Un tiešām - drusku paturpināšu. Kā arī - laikam ir lietas, kuras reizēm ilgi un dikti jāatgādina, lai kādiem/kādām "aizietu" tālāk par vienkārši bļaustīšanos.
1. Vispirms - kā piemetinājums šī gada 2.jūnijā rakstītajam. Toreiz izteicos par dažām neētiskām publikācijām "pasaules tīmekļa" vietnē. No cikla "ja nevar izdomāt neko jaunu kritisku pateikt, tad ielien svešā maciņā naudiņu pārskaitīt". Šim (un varbūt kā vērtējumam daudzām citām informācijām, kuras parādās publiski dažādās vietnēs) man uzprasās piemetināt jautājumu par to, cik legāli ir iegūta publiskotā informācija? No kurienes? Informācijas avots kur meklējams? Naudisko uzkrājumu apjomu un legalitāti, piemēram, amatpersonām, pārbauda VID vadoties pēc viņiem iesniegtās informācijas. Kaut kā neticu, ka minētā iestāde, bez, kaut vai, līdzekļu īpašnieka atļaujas, padara redzamu visiem, visiem, visiem šo informāciju. Tāpat - kā papildinājums - arī jebkuru citu notikumu jebkura pilsoņa dzīvē (pat ēdienreizes ēdienkarti) bez pilsoņa paša atļaujas nepublisko.
2. Pārmest kādam, ka viņš ar savu rosīšanos kaut ko ir sasniedzis savā dzīvē, piemēram, ļoti piepildīti maciņu? Mīlīši, sākumpunkts mums visiem ir vienāds. Neatkarīgi no apkārtējām lietām, vietām, norisēm. Ko un kā mēs sarosām vai nesarosām pēc tam, dzīves laikā, - jau mūsu pašu gribēšana vai negribēšana. Sēdēt peļķē un skaust, ka kāds ir iekārtojies ārpus peļķes? Mīļie, jums tā peļķe patīk, ja reiz nekārpieties no tās laukā. Tupiet tad nu tur un nekurkšķiet.
3. Vēlreiz par streiku būšanām. Plašāk par to izteicos pērnā gada septembrī skolotāju streika sakarībā. Arī kādos sekojošos rakstos esmu par to izteikusies. Vienkārši - šis laikam ir jautājums, par kuru vajadzētu zināmā mērā atkārtoties.
Nu, manuprāt, streikam jēga maza laikmetā, kurā "šajā profesijā atalgojums ir šitāds, tajā - citāds. Uz kādu atalgojumu es "parakstos" un ko īsti vēlos?" Ilūzijas un totālu ideālismu varbūt plauktiņā nolikt kā atmiņu par pusaudžu gadu maksimālismu? Nē, savas dzīves uzlabošana, sakārtošana - tas nav ideālisms, tas ir mērķtiecīgs darbs vispirms jau pašam ar sevi, tad tikai ārpus sevis. Un - runājot par skolotāju, konkretizējot, to pašu var attiecināt uz jebkuras nozares darbinieku streiku.
Darba devējs vienmēr atradīs iespēju jel kā motivēt, novērtēt kvalitatīvu, labu darbinieku.
Un, zinu, ka atkārtojos, atgādinu - nav ko skaust Rietumeiropas labāko dzīves līmeni. Kaut vai mantiskās izpausmēs. Tajās valstīs cilvēki Visi Kopā ir strādājuši un sastrādājuši sev to, kas nu tur ir. Strādājuši Visi, ne tikai valdības, kuras nāk un iet, bet visi kopā.
Un ir stabila patiesība - viss ir bumeranga ciklā. Dotais "atnāk atpakaļ" jel kādā formā. Pirms prasīt, lai valsts mums kaut ko dod īpaši paģērpošā tonī, ir jāatbild uz pavisam elementāru jautājumu: "Ko esmu devis valstij un kādā mērā, lai varētu prasīt ko atgriezeniskajā saitē?"
4. Un pie viena. Par nevajadzīgu klišeju domāšanā. Rakstīju jau iepriekš, pērnā gada novembrī. "Galvas" saslimšana ir tāda pat saslimšana, kā jebkuras citas ķermeņa daļas saslimšana. Tvaika/Aptiekas ielā Rīgā atrodas viena no specializētajām ārstniecības iestādēm. Arī Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta Duntes ielā vai Onkoloģijas klīnika Gaiļezerā ir specializētās ārstniecības iestādes, tikai citām saslimšanām veltītas.
Jebkurā no šīm ārstniecības iestādēm ārstē tās kaites, ar kurām cilvēks nu ir saslimis; slimnīcu pacienti ar mediķu palīdzību pūlas atveseļoties un "ierakstīties pagriezienā".
Tos, kuri jel kāda cilvēka virzienā adresē "Tam uz Tvaika ielu!" pašus nu noteikti uz turieni jāaizsūta un uz tām palātām, no kurām slimniekus bez īpašas uzraudzības ārā nelaiž. Jo - kurš cilvēks spēj noteikt kaut kādu diagnozi nebūdams mediķis un vadoties tikai no tā, ka nepatīk kāda cita cilvēka rīcība? Tik ne īpaši gudrs un ierobežots cilvēks laikam jau spēj ko tādu izdomāt.
5. Un vēl viena lieta, par kuru noteikti laikam atkārtojos. Tie, kuri klaigā par to, ka kāds viņiem ne pārāk patīkams cilvēks ir zaglis, jo viņam izdevies "prihvatizēt" kādu ne mazu naudas summu, vienkārši ir skaudēji diezgan tīrā veidā. Jo tam, it kā zaglim, ir izdevies izveikt darbību ar vērā ņemamu rezultātu. Tai laikā, kad bļāvējam nav izdevies "prihvatizēt" tik, piemēram, kniepadatu no darba vietas. Pat sīkas kniepadatas "prihvatizēšana" darba vietā arī ir zādzība. Tikai pieticīgos apmēros. Darba devējs taču pērk visādus kancelejas sīkumus, lai darba vietā darbiniekiem būtu, ar ko darboties. Nevis tāpēc, lai tie paši darbinieki mājas apstākļos ar tiem kancelejas sīkumiem darbotos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru