It kā kustos un daros viskautko, te jau redzams pēc maniem ierakstiem. Tikai - pēdējā laikā tā paslinki un tiešām nepieciešamībā no mājas laukā izkustu, un arī tad tikai straujā riksī no punkta uz punktu bez aizķeršanās pie kā pa ceļam. Laikam enerģija pūlās nolikties ziemas guļā un ir nemierā ar manu iešanu ārpus mājas. Tas nu tā, ievadam un par putneļiem.
*****
Es laikam sāku agresīvoties. Kaut kā zināmā mērā nokaitinājis tas, ka visur, vismaz nu ļoti daudz, publiskā telpā ir tikai "Krievija slikts, pārējā pasaule laba". Nē, nesaku, ka Krievija balta, pūkaina un jauka. Vismaz mana paaudze, lielākā daļa noteikti, jau kopš jaunības "no Krievijas jau neko labu un jauku nav ko gaidīt, tur tik komunisma fanātiķi un pārņemtie ar savu lielumu, varenību tukšā vietā", "tukšgalvji, kuri neko par citām vietām, lietām, notikumiem nezina un negrib zināt", "viņiem galvas vietā ozola celms un smadzenes vispār šņabja pudelē". Nu, kaut kā no šī cikla.
Jo tas, ar ko tāzeme lielas - pat ne no pirksta izzīsts. Nav nekā, ko pasaulei kā Made in Russia piedāvāt kā unikālu, tikai Krievijā ražotu. Ja nu vienīgi karu un naidu ar nepamatotu lielummāniju papildinātu.
Vai tiešām ir tik grūti, kaut teorētiski, ka visa pasaule (nu, vismaz tās valstis, kuras konkrēti robežojas ar Krieviju) paziņo, ka ievedīs savu karaspēku tur, ja Krievija neaizvāksies no Ukrainas? nu, kaut ko no šī cikla? Zinu jau zinu, ka esmu utopistiska ideāliste.
Vienīgais, liekas, ka dažas sankcijas ir sankciju pēc, tikai nosaukumā. Nesen medijos parādījās informācija, ka 81 Latvijas uzņēmums turpina ekonomisko sadarbību ar to valsti, no Krievijas robežām pāri Eiropā iebrauc fūres no Krievijas ar kaut kādam pārtikas precēm (īsti nepiefiksēju adresātu). Ir ziņas, ka daudzi uzņēmumi, kuri teorētiski pievienojušies sankcijām. praksē caur kaut kādiem apvedkanāliem tomēr sadarbojas ar Krieviju. Neņemos bakstīt ar pirkstu un tamlīdzīgi, bet aizdomāties ir par ko...
J nu kas, te pētīšana - Krievijas graudu plūsma uz Eiropu caur Latviju.
Nezinu, tik.... Vai nebūtu lietderīgi to austrumzemi kā tādu tomēr... Nu, kaut caur visādiem apvedkanāliem panākt, ka pazūd no pasaules kartes? Un - tiešām, laikam jau utopiste esmu... Bet ar to valsti vispārēja cackāšanās un auklēšanās pagaidām notiek. Un tai ir vienalga, ka apkārtējie ar pirkstu krata un saka, ka slikti uzvedas.
Šajā sakarībā mani nepamet tāds dīvains jautājums - Krievija ne jau pirmo dienu ir kaut kāda nehalo; tad kāpēc top paciesta, un pat auklēšanās ar to notiek? Vai tad cita darāmā nav, kā vien pieciest tāszemes niķus, stiķus un kur nu vēl kaut ko no tā paša cikla? Vispasaules mazohisms?
*****
Par so jau laikam esmu kur iepriekš vāvuļojusi. Ir tāda sajūta, ka kaut kāda nesamērīga saražoto preču pārprodukcija. Bet varbūt nevienmērīgs sadalījums? Nezinu, viela pārdomām.
****
ir neliels sarakstiņš ar iešanas plāniņiem, lasīšanai arī sarakstiņš sakrājies. Bet - apsīkums kaut kāds. Enerģija ziemas miegā laikam nolikusies. Laikam jau pavasarī atkal maratoni iesāksies. Lasīšanai un izstaigām.
****
Kaut kā nokaitinājuši mani tie, kuri "Kad mēs augām, bija labāk! Tagad viss ir slikti!". "Kad mēs augām", bija savādāk. Mēs bijām jaunāki un jūra bija krietni seklāka un zāle daudz zaļāka. Tagad citiem ir seklāka jūra un zaļāka zāle. Aizgājušie laiki jau ir vēsture; mūsu, mūsu kaimiņu, radu, draugu, valsts vēsture. Mums ir mūsu atmiņas, kuras tikai un vienīgi kā atmiņas varam stāstīt jaunajiem. Jo - "laiki ir citi un mēs esam citi".
Cik nu pa manam, nav jādzīvo pagātnē; pagātne ir jāatceras, bet jādzīvo te un tagad. Tie, kuri tik pagātnes noskaņās dzīvo - laikam ka vispār nedzīvo pa īstam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru