Runājot par......

1. Bkogeri. Ir loti daudz blogeru, kas, izvēlējušies konkrētu tēmu un raksta tikai par to. Kinoblogeri, modes blogeri - viņi raksta tikai par šīm tēmām un viņiem savā ziņā pat ir savs tusiņš - vietas un reizes, kad viņi pulcējas un apspriež savas lietas un pie viena izklaidejas. Tāpat ir arī ar citu, konkrētu tēmu blogeriem. Tāpat ir daudzi blogeri, kuri apmeklē "Zelta jaunatnes" vai "sabiedrības krējuma"  tusiņus un līdzīgi dzetenajai presei tos apraksta, Līdz ar to viņiem ir daudz sekotāju, daudzas firmas lūdz reklamēt viņu produkcijau blogos un tas notiek ne jau bezmaksas variantā. Es nezinu, cik oficiāli tas notiek un vai šie blogeri maksā nodokļus par savu darbību. Bet tas jau ir uz viņu sirdsapziņas. Zinu, ka mans blogs nav ietilpināms populāro blogu sarakstā un es ar to naudu nepelnu. Jo rakstu par pārak dažādām lietām, man ir tikai pieci sekotāji, lasītaju nedaudz vaiāak. Komentāri arī nav bieži. Bet man ar to pietiek Nesūdzos.
2. Kopš tūkstosgades sākuma neesmu bijusi uz teatri. Neskumstu par to, jo tie latviešu seriāli, kurus garāmejot redzu TV - mani neapmierina aktieru darbs, kaut zinu, ka daudzi no viņiem ir aktieri ar stāžu un profesionāļi. Izņēmums - Ugunsgrēks, kurā aktierspēle visās paaudzes bija ļoti kvalitatīva un ticama.
3. Par kino runajot - latviesu filmas ir maz kopš atdalīšanās no PSRS. Bet tas tomēr ir kvalitatīvas un vērtas, lai noskatītos. Gribētos, lai mūsu kinoindustrija biežāk uzņemtu filmas, bet viss, kā vienmer, apstājas pie naudas. Ir pārak maz sponsoru filmām un tie paši ar gariem zobiem ko piesķir filmas veidošanai.
4. Par pensijām runājot. PSRS laikos es savā vecumā jau kādus gadiņus būtu oficiālā pensijā un vīriesi virs 60 arī.. padomju gados sievietem bija iespeja jau 55 gados doties pensijā, vīriesiem - 60 gados. Un bezdarba kā tāda nebija. Katram cikvekam, neatkarīgi no izglītības līmeņa bija garantēta darba vieta. Kaats vai lielajās rūpnīcās. Tagad- irms staāšanās darbā vēlams atrast līdzeekļus sanitārarās grāmatiņas nokārtosanai Tad vēl ir cerībbas dabūt darbu kaut uz dažiem mēnešiem. Jo ne jau visas darba vietas apmaksā pirmreizējo sabitarās grāatiņas noformēšanu poliklīnikā. Un pie viena ir iestāusies dilemma - firmai ir vajadzigi speciālisti, bet pirmspensijas cilvēkus ar invaliditādi nelabprāt ņeam darbā, jaunatne pa lielo brauc uz ārzemēm mācīties un bieži tur ari paliek, jo ir atrasts darbs ar adekvātu samaksu par padarito. Par nodarbbinātību tepat, Latvijā, esmu runājusi daudz un dikti dažādos rakursos. Gribētos jao, lai varā esosie sadirdētu un rīkotos. Tik nezinu - kur un ka ko izdarīt.
5. Nedaudz par dzīvokļiem.Nav noslēpums, ka mūslaikos daudziem pieder īpašumā vairāki dzīvokļi, kurus izīrē par cenu, kuru ne visi spej paviklt. Īpaši tas jūtams Rigā un pierigā. Jo tālāk no lielpilsetas, jo lētāki ires dzīvokļi un komunālie maksājumi. Tas - par mazpilsētam runajot, kuras atrodas patālāk no Rigas. Bet te atkal uzpeld darba jautajums, par kuru ir rināts daudz un dikti.
6. Par nožēlu valsts politika pagaidām virzīta uz to, lai darbspejigā vecuna cikveki brauktu uz Eiropu naudu pelnīt. Bēdīgs fakts.