"Gribu bērniņu!"

Šoreiz nedaudz cits rakurss tēmā par bērniem. Tikai un vienīgi mans viedoklis. Kuru var apstrīdēt, ja nu kas.

Es šoreiz "izplūdīšu" par tiem gadījumiem, kad par bērniņa dzemdēšanu sāk aizdomāties sievietes vecumā 40+.

Uzreiz informēju, ka tad, kad savos 26 gados palaidu pasaulē pirmo un vienīgo dēlu, tiku dēvēta  par vēldzemdētāju un uz mani skatījās nedaudz piesardzīgi, jo bija iespējamas visādas komplikācijas. Kaut arī pati "tikšana pie bērna" jau bija saistīta ar zināmu komplikāciju - 5 no 9 mēnešiem vārtījos slimnīcas palātā saglabājot grūtniecību. Jo visām citām grūtniecībām bija tendence beigties ar spontāno abortu grīnos grūtniecības termiņos.

Atgriežoties pie tēmas aizsākuma.

40+ vecumā dzemdēt pirmo un reizēm pat vienīgo bērnu nevis tāpēc, ka iepriekšējos gados visu laiku kas greizi nogājis, bet tāpēc, ka "vispirms jānokārto dzīve", "es gribu iztrakoties vispirms", "neesmu gatava bērnu audzināšanai", ir sava veida bezatbildība. Dzīves sakārtošana ir process visa mūža garumā, lai "iztrakotos" vienmēr var atrast mirkli jebkurā laikā, gatavība bērnu audzināšanai - vai tā iestājas kādā klikšķa mirklī? Tas pirmkārt. Otrkārt - jo vecāki cilvēki laiž pasaulē bērnus, jo mazāk laika paliek, ko būt ar viņiem kopā. Jo vecāki mēs kļūstam, jo vairāk organisms kā priekšmets novecojas, nolietojas dabiskā procesā.

Un pie viena jāņem vērā to, ka jebkura grūtniecība ir organisma pakāpeniska pārkārtošanās bērna auklēšanai un transportēšanai 27/189 visur kur neatraujami no mātes. Pat ejot uz tualeti. Bērna ienākšana pasaulē arī ir slodze uz sievietes organismu. Pēc seko negulētas naktis, daudzas elementāras, fiziskas darbības to bumbuli apčubinot. Vispār, katrs jau zina visas tās epopejas ar bērna audzināšanu no mazām dienām līdz viņa pakāpeniskajai aiziešanai savā dzīvē. Un arī tad, kad tas jaukums ir aizgājis savā dzīvē, arī tad viņam kaut zemapziņas līmenī nepieciešama jūsu esība kā zināma drošības sajūta.

Teiksiet, kā piemēru pievedīsiet Allu Pugačovu, kura pie saviem dvīņiem tika vecumā 60+? Mīlīši, viņas gadījumā notika adopcijas paveids. Tos "razbainiekus" iznēsāja surogātmāte, jau no loti agrīnām dienām tos mazuļus vaktēja aukle/aukles. Pugačovai izpalika organisma pielāgošanās grūtniecībai, dzemdību process. Par negulētās naktis, kaudze ar visādām fiziskām darbībām mazuļu apčubināšanai. Jo taču surogātmāte, aukles..

Plus pie viena - tā bērna auklēšana, audzināšana sievieti nu nekādi neatbrīvo no pārējiem mājas darbiem sevis apkopšanu ieskaitot. Labi, ja ir vīrs, kurš iespēju robežās līdzdarbojas mājas solī. Gan jau, ka zināma situācija, ka jāpaspēj pašai nomazgāties, izžaut veļu, kuru veļasmašīna apstrādājusi, uzmazgāt grīdu un sagatavot ēdienreizi tajā pusstundā plus, kamēr mazulis ir aizņemts kaut vai ar kārtējās multenes skatīšanos televīzijā. Un pie viena 3-gadīgam bērnam, atvestam no bēnudārza, nepateiksi "Es tevi mājās atvedu, tagad gribu atpūsties pēc darba un tevi vešanas mājās. Sameklē ledusskapī, ko paēst. Ja nav maizes, aizej pakaļ. Pēc pats nomazgā traukus un ej gulēt. Es atpūšos un eju gulēt..." vai ko citu no šī cikla.

Pat jaunībā nav viegli, kur nu 40+, kad  organisms ir zināmā mērā "nolietojies" un izturības slieksnis nu padaudz kā samazinājies. Nu taču, ka katrs/katra var droši teikt, ka "jaunībā pēc noballētas nakts spēka pietika darbā kalnus apgāzt, nākošo nakti arī negulēt, jo otrajā darbā nakts maiņa." 

Un pie viena - ja tālu aiz 40+, kad nu nobriests bērniņam - tiešām, jūs esat pārliecināti, ka nodzīvosiet tik ilgi, lai to bērnu izprecinātu, sagaidītu "mazbērniņus četrus, kas omīti mīl"? Vai nebūs tā, ka pametīsiet to bumbuli likteņa varā vēl skolu nebeigušu?

Un nē, es nerunāju par ekstrīmiem dažādu slimību, negadījumu, karu veidā, kad vecāks/vecāki iet bojā bērnam vēl mazam esot un pašiem esot jaunos gados. Es runāju par "laika laicīgo plūdumu".

Te kā pavadtēmu gribu tik pieminēt.

Dzīvē visādi gadās un samērā bieži sanāk tā, ka pavisam jauns meitēns, zem 18 gadiem vecumā, "iekrīt", paliek stāvoklī pirmās mīlestības uzplūda sekās. Un puisis diezgan bieži "paceļ cepuri un aizklīst visus vējos". Meitēns sabijies no radušās situācijas, vecāki arī bargi nosoda faktu, diezgan bieži mudina meiteni taisīt mehānisko abortu. Un te nu man gribas mest Elbrusa izmēra akmeni gan meitenes, gan puiša vecāku virzienā. jo, 1) pat manu vecvecmāmiņu paaudze izteikti neieteica veikt mehānisko abortu pie pirmās grūtniecības. Pārāk bieži pirmās grūtniecības mehāniskā aborta sekas - vairs nekad nav iespējama grūtniecība. 2) ja nu tā grūtniecība iestājusies, nu - iestājusies un jādzīvo tālāk esošās situācijas pavēnī. Un vecākiem šajā gadījumā nu dikti jāpalīdz meitēnam un vispār - mazbērns taču. Ir jāuzņemas kopatbildība par to mazo radībiņu, kura pieteikusies. 3) un puisim? Labi, viņam viss notikums nav bijis īsti nopietnā attiecību uztverē, labi, viņš meiteni neprecēs (dies' pasarg', ja izdomās precēt piespiedu kārtā - vienalga nekas labs šādā precībā nav sagaidāms, tik uzspieduma izraisīts abpusējs nīgrums), bet ir nu jāuzņemas sava daļa atbildības par mazuli. Vecāki nav iemācījuši atbildību? Tuntuļi, ne vecāki.