Vienas savas pārdomas par laulībām kā tādām reiz jau rakstīju. 2018.gadā. Vēlreiz to pašu pārstāstīt nu jēgu neredzu. Pie viena - var jau būt, ka šo tēmu vēl kaut kur esmu apvāvuļojusi. Bet - tad jāskatās laikam jau visu pēc kārtas. Ceru, piedosiet, ja kur vēl varbūt ko atkārtotu pateikšu. Jo šoreiz ir pienākusi vēlme paturpināt tēmu.
Šoreiz par jēdzieniem "laulība", "civillaulība", "partnerattiecības" u.c.tml. Protams, pieļauju, ka esmu par šo kur iepriekš jau izteikusies. Tik -, iespējams, kādos iepriekšējos rakstos kā vienu no apskatāmajiem jautājumiem. Un te nu atkal - ja kas, pasakiet.
Un tā.
Vēsturiskā griezumā jēdziens "civillaulība" radās kā pretmets baznīcas laulībai. T.i. paskaidroja to, ka laulība noslēgta nevis baznīcā, bet gan ar baznīcu nesaistītā publiskā iestādē. Visas pārējās, nelaulātās, attiecības - mīļāko attiecības, piegulēšanas attiecības. Divu cilvēku kopdzīvi bez juridiska noformējuma par civillaulību, laikam jau, pirmie sāka saukt komunisti nodibinot savu PSRS Krievijas teritorijā. Mūsdienās šīs, nelaulātās, attiecības pamazām sāk politkorekti saukt par "pāru attiecībām" vai "partnerattiecībām". Tas, ka pirms šī termina parādīšanās visu nereģistrēto kopdzīvi dēvēja par "civillaulību" - gan jau, ka kādam nākusi atklāsme, ka ar šī termina lietojumu kaut kas ir ne tā.
Jo, ja divi cilvēki dzīvo kopā nekādi nenoformējuši savas attiecības juridiski, - sakiet, uz kāda pamata viņus var saukt par vīru un sievu? Dzīvo kopā? Bet kopā dzīvot var ar jebko. Pat raibu kaziņu un viņas 17 kazlēniem. Kopā dzīvošana nav pamats kādām saistībām. Kaut kādas mantiskas lietas dalot? Tas jā, kopā dzīvojot sadzīvojuši, kaut kā jāsadala. Bet ne mantojuma tiesības vai ko tamlīdzīgu. Dalām kopīgi sadzīvotus pīrāgus, nevis vēl tavu daļu. Kaut kā tā.
Pamatatšķirība starp "piedzīvotāju" un "mīļāko"? Ar mīļāko "randiņojas", še - divi cilvēki neregulāri tiekas, katra tikšanās visādu pasākumu pilna; bet pēc tam katrs dodas savās gaitās un darīšanās līdz nākamajam randiņam. Piedzīvotāja/piedzīvotājs - nu, te ir kopdzīve bez saistībām jebkādām. Lielā mērā sadzīves ērtībai visās jomās un nevēlēšanās uzņemties jel kādu atbildību. Jo, tomēr, precoties divi cilvēki uzņemas arī atbildību viens par otru, par savām attiecībām un vēl daudz ko citu.
Un te vēl var pieminēt, vismaz padomjlaikā nu noteikti sastapu, zināmu liekulību izsakoties par divu cilvēku attiecībām. Daudzi "rauca degunus", ja kāds pāris sāka dzīvot kopā laiciņu pirms savu attiecību juridiskās noformēšanas. Tai pat laikā nedzirdēju nevienu piktu vārdu šajā ziņā par Hruščovu (Nu, PSRS valstsvīrs, kurš augstākajā postenī iesēdās pēc Staļina nāves, ja kāds nezina). Šis kungs savas attiecības ar mīļoto sievieti juridiski sakārtoja tikai laiciņu pēc tam, kad korekti no darba pienākumu pildīšanas tapa atvaļināts, aizsūtīts pensijā. Līdz tam - braukāja pa pasauli "vazājot" līdzi pēc būtības piegulētāju, bērnu māti (un te atkal - bērnu māte ne vienmēr ir arī sieva). Pa manam, nu ne pārāk labais tonis...
Pie viena, kā papildinājums.
Šāda, nereģistrēta, kopādzīvošana var kādā mirklī sākt radīt problēmas. Viena no tādām - mantošana gadījumā, ja kāds no šādiem kopādzīvotājiem nomirst neatstājot mantojuma papirkinu. Tādā gadījumā otram - ar ko atnāci, ar to aizej. Un, ja sanāk kāda Doma par kopā sadzīvotu īpašumu (pat tējkarotīti), tad nu, lūgtum, ar kādu papirkinu pierādi, ka konkrēti tu esi to iegādājies, uzrādi papirkinus, ka esi dzīvokļa, mašīnas, visādu citu vērtību īpašnieks. Savādāk tā manta "aizies" pie nelaiķa mantiniekiem, kuri spēj pierādīt radniecību ar nelaiķi. Tajā skaitā pie kopīgajiem bērniem (ja tādi ir), tiesa, bērniem pie nosacījuma, ka viņu dzimšanas apliecībās ir ierakstīti abi vecāki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru