Vakar tik atelšoties ierakstīju šeit un pie viena bildes iemetu. Tagad drusku sīkāk ierakstīšu.
Tas, ka pārgulēju dēla dzīvoklī -tiešām objektivitātes izsaukts. Un mums bija iecere - man uz viņa dzīvokli Čiekurkalnā pakaļ atbrauks viņa izsaukts taksis, kurš dēlu "savāks" pusceļā un tad aizvedīs mūs uz lidostu. Bet nekā - drusku pēc 5-iem no rīta tā firma ņemot tik no centra. Nācās aulekšot pa visu lietaino rītu uz laika ziņā tuvāko tramvaju, lai centrā satiktos ar dēlu un tālāk jau pēc maršruta.
Rīgas lidostā, ejot cauri kontrolei - ilgi minējām, kas varēja nopīkstēt manā apģērbā tai aparātā, kurš laikam uzrāda metāliskus priekšmetus. Vienīgais kaut kas metāliskam līdzīgs - nelieli dekoriņi uz zandalītēm. Pavisam nelieli, pavisam nenozīmīgi.
3 stundu lidojuma laikā, kā jau vakar minēju, drusku iebremzēja tas lielais bērnu, it īpaši pirmsgada vecuma, daudzums lidmašīnā. Nē, es neesmu bērnu nīdēja, labprāt paauklēju kādu, ja vecākiem brīvsolis uz laiku vajadzīgs, izteikti gaidu, kad nu beidzot dēls "nobriedīs" saviem bērniem. Tik tā arī esmu palikusi neziņā par iemesliem, kāpēc vecāki ar tik izteikti maziem bērniem dodas uz dienvidzemi. Gan jau ka ir kāds objektīvs iemesls.
Lidmašīnā laikam jau (ja nu nebūs paredzēts kāds ilgstošāks pārlidojums) pat kafiju nelietošu. Bija īpatnēja garša, bet ar visu krūzi netiku galā, dēlam nācās pabeigt.
Jau apļojot virs Atēnām pirms nolaišanās - pa lidmašīnas logu redzams, ka pilsēta nebūt nav maza, ne kompakta vienā punktā. Pa vidu daudz neapbūvētu kalnu.
Par Atēnu taksistiem teicu, piemetināšu tikai - ceļš no Atēnu lidostas līdz mūsu brauciena bāzes mītnei likās pagarš. Bet laikam tikai sajūta. Un pašā pilsētas vidē - nācās jau tam taksistam visādi līkumot un spraugties, lai mūs nogādātu pēc piederibas. Apbūves šaurība un ielas uz, manā uztverē, stipri pastāvām nogāzēm.
Nezinu, vai tas bija izņēmuma gadījums, vai arī tā ir norma, bet taksists par braucienu paprasīja 40 eirikus, bet no 50 eiro naudaszīmes - palikām bez atlikuma izdošanas. Un nemanīju, ka puika būtu teicis "atlikumu nevajag".
Par pilsētas apbūvi - dienas laikā ar uguni jāmeklē kaut vienas ēkas fasāde bez balkoniņiem.
Par ēstūzi jau teicu, piemetināšu to, ka apkalpošana ļoti laba, saimnieks, oficiante izteikti laipni. Labas anglu zināšanas. (Man pašai diemžēl nākas "braukt" uz dēla zināšanām, taču nevajag apbruņot acis, lai redzētu, ka saruna angliski notiek bez aizķeršanās).
Un pilsētā ir trolejbusi. Man kaut kā nepierasti likās "sastapt" trolejbusus ārpus Baltijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru