nedaudz palētinātu transporta biļešu cenas. Manuprāt. Bet manis iepriekš rakstītais par šo tēmu acīmredzot lasītājiem nepatika. Tomēr - ja sabiedriskais transports cenās būtu pieejamāks, varbūt tad samazinātos privātā transporta pielietojums bez akutas nepieciešamības. Un gaiss kļūtu tīrāks. Nebūtu tik daudz izpūtes gāzu, kas rada smogu lielpilsētās.

Šis un tas

1.  Tagad ar LFFB priekšsēdi revidējam biedrības biedru sarakstu, lai būtu skaidrs, ar ko un kā darboties turpmāk. Ir vajadzīga reāla kopsapulce, lai atjaunotu pilnvaras esošai valdei, kurai termiņš "iztecējis". Pie viena var apspriest nākamās darbības biedrības esamībā. Stulbākais ir tas, ka gadiem ejot arvien grūtāk sadabūt cilvēkus uz sarunu. Daudzi ir atsaukušies, ka grib palikt biedrībā, bet uz kopāsanākšanu uzrodas visādas objektīvas atrunas. Un pārsvarā rīdzeniekiem. Interesanti, bet es no pasaules malas - Ludzas - kaut kā tieku, ja viss ir iepriekš sarunāts. Un Austris Kalniņš arī no Līvāniem tiek pie iepriekšējas sarunāšanas.
2. Fox un Fox Live kanāli rāda 3 seriālus par uzgunsdzēsējiem, viņu darbu un smago ikdienu. Tie ir Čikāga liesmās, 911 un 19.ugubsdzēsēju depo. 19.depo neesmu skatījusies, man pietiek ar pirmajiem diviem. Daudz ko jaunu uzzinu par ugundzēsēju un glābēju dienesta struktūru Amerikā. Patīk arī, ka nav piemirstas cilvēku attiecības konkrētā ugunsdzēsēju daļā. Viss šis profesijas smagums kļūst tuvāks un saprotamāks, nekā līdz šim to iedomājos. Iesaku pasekot šiem seriāliem. Katra sērija ir atsevišķs notikumu virknējums, kurā ievijas nemanāmi arī iepriekšējo sēriju notikumi. Tas padara seriālus tuvākus un cilvēciski saprotamākus.
3. Šad tad iekš draugiem.lv uzspēlēju kuģu kaujas. Spēle velk uz nostaļģiju un atgādina bērnību, jaunību, kad šī spēle arī bija modē, tik ar drusku vairāk kuģiem. Patīkami, ka ne viss vecais ir aizmirsts.
4. Pa HNH kanālu (kas ir Krevijas kanāls) sestdienās un svētdienas skatos raidījmu Sledstvije vedut...16.20. Tas ir raidījumu cikls par diezgan skaļirm kriminālnoziegumiem, kas notika padomju laikos un par kuriem zināja notikumā iesaistītās teritorijas. Pārējiem par tiem nebija nekādu ziņu. Sanāk uzzināt ko jaunu par savas bērnības un jaunības laikiem. Tas ir raidījums, par kuru centās noklusēt vissavienības oficiālā prese. Iesaku atrast laiku to noskatītes. Katrā piegājienā ir stāsts par kādu atsevišķu notikumu.
5. Gaidu pārrodamies dēlu no Balkāniem, kuros viņš apmeklēs divas valstis. Jau tagas FB ir izliktas bildes no vienas valsts. Varbūt tad izdosies viņu pierunāt atgriesties Rīgā. Mēs Ludzā dzīvojam jau gadu un kaut kas nesanāk un iet crazy. Vismaz man tā liekas. Katrā gadījumā ir jāizrunājas ar viņu.

Pēdējā laikā man no rītiem kādas idejas nāk prātā

1.  Par daudzām savām idejām un to praktisko pielietojumu esmu rakstījusi daudz. Linkot tagad neiesu, lasītāji gan jau atradīs visu manos iepriekšējos rakstos. Tik žēl, ka visi (nu, pa lielākai daļai) komentāri rakstiem ir nevis pēc būtības - par raksta tēmu, bet gan par pareizrakstību un alus bundžām attēla fonā, kur daudz nākas nevajadzīgi taisnoties. Lūgums lasītājiem - ja komentējiet, tad arī ko pēc būtības raksta tēmā uzrakstiet. Kļūdas rakstībā gan jau salabošu, bet kāda cita domas par būtību rakstā ir reizēm gana svarīgas.
2. Latvijas Fantazijas un Fantastikas biedrība pašlaik ir kur iesprūdusi, jaunā lapa nav izstrādāta līdz galam. Pasākumi arī kur iesprūduši un nenotiek vajadzīgā apmērā ar nepieciešamo atdevi. Kopā ar pašreizējo valdes priekšsēdi mēģinām ko no jauna pasākt, pārvērst un uzlabot biedrības darbību. Ceru, ka sanāks. Gan jau par šo tēmu vēl rakstīšu.
3. Ir tāda sajūta, ka Ludza ir miegaina veta. Par to jau laikam atkal esmu rakstūjusi. Nekas īpašs nenotiek. To nenotikšanu vēl veicina koronas vīruss, cīņa pret kuru uzliek dažus piesardzības aspektus. Tas, ka man gribētos, lai pilsētā notiktu kādi apmeklēti pasākumi, no manis vien nav atkarīgs. Ir jaiesaistās pašvaldībai ar savu gribēšanu vai kādām citām, ne īpaši valstiskām organizācijām. Pagaidām ir jāmeklē internetā pasākumi citās, Ludzai tuvākās pilsētās un miestos, interesantus pasākumus.
4. Kā pielauzt dēlu atgriezties Rīgā - nezinu. Pagaidām viņš ir noskaņojies un dzīvi Ludzā. Un pašai aizbēgt no Ludzas - pagaidām materiāli pagrūti, kā arī tas, ka līgums par puikas asisēšanu man ie spēkā līdz nākošā gada jūlijam. Kaut kā mums šis laiks būs jānovelk. Neliela naudiņa no valsts jau pienāk untas ir zināms atspaids majsaimniecībā, kaut arī to jau varētu nokārtot arī jebkurā citā pašvaldībā, ja kas sanāktu.
5. To, ka klimats starp Ludzu un Rīgu stipri atsķiras, konstatēju jau pagājušā ziemā. Kad Toms pirms Jaungada pasākumiem atbrauca pie mums uz Ludzu. Mums te šajā svētku starplaikā bija ziemīga ziema ar visu sniegu, Tiesa, abos svētkos sniega izpalika, bet pa vidam bija Sniegs un Ziema. Kaut žēl, ka ziemassvētki un Jaunaisgads iztika bez sniega. Un tomēr ziema pie mums bija kaut dažas dienas. Rīgā tās nebija vispār.

Šis tas no rīta

1. Uz Ludzas ziņojumu dēļiem meklēju kādus darba iespēju piedāvājumus. Pagaidām karājas tik tas sludinājums par dzērveņu lasīšanu, kur nu man ir out. Vel tur tiek piedāvāts darbs apbedīšanas birojā. Pārskatot savu garderobi šajā klimatā konstatēju, ka prezentatīvās izejamās drēbes ir maķentiņ novalkātas, aiz ko jāgaida uz oktobri, kad būs palielinātā pensija un tiks atdots viens parāds. Tad par samērīgu cenu varēšu sev iegādāties ko no apģērba un apaviem, lai varētu mēģināt pieteikties prezentatīvos darbos. Pagaidām tik atliek lauku darbi nelielos apjomos. Tik, cik spēju pavilkt.
2. FB ir pilns ar emocijām par koronas vīrusu it kā tas būtu kādas karaliskas dzimtas. It kā nebūtu vēža slimnieku, AIDS un HIV inficēto, kuru ārstēšanā ir baltie plankumi un šīs slimības pamatā ir letālas jebkurā vecumā. Tad jau jātaisa vispārēja karantīna ar tiem diviem metriem un visu pārējo uz ilgiem laikiem. Ar domu, ka tas perspektīvā iznicinās cilvēkus kā sugu. Galu galā cilvēki mirst ne tikai no slimībām. Ir ceļu satiksmes negadījumi, ugunsgrēki un cita veida negatīvi notikumi, kuru rezultātā kāds iet bojā. Pat dzīvnieku populācijas. Atceramies kaut vai lielo Austrālijas ugunsgrēku, kuru apturēt bija pagrūti un kurā gāja bojā daudzas dzīvas būtnes, kas nespēja no tā izglābties objektīvu iemeslu dēļ. Šie spontānie mežu ugunsgrēki visā pasaulē iznīcina daudz vairāk dzīvību, nekā ir iespējams izglābt. Un, manuprāt, letāluma ziņā šie ugunsgrēki paņem daudz vairāk dzīvību, nekā tas kroņa vīruss ar esošo statistiku.
3. FB diezgan bieži uzpeld valdības lamāšana par kaut ko. Un tiek aizmirsts, ka mums nu ir tāda valdība, kuru paši esam savēlējuši bieži uzķeroties uz priekšvēlēšanu solījumiem. Cik no tiem tiek realizēti dzīvē? Kā reiz izteicās viens tautā zināms politiķis - kā var nesolīt! - pēcāk "piemirstot" ka solījumi ir jāpilda. Šai ziņā esmu skeptiska vēlētāja un nekad iepriekš nezinu, par ko vēlēšu pildot savu pilsoņa pienākumu.
4. Vēl drusku par karantīnām. Veikalos un mājās tas nestrādā. Tie divi metri. par veikalu īpatnībām jau rakstīju. Bet kā mājās šos divus metrus ievērot? Un pašizolācija atbraucot no ārzemēm. Tad jau cilvēkam jāieslēdzas atsevišķā telpā, jālieto naktspods vajadzību nokārtošanai un pa durvju spraugu uzpurnī jāizsniedz mājiniekiem trauka iztīrīšanai. Vai nav par šerpu? Māsa reizi pusgadā atbrauc atvaļinājumā lietas sakārtot šeit. Un to arī viņa dara, jo pašizolācijas laiks norītu viņas atvaļinājumu un lietas paliktu nenokārtotas līdz galam. Paldies dievam, ka viņa Nīderlandē dzīvo reģionā, kurš praktiski nav skarts ar to vīrusu tāpat kā mūsu Latgale (Latgalē tik dažas vietas ir skartas un arī tad nedaudz).

Vēl drusku pie vakardienas

 Jā, nu sanāca man vakar ablomingo. Bet zināmā mērā otrreiz uzkāpu uz tā paša grābekļa.

Jau reizi aizbēgu no lauku mājām Iecavas pusē, jo sapratu, ka neturu lauku darbus. Ir zināma bremze ātrumā un nepierastums. Kā arī nav īstas pieķeršanās lauku darbiem strādājot priekš citiem.

Vakar domāju, ka kas būs mainījies. Bet nekā - rezultāts tas pats, kaut arī centos. Iznāca kā iznāca un tur nu neko nevar padarīt. Lai vai kā centos.

Tomēr pamazām iepazīstu lauku darbu sūrumu un spēju novērtēt tos, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību un cenšas būs saimnieki savā zemē. No sarunas ar saimnieku sapratu, ka viņam še, Krievijas pierobežā pieder lieli zemes gabali, kurus viņš cenšas izmantot pēc nozīmes - lauksaimniecībai ievērojot tirgus pieprasījumu mūsu valstī. Un arī Vidzemē viņam pieder zemes gabali, kuri tiek izmantoti lauksaimnieciskai ražošanai. 

Sveicami, ka daudz zemes pieder mūsu pašu bāleliņam un zeme tiek praktiski izmantota tieši lauksaimniecībai. Ārzemniekiem, kuri sapērkas pie mums īpašumus, īpaši jau laikam neinteresējas par sava īpašuma racionālu izmantošanu, kas nestu labumu gan pašam gan valstij. Kaut kāds nodoklis par zemi taču laikam jāmaksā un arī par ienākumiem no tās. Nezinu, bet man tā liekas.

Par vakardienu runājot. Neesmu dusmīga, ka man pateica NĒ šodienai un turpmākajām dienām. Lauku darbu pieredze papildinās kā arī savu spēju un iespēju izzināšanai ir nozīme.

Neveiksmīgs mēģinājums lasīt lielās dzērvenes

Pirms pāris nedēļām pie viena no Ludzas ziņojumu dēļiem pamanīju sludinājumu, ka meklē ogu lasītājus lauku saimniecībā. Būšot jālasa lielās, selekcionētās dzērvenes. Piezvanīju un pieteicos. Tomēr kaut kādas darba iespējas un naudiņa ir vajadzīga. Man pateica, ka ogas vēl nav gatavas, būšot pēc divām nedēļām un tad man zvanīšot. Vakar vakarā piezvanija un sarunāju braukšanu šodien.

Agri piecēlos, lai izdarītu darbus kompī un savāktu lietas līdzņemšanai.

Bija ar vietējās satiksmes autobusu jābrauc uz Zilupi, kur mani autoostā sagaidīja saimnieks ar mašīnu un veda tālāk uz lauku, kurā ogas bija jāvāc. Krietns gabaliņš aiz Zilupes, praktiski pierobežā ar Krieviju. Tur mobilie sakari pārklājas - Latvijas un Krievijas. Kā saimnieks teica, labāk nezvanīt Latvijas robežās, jo varot gadīties ka sanākot, ka saruna notiek no Krievijas un tas jau sadārdzina telefona rēķinu.

Atpakaļ braukšanai sarunāju ar vienu meiteni, kas arī bija no Ludzas. Braukt nācās ilgāk, nekā uz dzērveņu lauku, toties atveda praktiski pie pašām mājām.

Ar pašu lasīšanu gāja kā pa celmiem. Iedeva spaini un maisu, kurā sabērt spainī salasītās ogas. Vēl figņu, ar kuru daudzi velk pa krūmiem un ātri salasa ogas - neērtība: ogas no krūma nenolasās visas, aparātiņš uzlasa daudz nevajadzīgās zāles tāpēc lasīju ar rokām. Un nespēju īsti saprast, kā citi tiek ar to figņu galā un nolasa ļoti daudz ogu ātros tempos. 

Lasīšana pati bija visai neērta - rāpo nu un plūc ogas. Noguru un jutos neērti citu lasītāju par saviem lēnajiem tempiem. Galarezultāts - sāku lasīt pirms desmitiem, kaut kur starp četriem un pieciem metu mieru. Pa visu dienu bija salasīti tikai 8 kilogrami ogu, kas naudas izteiksmē bija 3,60 eiro. Citi ar tiem aparātiniem rīkojoties salasīja krietni vairāk un attiecīgi arī saņēma pieklājīgu summiņu.

Biju nobriedusi braukt uz turieni arī rītu un pacensties vairāk salasīt. Piezvanīju saimniekam, lai pateiktu, ka rītu būšu. Viņš tomēr bija noskaņots uz NĒ. Motivācija - nemokiet sevi.

Katrā gadījumā, kaut arī nenopelnīju daudz, tomēr kāda pieredze radās. Un sapratne, ka no krūmiem un kokiem auglus lasīt ir vieglak un ātrāk. Jaunībā pārbaudīts. Neesmu dusmīga. jebkura pieredze ir pieredze un savu spēju izzināšana.

Par lietām, vietām un šo to citu

1.  Par telefoniem un telefonsakariem. Savā ziņā tālsarunu pieteikšana ir atmiris fakts. Vismaz mūsu republikā un apmēram kopš1989. gada. Vēl 1988,gadā, mūsu lauku mājās pie Pļaviņām dzīvojot, bija jādodas uz pilsētas pastu, jāpiesaka tālsaruna ar Rīgu uz noteiktu minūšu skaitu par attiecīgu samaksu. Drīz, protams, tas beidzās, jo Lattelekom savās struktūrās veica kaut kādus pārkārtojumus. Tagad, mobilo sakaru ērā, var brīvi piezvanīt kaut uz Austrāliju no jebkuras Eiropas vietas. Bet par pašiem telefoniem runājot - reti kur ir saglabājušies stacionārie telefoni ar pa apli uzgriežamu numuru. Cilvēki pa lielo ir pārgājuši uz mobilajiem telefoniem. Un te nu ir viena īpatnība. Pat sirma vecuma cilvēki pārvalda mobilā telefona lietošanas pamatprincipus, jo jaunāks cilvēks, jo vairāk fīču viņš telefonā izmanto. Visumā, cilvēki zina, kā mobilo telefonu izmantot kā saziņas līdzekli. Toties par mūsdienu jaunatni drusku jāpasmaida. Viņi vairs īsti neprot izmantot stacionāros telefonus. Ja mobilajam vispirms sastāda numuru un tikai tad paceļ klausuli, tad ar stacionāro ir otrādi - vispirms jāpaceļ klausule un tikai tad jāsastāda numurs. Vēl drusku no vēstures mūsu reģionā. Pirmie mobilie telefoni, kas te parādījās, bija šausmīgi dārgi un bija čemodāniņš, kurā ietilpa klausule un numura griežamā ripa. Vēlāk, nu jau drusku lētāki, parādījās mobilie "ķieģeļi". Tik pamazām, palēnām aparāts kļuva mazāks, lētāks un jaudīgāks.
2. Par dažām grūtībām. Es samērā bieži mēroju ceļu no/uz Ludzu. Pedējā laikā esmu ievērojusi, ka man aizvien grūtāk savākties un braukt uz Rīgu un pēc tam atpakaļ uz Ludzu. Nogurdina stundas, kas pavadītas ceļā. Stāvēt vilcienā vai autobusā gan nesanāk, jo parasti ierodos pieturā diezgan laicīgi un izdodas apsēsties. Bet vienmēr, nonākot ceļa galā ir vēlme uz brītiņu atlaisties un atelsties. Varbūt savu artavu šai sajūtai dod tas fakts, ka mājās parosos un līdz veikalam izskrienu rīta cēlienā, visu atlikušo dienas daļu - dīvāns, televizors, ledusskapis, tualete. Mazaktīvs dzīvesveids. Kā arī tas, ka jaunāka nepalieku. ir jau pāri pusgadsimtam.
3. Ievērotās pozitīvās darbības. Braukājot uz Rīgu un atpakaļ vērojams liels pilsētvides sakopšanas process. Pamatā tas skar ceļus, ielas. Noris aktīva šo vietu sakārtošana visā republikā. Nu, vismaz tajās pilsētās, kurām braucu cauri ar sabiedrisko transportu un arī pašā Ludzā. Un labots tiek kārtīgi, nevis tikai bedrīšu pielāpīšana. Tas priecē, jo valsts beidzot atradusi līdzekļus sakopties. (Varbūt pašvaldības, bet principā jau vienalga - satiksmes uzlabošana ir jūtama).
4. Par karantīnām. Viss tas jampadracis ap koronas vīrusu nu nekādi nevar beigties. Man pret viņu ir kaut kādas aizdomīgas jūtas. Labi, Latvijā šis vīruss plosījās samērā nekaitīgi. Pasaules kopējā reitingā Latvija ir pozitīvisma un brīvības augšgalā. Bet mūs taču katru gadu, katru brīdi "apciemo" kaut kādi vīrusi, kas reizēm paņem dzīvības. Varbūt ieviest vispārēju karantīnu pret vīrusiem un to izplatību tādējādi iekonservējot, apturot zināmu daļu cilvēces attīstības? Vakcīnas? Bet visi vīrusi jau mutē un nekad iepriekš nevar noteikt mutācijas veidu un tad katru gadu no jauna jāizgudro vakcīna pret vīrusu, kurš nākošajā gadā būs savādāks. Manuprāt, kaut kāda bezjēdzība.