No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve.
Izdevniecība Dienas grāmata, 2019.,376.lpp.
Citāts no pieraksta uz grāmatas pavisam pēdējā vāka:
Bijušais padomju izlūkošanas virsnieks VIKTORS SUVOROVS (1947) ir vairāk nekā divu desmitu grāmatu autors, 1974.gadā beidzis Militārās diplomātijas akadēmiju un pēc tam četrus gadus nostrādājis PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) diplomātiskajā rezidentūrā Ženēva, Šveicē, līdz 1978.gadā bija spiests bēgt uz Lielbritāniju.
Ievadam.
Šī laikam ir jaunākā no autora grāmatām. Un laikam pirmā, kura tulkota latviski (vismaz neesmu manījusi citu, iepriekšējo, grāmatu tulkojumus latviski.
Lieluumlielu daļu no autora grāmatu tika izlasītas jau 90-to gadu beigās, šīs tūkstošgades sākumā oriģinālvalodā - krievu valodā.
Autors raksta atmaskojošas grāmatas par PSRS militārismu, situāciju valstī kā tādā sākot no valsts izveidošanās par padomju valsti līdz mirklim, kad autors aizbēga uz Lielbritāniju. Uzdod jautājumus izsakot savu versiju par acīmredzamiem valsts vēstures faktiem, papildina ar visādos arhīvos atrastām ziņām. Liek aizdomāties no cikla "Ups, man par to skolā dikti un daudz stāstīja, tik citā rakursā. Un kāpēc uz tiem, skolā mācītiem, notikumiem nevarētu paskatīties arī no šāda rakursa?' un "Es taču tajos laikos biju jau pietiekami saprātīgā vecumā, kāpēc neaizdomājos par notiekošo?"
Protams, autora notikumu traktējums ir diskutējams jautājums, bet fakta traktējums jau nemaina fakta esamību.
Par konkrēto grāmatu.
Grāmata ir stāsts par specnaza (speciālās nozīmes karaspēka struktūrvienību) uzbūvi, darbības veidiem. Par to, kā cilvēki tika vervēti dienēšanai tieši šajās vienībās, apmācību.
Iespaids - godīgi sakot, biedējošs pirmajā mirklī. Autors runā tikai par vienas valsts armijas, to speciālo vienību darbības principu. Runā par armiju un norisēm tajā vadoties no personiskās pieredzes par cik ilgus gadus bijis armijas dienestā. Tomēr - tas, ka veidojas labāka izpratne par visu PSRS laiku militarizēšanos valsts iekšienē militāro mērķu sasniegšanai, tas viss papildus raisa arī kādu citu domu. Proti, ja vienā valstī armija, tai skaitā armijas speciālās daļas, tiek šādi dresētas, "kur zvanīts", ka kaut kas līdzīgs nenotiek, nepastāv arī citu valstu armijās? Citu valstu militāro mērķu sasniegšanai? Jo armiju jau valstis veido laikam jau tam, lai, primāri, dotos kurp iekarošanai. Aizsardzības mehānismam jau vajadzētu savādāk to visu strukturēt; aizsardzība darbojas pēc citiem principiem laikam tomēr.
Iesaku. Tomēr plašāks skatījums būs uz lietam, vietām, notikumiem. PSRS un satelītvalstu vēstures notikumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru