Viedie sapņi

Es neticu tiem ekstrasensiem, kuri piedalās TV šovā Ekstrasensu cīņas, ko rāda Krievijas televīzija, tiesa, esmu piemirsusi pa kuru kanālu. Šovs ir šovs un tajā visu notikušo nevar ņemt par pilnu. Katram šovam taču ir televīzijā noteikts scenārijs ar noteiktu iznākumu. Par to jau visiem dalībniekiem maksā naudu. Ticu tiem, kurus atzinusi pati publika bez īpašas reklāmas televīzijā. Vanga, Džūna, Zilākalna Marta kļuva populāras un atzītas ar savu darbošanos, nevis ar Televīzijas vai citu masu mediju starpniecību.

Es ticu tiem ekstrasensiem, dziedniekiem pie kuriem tiecas cilvēki bez pamudināšanas.

Pati esmu redzējusi viedus sapņus, kas ir piepildījušies, ne gluži visos sīkumos, bet pati būtība un pamatnostādnes saglabājās. Zinu savas dzīves mirkļus bez sapņošanas. Vienkārši zinu un viss. Tiesa, neesmu citiem cilvēkiem ka tikt galā ar viņa sapņiem, vai dīvainām sajūtām par nākotni. Nav pārliecības, ka spēšu palīdzēt un īpaši reklamēties negribas.

Zinu vienīgi to, ka man ir jāsavāc zem viena jumta visa sava dzimta un tuvakie draugi. Ka to izdarīt - nezinu. 

Es par šīm savām spējām neesmu nevienam stāstījusi, šī ir pirmā reize, kad par to runāju.

Esmu vienīgi mēģinājusī izskaidrot savu tuvāko cilvēku murgainos sapņus un palīdzēt viņiem tikt galā ar viņu bailēm no murga. Rezultāts vienmēr ir bijis nezināms man un otram cilvēkam. 

Par Otro pasaules karu domājot

 Ja notiktu brīnums un vāciešiem pie Maskavas un Staļingradas paveiktos, viņi vienalga tālāk par Urāliem netiktu. Pat ja vācu rūpniecība apjēgtos un saktu armiju PSRS teritorijā apgadāt ar šejienes klimatam atbilstošu apģērbu. Pirmkārt jau, skatoties Eirāzijas kartē, Vacija un tās pakļautās teritorijas ziņā tomēr aizņem mazāk vietas, nekā PSRS kopumā. Līdz ar to cilveku, karotājiu vecumā arī attiecigi bija mazāk. Un pie viena Vācija bija atzņemta ne tikai karadarbībā ar PSRS, bet arī ar partizānu un citu pretošanās kustību likvidāciju. Tas fakts atrāva daudzus spekus no aktīvās karadarbības. Tāpat liela daļa karaspeka bija aizņemta Ļeņingradas aplenkumā.

Ja Japāna un Ķīna apvienotu savus industriālos un cilvēciskos spēkus un iebruktu Sibīrijā, kara iznākums būtu pavsiam cits. Ņemot vērā arī to, ka Sibīrijas mazās tautas, daudz cietušas no krievu valdīšanas, ar prieku palīdzētu Japānai un Ķīnai. PSRS šo karu noteikti zaudētu un tās milzīgā teritorija tiktu sadalita starp Vāciju, Japānu un Ķīnu.

Bet Japāna tajā laikā bija aiznemta karošanā ar ASV, kas jau pašos pamatos bija apzīmēta ar Japanas sakāvi. Atkal pasaules karte un resursu neatbilstība mērķim. Muša nekad neuzveiks ziloni.

Ķinas arpolitika šajā laika periodā man diemžēl nav zināma.

Un Rommela karadarbība Āfrikā bija marazms. Vācijai taču tobrīd bija svarīgāka Eiropa un PSRS. Par Āfriku vajadzēja domāt pēc tam kad Eiropā būtu ievesta kārtībā.

Bet nu šī kara vēsture beidzās tā ka beidzās. PSRS sabruka no iekšienes 90os gados, kad no tās atdalījas daudzas pakļautās teritorijas. Bet pašreizrjās Krievijas teritorija vienalga ir pietiekami liela un resursiem bagata, lai jebkuras mazākas valsts meģinājums toiekarot beigtos ar fiasko. 

Krievijas samazināšanai, daļējiem iekarojumoem u.tml. mūsdienās ir nepieciesami citi lidzekļi un darbības.

Šorīt

 Ap pussešiem izgāju uz balkoma uzpīpēt. Tumsu kliedēja vien ielas laternas. Krita smalks sniegs. Krita klusu un vienmērīgi. Un tāds dīvains miers un klusums. nezinu kāpēc, bet tad, kad krīt sniegs, vienmēr ir mierpilns klusums.

Nezinu, kā nosaukt zemāk teikto

1.  Par spīti tam, ka gribu prom no Ludzas man šī mazpilsēta tomēr patīk. Tā nv celta līdzenā vietā, bet uz pakalniem. Patīk tas, ka reizēm nezini, kāds krāšņums parādisies aiz stūra vai nokapjot no kartējā pakalna. Un ielu dažādība, Ir taisnas ielas, kur ceļš virzās augšup lejup, un ir līkumotas ielas. Tam visam ir savs šarms. Padomjlaika četrstāvenes un piecstāvenes vai drusku mazākstavenes ir uzceltas padomjlaikā. Pēdējā padomjlaika četrstāvene ir nodota ekspluatācijā 1990.gadā vēl pirms 4.maija. Šajos laikos celto daudzstāveņu nav, toties attīstās privātais sektors, kur daudzas ēkas izskatās kā no katalogiem izkāpušas. Vēl drusku par baznīcām. Tās atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā relatīvi netālu viena no otras. Pati bagātākā, bez šaubām, ir katoļu baznīca, kurā tiek veikts nopietns kapitālais remonts. Luterāņu draudze nav pārāk turīga. Atjaunojot ēku ir pietrūcis naudas zvanu tornim, tā nu luterāņu baznīca iztiek bez zvanu torņa. Vecākā no kulta celtnēm ir sinagoga, uz kuras atklāšanu pēc restaurācijas sabrauca daudz viesu no Rīgas. Ir divas pareizticīgo baznīcas - viena katedrales tipa, otra kapellas tipa. Ieiet kaut vienā no tām nav izdevies. pareizticigo baznīcas apmeklējumam pat tad, kad nenotiek dievkalpojums un ir vēlme nolikt svecīti kādam svetajam un klusībā pameditēt - sievietēm baznīcā ejot ir jauzvelk svārki kā obligāta prasība. Bet man ir tikai vasaras brunči un ziemu pārstaigāju garajās biksēs. Nekas, gan atradīšu izeju, jo man ir organiska nepieciešamība izrunātis ar cilvēku no malas. Modernajam psihologam naudas nepietiek, bet jebkuras reliģijas mācītājs psihologs vien ir. Vismaz tā es viņus uztveru un reliģiskajam novirzienam šajā gadījumā nav nozīmes.
2. Neesmu kādas konkrētas reliģijas piekritēja. Kristījos luterāņos jau apzinātā vecumā pēc dēla piedzimšanas. Vienkārši tika uzstādīta prasība - kristītam bērnam nevar būt nekristīti vecāki. Toreiz vēl nemācēju pateikt striktu nē un toreizējais vīrs jau bija kristīts maza bērna vecumā. Joprojām nespēju pieņemt reliģijiu, kura Baltijā ienāca ar uguni un zobenu, nevis Dieva vārdu. Un arī to, ka 4as eiropiešiem nozīmīgas reliģijas novirzieni strīdas savā starpā. Galu galā kristietība, musulmanisms, ebreju ticība savas saknes nēmušas jūdu zemē Izraēlā. Visa Bībele, apustuļu vēstījumi traktē notikumus tieši šajā reģionā, nevis kur citur. Un Kristus, pēc esošiem pagaidām neapstrīdētiem datiem, bija jūds, tātad ebrejs.
3. Es ticu augstakiem spēkiem, viediem sapņiem, neizskaidrojamiem notikumiem. Viedi sapņi pašai bijuši un pat piepildījušies ar nelielām izmaiņām laikā un telpā. Neizskaidrojami notikumi arī bijuši - atbildes uz tiem neesmu atradusi joprojām.
4. Un te man prātā nāk Pokaiņu mežs. Neesmu tur bijusi, jo nav pārliecības par meža patieso spēku un masu mediju uzpūsto spēku. Jo galu galā masu mediji bieži saņem atlīdzību par vārdu nevis realitāti. Tāds nu ir izveidojies priekšstats par viņiem. Par spīti tam, ka mana dēla tēvs nodarbojas ar žurnālistiku un raksa vietējai Ludzas avīzei. 
5. Dīvaini, bet zinu daudzas lietas savā ģimenē, kuras piepikdīsien pie konkrētiem nosacijumiem.Tik skaļi tās izteikt izvairos. neesmu pārlicināt par sekām, kuras izraisīs mani vārdi. Ja esmu par kaut ko pārliecināta, tad tik runāju. Un pie viena negribas saasināt jau ta trauslās attiecības ar radiem un tuvajiem draiguem.

Raibāk vairs nevar būt

1.  Reizēm pārskatu vecos rakstus un laboju drukas kļūdas, cik nu varu tās saskatīt. Grūti jau nākas, bet ko lai dara. Ilgus gadus esmu baidījusies pat sev atzīties, ka vajadzīgas lasāmbrilles, lai labāk redzētu, ko rakstu. Biežāk ir nācies stīvēties ar lasītājiem, ka neesmu dzērusi rakstot savas pārdomas par dažādām tēmām. Grūti savākties un aiziet pie okulista, pie viena zinot, ka vienai acij jaunībā iegūtās traumas dēļ ir jāpiedzen stikliņš un arī jāpierod lietot brilles, kad visu mūžu ir iztikts bez tām. Zinu ka vajag, bet bailes ko uzsākt. Dilemma.
2. Ludzā tagad atkusnis. Cik esmu dzirdējusi, atkusnis ir visā Latvijā. Ir grūti apzināties, ka šogad dabā nav pērnā  gada brīnuma - sniegpulkstenīši februāra vidū un atvērties gatavi pumpuri koku un krūmu zaros.
3. Gribas atpakaļ uz Rīgu, bet zinu, ka tad puika vairāk un biežāk pazudīs no mājām. Draugi, sievietes u.tml. Zinu jau, ka puika jau ir tajā vecumā, kad pašām varētu būt bērni un man nav jāturas pie viņa bikšu staras kā tādam bezpalīdzīgam sīcim. Viņa attiecībās ar sievietēm nejaucos, labāk pasēžu savā istabā pie televizora vai, viņu kašķu gadījumā, izskrienu no mājas kaut kvartalam apiet riņķī. Kad ir puikas sieviete mājās un viss velk uz nopietnām attiecībām, pat mājas solim bez īpaša uzaicinājuma klāt neķeros - doma tāda, ka saimniece ir jaunuve, esmu gatava piepalīdzēt, ne vairāk. Varbūt nostāja ir kļūdaina, bet tāda nu tā ir. Būšu pateicīga, ja kāds ko ieteiks savādāk, pateiks kur kļūdos.
4. Vakar skatījos jauno Krievijas TV kanālu TV 3 internatioal. Šajā kanālā nav politikas, bet ir daudz stāstu ar mistikas piešprici, Ja atliek malā mistiu, var izlobīt daudzas praktiskas lietas. No vakar redzētā - raidījums par Bulgakova Meistars un Margarita. Grūti spriest, bet raidījuma veidotāju versija - romāns un tā autors darbā ielicis ļoti dziļu mistisku jēgu. Līdz pat šim brīdim nav īsti izskaidrots, kāpēc daudzi no filmā iesaistītajiem aktieriem (ja pareizi atceros, tad 17) devušies gulēt kapu kalniņā mūžā miegā ar aptuveni vienādu diagnozi? Un aktieru sastāva skatuves uzvedumos arī stipri mainījās šī paša iemesla dēļ? Aktieriem, kurus uz kapu kalniņu neaizved kaulainā, dzīvē gadās ķibeles, kas agrāk nav bijušas. Kā to izskaidrot - nezinu. Un arī raidījuma veidotāji uzdod vairāk jautājumu, nekā paši spēj atbildēt.

Par narkotikām runājot

Visās valstīs ir stingra kontrole narkotiku pārvadātājiem, talkā pat tiek ņemti suņi, lai šo vielu atrastu braucēju bagāžā. Ber uzķeras jau tikai sīkās mušas. Cilvēku izdomai nav robežu, tādēļ vienmēr atrodas nelegālie ceļi, kā šo "preci" ievest katrā konkrētā valstī.

Līdz ar to lielas "bonzas" paliek nesodītas, tāpat arī tie, kuriem izdodas narkotikas veiksmīgi dabūt pāri robežai.

Pagaidām cīņa pret narkotiku lietošanu ir ar mazu pašatdevi. Vai nebūtu laiks kardinālākiem mēriem pēdējo gadsimtu mēra likvidācijai?

Oficiālā statistika gan to īpaši neuzrāda, bet lasot visādas ziņas internetā, reizēm paskatoties tās TV, radies iespaids, ka no narkotiku pārdozēšanas mirst apmēram tik pat daudz cilvēku cik no pārējām kaitēm kopā ņemot. Vai nav pienācis laiks lielos narkodīlerus pasludināt par masu slepkavām un sodīt attiecīgi šim terminam? 

Gan jau ka valstīs, kurās masveidā audzē augus ar izteikti narkotiskām īpašībām, zina, kur atrodas šīs plantācijas. Attiecīgās valsts varas iestādes taču var šīs plantācijas iznīcināt piemērojot visus sev pieejamos līdzekļus un tos, kas šīm sankcijām pretojas, sabāzt cietumos u.c.tml. vietās. 

Es uzskatu, ka narkotiku audzēšana, lietošana ir pēdējo simtgažu mēris, no kura jātiek vaļā. Narkobaroni, lielie narkodīleri apzināti ražo un izplata masu iznīcināšanas līdzekli, kurš pārsvarā skar gados jaunus cilvēkus produktīvā vecumā un iznīcina tos. Tāpat tiek veicināta cita tipa noziedzība, jo narkotiskās vielas maksā noteiktu cenu un no narkotikām atkarīgais ne vienmēr var šo summu atļauties. Līdz ar to rodas dažādi kriminālpārkāpumi, lai no narkotikām atkarīgais tiktu pie līdzekļiem kārtējās devas iegādei.

Mans priekšlikums būtu valsts iestādēm, pašiem narkotisko vielu ražotājiem un lielajiem vielu dīleriem atrast kādu kompromisu narkotiku izplatīšanā. Varianti var būt visādi, bet "uzsēdināt uz adatas" vai ka citādi padarīt  par narkomāniem cilvēkus reproduktīvā vecumā ir noziegums, no kura jātiek vaļā. Un, manuprāt, tas nemaz nav tik grūti.

Runājot par......

1. Bkogeri. Ir loti daudz blogeru, kas, izvēlējušies konkrētu tēmu un raksta tikai par to. Kinoblogeri, modes blogeri - viņi raksta tikai par šīm tēmām un viņiem savā ziņā pat ir savs tusiņš - vietas un reizes, kad viņi pulcējas un apspriež savas lietas un pie viena izklaidejas. Tāpat ir arī ar citu, konkrētu tēmu blogeriem. Tāpat ir daudzi blogeri, kuri apmeklē "Zelta jaunatnes" vai "sabiedrības krējuma"  tusiņus un līdzīgi dzetenajai presei tos apraksta, Līdz ar to viņiem ir daudz sekotāju, daudzas firmas lūdz reklamēt viņu produkcijau blogos un tas notiek ne jau bezmaksas variantā. Es nezinu, cik oficiāli tas notiek un vai šie blogeri maksā nodokļus par savu darbību. Bet tas jau ir uz viņu sirdsapziņas. Zinu, ka mans blogs nav ietilpināms populāro blogu sarakstā un es ar to naudu nepelnu. Jo rakstu par pārak dažādām lietām, man ir tikai pieci sekotāji, lasītaju nedaudz vaiāak. Komentāri arī nav bieži. Bet man ar to pietiek Nesūdzos.
2. Kopš tūkstosgades sākuma neesmu bijusi uz teatri. Neskumstu par to, jo tie latviešu seriāli, kurus garāmejot redzu TV - mani neapmierina aktieru darbs, kaut zinu, ka daudzi no viņiem ir aktieri ar stāžu un profesionāļi. Izņēmums - Ugunsgrēks, kurā aktierspēle visās paaudzes bija ļoti kvalitatīva un ticama.
3. Par kino runajot - latviesu filmas ir maz kopš atdalīšanās no PSRS. Bet tas tomēr ir kvalitatīvas un vērtas, lai noskatītos. Gribētos, lai mūsu kinoindustrija biežāk uzņemtu filmas, bet viss, kā vienmer, apstājas pie naudas. Ir pārak maz sponsoru filmām un tie paši ar gariem zobiem ko piesķir filmas veidošanai.
4. Par pensijām runājot. PSRS laikos es savā vecumā jau kādus gadiņus būtu oficiālā pensijā un vīriesi virs 60 arī.. padomju gados sievietem bija iespeja jau 55 gados doties pensijā, vīriesiem - 60 gados. Un bezdarba kā tāda nebija. Katram cikvekam, neatkarīgi no izglītības līmeņa bija garantēta darba vieta. Kaats vai lielajās rūpnīcās. Tagad- irms staāšanās darbā vēlams atrast līdzeekļus sanitārarās grāmatiņas nokārtosanai Tad vēl ir cerībbas dabūt darbu kaut uz dažiem mēnešiem. Jo ne jau visas darba vietas apmaksā pirmreizējo sabitarās grāatiņas noformēšanu poliklīnikā. Un pie viena ir iestāusies dilemma - firmai ir vajadzigi speciālisti, bet pirmspensijas cilvēkus ar invaliditādi nelabprāt ņeam darbā, jaunatne pa lielo brauc uz ārzemēm mācīties un bieži tur ari paliek, jo ir atrasts darbs ar adekvātu samaksu par padarito. Par nodarbbinātību tepat, Latvijā, esmu runājusi daudz un dikti dažādos rakursos. Gribētos jao, lai varā esosie sadirdētu un rīkotos. Tik nezinu - kur un ka ko izdarīt.
5. Nedaudz par dzīvokļiem.Nav noslēpums, ka mūslaikos daudziem pieder īpašumā vairāki dzīvokļi, kurus izīrē par cenu, kuru ne visi spej paviklt. Īpaši tas jūtams Rigā un pierigā. Jo tālāk no lielpilsetas, jo lētāki ires dzīvokļi un komunālie maksājumi. Tas - par mazpilsētam runajot, kuras atrodas patālāk no Rigas. Bet te atkal uzpeld darba jautajums, par kuru ir rināts daudz un dikti.
6. Par nožēlu valsts politika pagaidām virzīta uz to, lai darbspejigā vecuna cikveki brauktu uz Eiropu naudu pelnīt. Bēdīgs fakts.