Zinu, ka filma tapa ierunāta divās valodās - latviešu un krievu. Meklēju iespēju noskatīties latviski ierunāto variantu. Diemžēl tas, ko atradu FILMAS.LV, bija tikai informējošs materiāls. Minētajā vietnē ne visas filmas ir iespējams noskatīties. Var jau būt, ka tas kaut kādā mēra saistīts ar autortiesībām. Līdz ar to skatījos YouTubē to, ko tur izlika Krievijas puse krieviskā ieskaņojumā.
Sēriju anotācijā uzrādījās filmas izlaišanas gadi - 1980. un 1981. Var jau tā būt, bet es atceros filmas uzvaras gājienu pie skatītājiem vēlākos gados. Pie viena tajos vēlākajos gados tika publicēts scenārija grāmatas varianta ar fotogrāfijām, kadriem no filmas.
Par pašu filmu. Savā ziņā uzdrīkstēšanās. Ne tik liela uzdrīkstēšanās, kā filma Es visu atceros, Ričard! (Akmens un šķembas), bet tomēr uzdrīkstēšanās. Stāsts par zvejniekciema cilvēkiem gadu retrospekcijā. No Ulmanlaiku pašām beigām cauri Otrajam pasaules karam un pēckara gadiem ar nelielu piesitienu pašās beigās 1970-jiem gadiem. Samērā patiesi cilvēkstāsti. Gan par tiem, kuri bija par padomiju, gan par tiem, kuriem tā padomija likteņus salauza visai nežēlīgi. Ieskaitot izsūtīšanu un Sibīriju. Un pie viena stāsts par mīlestību, kura iziet laikam cauri un nesalūst.
Par filmas galvenajiem varoņiem. Martu, Artūru, Rihardu. Savā ziņā klasisks mīlas trīsstūris. Un jau padomjgados skatoties man, manām draudzenēm bija būtiskas pretenzijas pret padomiski uzsvērtajiem pozitīvajiem tēliem - Martu un Artūru. Labi, Marta savu mīlestību tomēr kādā mērā iznes cauri filmai. Bet tai pašā laikā - jaunības gados ļoti nodarīja pāri Rihardam. Un Artūrs? Savā ierobežotā prātā ar vienu pļauku sagrauj visu, pazaudē to pasauli, kuru varēja uzcelt kopā ar Martu mūža garumā.
Pamatošu izteikumu. Filmas iesākumā viss jau skaisti un pūkaini, Marta un Artūrs tik ļoti saulaini iemīlējušies, ka tas aizved līdz "šaha spēlei" siena šķūnī. Tajā mirklī viņus abus netraucē tas fakts, ka Marta ir no turīgas ģimenes, bet Artūrs - vienkāršs zvejnieku puisis.
Marta nu ļoti iemīlējusies Artūtā. Bet tas tomēr netraucē viņai doties izbraukumā vienā mašīnā ar Rihardu. Var jau to norakstīt uz naivumu un zemteksta trūkumu no viņas puses. Katrā gadījumā - nu, ne pārāk pārdomāti. Un tas izbrauciens tiešām rada divdomīgu situāciju. Mašīna satraumējas kaut kur pa ceļam, abiem lietū cauri naktij nākas doties kājām uz mājām. Pie kam Rihardam no tiesas nopietni nolūki attiecībā pret Martu. Šīs situācijas sekas - pļauka, kuru Artūrs iešķiebj Martai pat nevēloties dzirdēt skaidrojumu situācijai, kura radusies. Artūram vispār vairs nav vēlmes komunicēt ar Martu.
Te nu mans pirmais akmens mīlētāju lauciņā. Kāda kaktusa pēc triekties nezināmajā ar mazpazīstamu cilvēku? Un ne jau kādās nopietnās darīšanās, izklaides pēc. Labi, meitēnam galvā vējš un varbūt zāģu skaidas, īsti nepadomāja. Bet Artūram? pagriezt muguru mīļoti sievietei tikai tāpēc, ka viņa naktī klīdusi kaut kur ar citu vīrieti? Kukū, iemesli var būt visādi. Da jebkas. Pie kam situācijā, kurā līdz naturālai krāpšanai nenotika, zāģu skaidas meitēna galvā.
Martas un Riharda relatīvais .laulību periods? Rihards bija daudz godīgāks, patiesi mīlošs. Apprecēja meiteni, kura zem sirds nesa un vēlāk dzemdēja cita vīrieša bērnu, aplēkāja meitēnu; centās būt par patiesu atbalstu visā. Un pretī? Aukstumu un vienaldzību, cilvēku, kurš viņa pūles un mīlestību nekādā vērtē neturēja.
Pat pēc gadiem, jau emigrācijā esot, Vācijas Federatīvajā Republikā dzīvojot (Starp citu, padomijas nemīlēto kapitalistu zemē), iemanās vīņu atrast dzīvojam Sibīrijas pilsētā. Atrod, saprot, protams, ka dzīve ir dzīve un viņus izšķīrušas ne tikai robežas, Martai laimi vēlot pasaka, ka Artūrs ir dzīvs. (Marta pēckara gadus dzīvoja pārliecībā, ka Artūrs kritis jau 1944.gada - tolaik tajā visā gaļasmašīnā un jezgā visādi gadījās. Cilvēki pazuda bez vēsts, mirušajos norakstīja tādus, kas kaut kur hospitāļos vārtījās). Varēja taču neteikt. Gadi pagājuši, Martai un Rihardam dzīves jau dažādos ritmos aizgājušas. Bet pateica, jo mīlēja.
Artūrs? It kā jau meklēja. Bet laikam ne līdz galam. Filmā atainotā epizode ar viņa attiecībām ar ciema skolotāju Ilgu? Attiecībām, kuras uzplaiksnīja un nodzisa ļoti ātri? Un kur teikts, ka šis gadījums garu gadu gaitā bija vienīgais tāds gadījums? Cik Ilgu viņa dzīvē bija līdz mirklim ,kurā Marta atgriezās viņa dzīvē?
Bez manas minētajiem filmas pavisam galvenajiem varoņiem, filmā ir daudzi citi varoņi, kuri filmai iziet cauri ar savu stāstu, savām likteņa peripetijām. Un visi tik īsti, cik nu padomijas cezūra ļāva viņus tādus attēlot...
Pie gadījuma, ja kur sanāk "sastapt" filmu - pašmāju televīzijā vai kur citur - noskatieties. Ja esat redzējuši, būtu tik priecīga sastapt vēl kādu viedokli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru