trešdiena, 2022. gada 2. februāris

Marionetes, ēnu spēles

Izpaudīšos ar to, kas laikam jau katram ir acīmredzamais. Tik laikam jau ne katrs pievērš uzmanību, aizdomājas. Runāšu par varu un varā esošajiem. Un savu varas eskalācijas redzējumu - virzienā no augšas uz leju.

Ir visā pasaulē pierasts par kaut ko slavēt vai pelt kādas konkrētas vietas politiski redzamo līderi. Un neviens tā īsti neaizdomājas par to, ka tas līderis savā krēslā ir tikai valdības aparāta aisberga virsotne, cilvēks, kurš "iestādīts" tajā vietiņā, lai prezentētu kādu konkrētu vietu, lietu, notikumu. Protams, viņš savā amatā mēģina "bīdīt" kādas lietas, idejas. Bet ja tām lietām, idejām vispirms nepiekritīs līdera tuvākais līdzgaitnieku loks, tās paliks 'tukšgaitā|".

Tā varas lejupejošā eskalācija notiek apmēram šādi visur - valsts galva apspriež savu ideju ar parlamenta galvu, ministru kabineta priekšsēdētāju. Tie, savukārt, šo ideju izklāsta saviem padotajiem (parlamentāriešiem, ministriem), tie pēc idejas apspriešanas, modifikācijas "nolaiž" tālāk uz leju. Un tā uz priekšu lejupejošā secībā. Nu nav nekur tā, ka tas valsts galva ar savām idejām viens pats skraida riņķī pa sev padoto teritoriju un personiski realizē to dzīvē. Ieskaitot kādas slimnīcas būvi vai kāda noziedznieka sodīšanu.

Ja mēs paskatāmies vēstures griezumā uz pirmā Ulmaņa, Hitlera, Staļina varā esības periodiem, šo varas lejupejošo eskalāciju var arī vēsturiski pamatot. Ulmanis pie varas nāca ne jau viens pats ieskrēja tolaik esošās Saeimas sēžu zālē un iztrenkāja deputātus pa mājām, dažus, ja pareizi atceros reiz lasīto, ieslogot pārmācības iestādēs. Ja nemaldos, viņam pie varas nākt palīdzēja militāristi (vispirms jau militārisma "augšējais ešelons"), kuri ar savām lejupejošām pavēlēm iesaistīja karaspēku. Hitlers jau arī vispirms jau bija savas politiskās partijas līderis ar noteiktu pietuvināto cilvēku loku, loku, kura pārstāvji lejupejošā eskalācijā "iedarbināja" arvien plašāku cilvēku loku. Staļina nākšana pie varas un esība varā vispirms balstījās uz tuvākajiem līdzgaitniekiem, to lejupejošo pakļautību. Pat mūsu pašu Levits ir prezidenta krēslā pateicoties šai lejupejošai eskalācijai.

Labi, Ulmani savulaik izsūtīja uz Krievijas ārēm okupācijas vara, Hitlers noindējās pazaudēta kara dēļ. Bet Staļins nomira savā gultā slimības rezultātā (par viņa nāves patiesajiem apstākļiem vēsture joprojām strīdas bez jūtamiem rezultātiem).

Kaut arī par kādiem plusiem vai mīnusiem kādas konkrētas teritorijas attīstības vēsturē pieņemts pelt vai slavēt tobrīdējo teritorijas oficiālo pārvaldnieku - valdnieku - prezidentu, viņš ir tikai noteiktās teritorijas pārvaldes aparāta redzamā "izkārtne", kura saņem visus "ziedus vai tomātus" un savas ādas. Manuprāt, ja šo cilvēku slavē, tad jāslavē kaut tuvāko līdzgaitnieku kontekstā. Un pelt arī vajadzētu šajā kontekstā.

Paņemsim to pašu Hitleru. Labi, viņam savas nāves dēļ izdevās izvairīties no Taisnās Tiesas. Toties bija tas laikam vienīgais gadījums pasaules vēsturē, kad pēc kara Hāgā tiesāja virkni par Hitleru varā zemākos eskalācijā. Zemākos dažādās lejupejošās eskalācijas pakāpēs. Un tomēr tikai "krējumu", lai laikam jau lai nesodītu visu tautu kopumā. Jo - varā esošie savas idejas nespēj realizēt, ja nav dažādās lejupejošās eskalācijas pakāpēs esošie zemākstāvošie, kas šīs idejas realizē. Kaut tās pašas koncentrācijas nometnes - ne jau varā esošie tās cēla, pārvaldīja. Tās cēla, pārvaldīja varas eskalācijas zemākstāvošie. Visas gāzes kameras, eksperimenti utt. attiecas uz tiem, kuri tajās nometnēs darbojās tieši. 

Tāpat Staļina laiks. Ne jau viņš vienpersoniski skraidīja pa valsti, veica tos darbus, par kuriem viņu slavē vai peļ. Bija cilvēku loks, kuri vispirms šīs izdejas uzklausīja, apstrādāja, laida "pa trepēm lejup". Represijas, Gulags? Idejas "laišana lejup" izpildei. 

Ideju realizācijas šausmīgums vai maigums jau atkarīgs no lejupejošās eskalācijas pakāpes realizētājiem. No tiem, kuri šīs idejas ievieš reālajā dzīvē. Un šie realizētāji ne vienmēr draudzējas ar galvu. Jā, tolaik bija smagi, daudzi stāsta, ka citādi tajā laikā nevarēja. Jo bija pavēles, rīkojumi. Bet pavēles, rīkojumi iedarbojas uz tiem, kuri tās vēlas izpildīt.

Pie viena - Hitlers, Staļins, pirmais Ulmanis turējās pie varas, jo bija cilvēki, kuriem tas bija izdevīgi. Viss, kas notika viņu valdīšanas laikā Vācijā, PSRS, Latvijā - vispirms jau šaura politiskā loka kopdarbs. Kopdarbs, kura izkārtnes bija Hitlers, Staļins, pirmais Ulmanis. 

Un tai pat laikā vēsturē zināmi daudzi valstu apvērsumu gadījumi. Gadījumi, kad varas eskalācijas augstākais ešelons saprot, ka tobrīdējā valsts varas "izkārtne" nu nekur neder, jāmeklē cita. Galma intrigas, tā teikt. Kā piemēru var minēt mūsu pašu tuvāko zināmo vēsturi (nu, to vispārīgi noteikti pārzina tie, kam pāri 50 vismaz). Kad Staļins nomira, "marša tempā" kā valsts līderis tika izvēlēts Hruščovs un steidzamā kārtā tika veiktas visas darbības, lai Hruščovs ieņemtu valsts vadošo amatu. Ieskaitot staļinlaika tūlīt pēc Staļina ietekmīgāko cilvēku arestus. Pēc dažiem gadiem, kad Hruščova esība varā zaudēja savu aktualitāti, notika vāji maskēts apvērsums, kura rezultātā krēslā Hruščovu nomainīja Brežņevs. Par laimi bez jūtamas asinsizliešanas - Hruščovu pavadīja "pelnītā pensijā". Brežņeva esība pie varas nu ļoti ilgus gadus augšējos ešelonos kādam jau noteikti bija izdevīga, savādāk viņš jau nu tik ilgi nenoturētos krēslā, pie kam beigu gados jau esot slims. Pēc Brežņeva nāves iestājās "Vah, ko lai dara? Kuru "iestādīt" krēslā?" Nekas uz sitiena prātā neienāca, nācās steidzamības kārtībā (neatstās taču tik lielu valsti bez valsts pārstāvja) krēslā "iesēdināt" Andropovu. Bet viņš arī nevesels un ar letālu iznākumu pēc gada. Tad tādā pat steidzamības kārtībā turp devās Čerņenko - atkal slims un letāls pēc gada. Bet tad jau pa šiem diviem gadiem bija "nobriedis" Gorbačovs (un viņa atbalstītāju ne maz ietekmīgais loks). Un jau Gorbačova laikā PSRS nobrieda 90-to gadu paša sākuma notikumiem. Bet PSRS sabrukums jau ir atsevišķas tēmas vērts.

Ko ar šo garo "palagu" mēģinu pastāstīt?

Nu valsts pārvaldē nekad nav tā, ka pie notikumiem valstī ir vainīgs tikai viens vienīgs cilvēks "tur, augšā". Tas viens, vienīgais var gribēt piena upes un debesmannas krastus apzeltītā rāmītī, bet ja nebūs, kas viņam palīdzēs realizācijā, kuram šīs idejas būs izdevīgas - tikmēr viss notiksies. Valsts, pat pašvaldību politiku jau bīda ne jau viens vienīgs cilvēks, bet cilvēku kopums. Pat tie, kuri savu rīcību motivē ar "ko tad es, bija rīkojums, pavēle". Valsts varā gan vispārīgi redzami, gan vispārīgi ne pārāk redzami ir tie, kurus tad nu turp ir ievirzījuši tie, kuriem tas ir izdevīgi. Pat tik mazā valstiņā, kā mūsējā. Paši vien ievēlējuši esam tos, kas patlaban "pie ruļļiem". Un tad nu ir izveidojusies tā varas eskalācija, kāda nu ir.

Jāpiemin laikam še arī Lemberga fenomens. Tas, ka viņš un viņa tuvākais loks Ventspils pārvaldē tik ilgus gadus noturējies - mācējuši kopā taču "iebarot" ļoti lielu pilsētas iedzīvotāju loku. pat tik tālu, ka relatīvi nesen, spītējot esošai likumdošanai, kungu mēģināja "iebīdīt" kārtējo reizi pilsētas mēra amatā. Kaut arī kungs tagad atrodas slēgta tipa iestādē dēļ finanšu ne pārāk labām lietām un, ja saprotu, tiesvedība jau vairākus gadus nevar izbeigties visādu iemeslu dēļ.

Vispār jau, laikam raksts par vēsturisko taisnīgumu, par katra cilvēka personisko atbildību iesākumā par norisēm savā sētā, pašvaldībā, valstī. Par to nedaudz izteicos pērnā gada septembrī, kaut arī nedaudz vispārināti. 

Ja tā padomā pie viena - ik pa brīdim "no augšas lejā nonāk" kāds lēmums, dažādas pakāpes noteikums. Tā ievērošanas esība dažādās pakāpēs jau atkarīga dziļi individuāli. Pat cietumsargs atbildīgs par savu rīcību un nevar atsaukties uz nedomāšanas rīcību, jo esot pavēle. Pat visa veida inkviziciono mocību realizētāji - viņiem kāds ar lielgabalu stāv aiz muguras un piespiež ar visa veida draudiem kādu mocīt? Paši vien darbojas. 

Te drusku Levita virzienā. Nu nav viņš viens vienīgs tai varā. Principā izkārtne. Levita pienākumi amatā ir skaidri definēti. Viņš principā kā bildīte ataino pašlaik varā esošo noskaņojumu. Viņa rīcību tuvākstāvošie nepārtraukti kādā veidā reglamentē. Ja viņš grib noturēties tai krēslā, tad nu jāievēro tuvākā loka un likuma noteiktās robežas. Ja nepatīk, ir visas tiesības aiziet no amata. 

Principā, manuprāt, visā pasaulē jau tā valsts pirmā persona ir sava veida marionete, kuru regulē ne tikai likums, bet arī tuvākie līdzgaitnieki. Ja šai personai izdodas sekmīgi sarunāt ar saviem līdzgaitniekiem to, kas saucas "vilks paēdis un kaza dzīva", tad tas tomēr arī ir cilvēku kopdarbs, ne viena vienīga cilvēka nopelns. Katram jebkura ranga līderim ir vajadzīgs tuvākais līdzgaitnieku loks, kuram būtu izdevīgs notikumu scenārijs ar šī līdera piedalīšanos. Savādāk - "Ej mežā kokiem runāt, bet vai koki paši ko darīs?"

Nu, tā. Daudz sanācis, ceru, ka visu izteicu un neko neaizmirsu. Varbūt, ja kas papildus ienāks prātā, tad komentāros papildināšu.

1 komentārs:

  1. Pie viena varu tik pieminēt to, kas tiek dēvēta par izpildinstitūciju (arī armiju, kas arī ir sava veida izpildinstitūcija). Nu, neliek nevienam ar varu tajās izpildinstitūcijās darboties. Tomēr pamatā brīvprātības variants. Lai karotu, kādos nebūt ar cilvēku mocīšanu saistītos pasākumos piedalīties - katra paša brīvprātīga izvēle. Ne jau zem tanka stobra to cilvēki visu dara. nesmukais marodierisms trofeju medībās ar visiem blakusefektiem - nu, katra individuālais kultūras līmenis. Karavadoņi, citi šāda tipa vadītāji jau nevienu konkrēti aiz rokas neved tos ļaunumus darīt. Pat iekarošanas darbībās vadītājiem jau galvenais ir savai ietekmei iegūtā teritorija, nevis ar marodierisma palīdzību aplaupīti vietējie iedzīvotāji. Parasto karavīru, citu represējošo institūciju bandinieki parastie jau uz to negatīvo darbību iziet aizbildinoties ar to, ka "es jau neko, es - karavīrs, bandinieks parastais. Vainīgi tie, tur augšā." Un soda vairumā gadījumu ne jau tiešos izpildītājus, bet gan izdeju ģeneratorus. Bet - idejas ģenerējam mēs visi un visādas; gan labas, gan sliktas. kas liek izpildīt, ja nepatīk?

    AtbildētDzēst