1. Mēģināju YouTubē atrast kādus klipiņus arī par Latvijas vēstures skatījumiem paplašinātā griezumā ar faktiem, kuri "izrakti" kur netīšām arhīvos u.tml. Diemžēl uzdūros tikai uz oficiālās vēstures faktu paplašinājumiem. Ne pārāk interesanti, jo zināms. Nu cikla par to, ka nekā jauna. Tiesa, tomēr atradās viens klipiņš par notikumu, kuru laikam jau nezināju. Mājās par to runāts netika.
Man laikam nepaveicās. Ceru, ka kāds varbūt zinās padalīties ar YouTubes (vismaz) sižetiņiem, kuros būtu kāds reāli plašāk nezināms Latvijas vēstures fakts.
2. Šajā punktā laikam sanāks apgalvojums.
Latvieši tomēr laikam ir viena dzīvelīga tauta. Kāpēc tāda doma? Mēs taču esam un būsim šeit, šajā pleķītī pie Baltijas jūras. Par spīti tam, ka ir nu ļoti lieli cilvēkresursu zudumi vēsturiskā griezumā. Vērtējiet paši, uzskaitīšu zināmos, pat oficiālos faktus:
a. Kad Kurzemes-Zemgales hercogs ieguva savā valdījumā kolonijas Tobago salā un Gambijā, šīs teritorijas kolonizēt devās ne jau viens - divi hercogistes pavalstnieki. Turp devās daudzi, veselas dzimtas.
b. Vēl cara laikos (ja nemaldos, 19.gadsimtā) uz Sibīriju apgūt jaunas zemes devās nu ļoti daudzi bezzemnieki. Vienkārši cariskā vara dalīja zemes pārbraucējiem. Un kuram gan bezzemniekam negribētos tikt pie sava zemes pleķīša?
c. Abi pagājušā gadsimta pasaules kari aizveda trimdā nu ļoti daudz bēgļu veselām dzimtām.
d. Ļoti daudzi devās uz Brazīliju laimi meklēt reliģisku motīvu vadīti.
e. Kad Pirmais pasaules karš Krievijā pārauga revolūcijā, Krievijas teritorijā palika latviešu strēlnieki (paliels militārs formējums), latviešu boļševiki, komunisti (arī ne jau viens, divi cilvēki).
f. 1941.gada un 1949.gada deportācijas. Aizveda ne jau pāris cilvēkus. Cik no viņiem vēlākos gados atgriezās Latvijā? Daudzi nomira, kādi palika dzīvot Krievijas ārēs.
g. Mūslaiku ekonomiskie aizbraucēji. Cik no viņiem dažādos laikposmos atgriežas Latvijā?
Un par spīti šīm daudzskaitlīgajām cilvēku plūsmām, kuras devās prom - Latvijas republika nav "tīra" no latviešiem. Mums ir potenciāls, mēs bijām, esam un būsim.
Tiktāl tas, kas šobrīdēji par Latviju.
3. Ik pa laikam FB parādās posti ar Krievijas-Ukrainas aktīvās karadarbības kartēm. No tām redzams, ka viss tas militārais "burkšķis" notiek nosacīti vienā, zināmā mērā pierobežas teritorijā. Tas, ka arī citur pašaudās - varētu to nosacīti nosaukt par rikošetu. Un te nu atkal zināma varbūt neizpratne. Kas notur Krievijas karaspēku šajā zonā, kāpēc viņi tik ilgu laiku netiek uz priekšu? Var man teikt, ka ukraiņu patriotisms, citu valstu palīdzība militārā jomā. Bet ar to ir kaut kā par maz.
Uz šo karadarbību lūkojoties, prātā nāk PSRS-Somijas karš 1939./1940. gadu ziemā. (Vēl bez linkā norādītās atsauces uz rakstu Wikipedijā, ir arī raksts šeit.). Somiem bija ne tikai patriotisms, bet arī valsts amatpersonas Manerheima izstrādāta un praksē īstenota aizsardzības līnija, kura bija veidota balstoties ne tikai uz iedzīvotāju patriotismu, bet arī uz Somijas dabas apstākļiem. Šī aizsardzības līnija krietni "papluinīja" iebrukušā PSRS karaspēka rindas un karaspēka vadītāju nervu sistēmu. Pie viena arī gadalaiks, kurā norisinājās šis karš - ziema, kas nu nav tas labvēlīgākais gadalaiks kara operācijām.
Varu tikai minēt, ka Krievijas puse tagad ir "šaurā bezizejā". Bliciebrukums izgāzās, aiziet no Ukrainas teritorijas ar "Atvainojiet, kļūdījos, nesanāca" ir kaut kā nehalo. Tad nu iesprūduši.... Plus pie visa - kara izpostītā teritorija būs kādam vēlāk jāatjauno. Plus pie visa Zeļenskim tagad ļoti daudzi palīdz visādi. Un gan jau ka palīdzēs arī atjaunošanas procesā. labi, palīdzība ta palīdzība. Bet kaut kad pienāks mirklis, kad nāksies maksāt rēķinus par šo palīdzību. Kaut morāli.
Ticu, ka Ukraina "pavilks".
Nu, tas tā no malas man izskatās. Bet nepretendēju uz autoratīvu viedokli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru