Nedaudz atgriežos pie savas pieredzes dēla audzināšanā. Par to principā izteicos jau pērnā gada martā. Īsti laikam jau galvenos vilcienos pateicu būtiskāko, tekstu kādi labot, pārtaisīt nav jēgas. It kā viss būtu pateikts, kaut arī ir vēlme pateikt ko papildus.
Nezinu, vai manas audzināšanas metodes ir bijušas pareizas. Bet - kas ir pareizi, universāli visam un visiem? Universālais jau ir darbības - zīdaiņa apčubināšana; ēdiena, apģērba nodrošināšana bērnam augot; vispār daudzas elementārās fiziskās darbības. Pārējais jau - verbālā saskarsme, ģimenes kā tādas saskarsmju piemērs. Tas nu tā, filozofiskā atkāpe.
Katrā gadījumā, puikam pamazām mācīju patstāvību. Tai ziņā, ka fiziski palīdzēju viņam kādas problēmas risināt tik tad, kad tas tiešām un akūti bija nepieciešams, kad nu tiešām nevarēja iztikt bez manas vai viņa tēva līdzdalības. Pamatā - saruna ar puiku, motivēšana viņam pašam atrast izeju no situācijas, kurā iekūlies. No cikla - jo lielāks aug bērns, jo mazāk laika viņš pavada kopā ar vecākiem. Un tad no - pats kriti, pats piecelsies. Kā savādāk? Mums jau arī mammas un tēti nebija un nav blakus 27/254.
Un - lasiet priekšā tam bērnam grāmatas. Un ne tikai tās, kuras definējas kā bērnu literatūra. Un jau no paša tā pinkuča ierašanās mirkļa. Lasiet arī Žila Verna, abu Dimā grāmatas. Senkeviča Krustneši, Margaritas Mičelas Vējiem līdzi...Vispār, daudzas, daudzas, daudzas arī citas, biezas un it kā nepiemērotas mazam bērnam. Tie mazie reizēm sapratīs, sadzirdēs daudz ko tādu, kas pieaugušo acīm būs "paskrējis garām" un pie viena iemācīsies lasīšanas kā tādas skaistumu un vērtību. Nevis jau no mazām dienām klīdīs pa pasauli ar mobilajos telefonos "iebāztiem" deguniem...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru