Un atkal par karu un karošanu. Zinu, ka esmu daudz un dikti visādos locījumos šo tēmu skārusi, apskatījusi. Nu, šoreiz no vēl kāda punkta. Ja nu kādam interese parakāties un atrast to, ko iepriekš sarakstījusi... Nu, ja atrodat un ir vēlme izteikties, uz priekšu. Tik atkārtoju to, ko jau esmu ierakstījusi bloga "parakstā" - anonīmos komentārus dzēšu neatkarīgi no komentāra satura.
Vispirms - karš jebkurā formācijā ir agresija. Agresija, ko izraisa pats, reizēm ar savu darbību panāk to, ka otrs atbild ar agresiju, jo dotajā situācijā nevar savādāk.
Vārdu savienojums "cīņa par mieru" ir zināms aicinājums uz agresiju. Jebkura cīņa ir agresija.
Zināmā mērā "bremze" iebrukt kādā kaimiņzemē ar tanku brigādi un citiem ieročiem būtu tas, ka... Nu, tiktu pieņemta vispasaules prakse: Pasaules valstis kopīgiem spēkiem iznīcinātu agresorvalsti gan juridiski, gan faktiski. Tobiš, kā izskanējusi informācija par to, ka viena valsts uzbrukusi otrai, tā citas valstis bez jebkāda brīdinājuma un ķēpāšanās iebrūk uzbrucējvalstī. Nu, kaut kā tā. Un zinu jau, kamēr pastāv Krievija kā jebkāds formējums, tas kaut kā neiespējami. Tur ir pērtiķis ar ieroci. Un pērtiķis ir pērtiķis, uz viņu neattiecas cilvēciskā psiholoģija un cilvēku uzvedības noteikumi. Kamēr Krievija nav likvidējusies, tikmēr cilvēku pasaules modeļi tajā reģionā nestrādā.
Un, drusku aizdomāties. Visi te pukst par to, ka LGBT darbojas visādi, lai risinātu kaut kādas ar viņu dzīvošanu saistītas problēmas. Un daudzi bļauj, ka nav labi mazākumam izspiest vairākumam savu. Bet te sanāk nekonsekvence. Viens cits mazākums visu laiku uzspiež savu gribu visai dzīvai pasaulei. Pasaulei, kura dusmojas un labo tā mazākuma sastrādāto. Proti, vēlme būt par militārpersonu ir vēlme būt legālam agresīvam pilsonim. Un - par spīti daudzām un dažādām ar karu saistītām organizācijām un citām militāram struktūrām (un ne jau policijai, ugunsdzēsējiem u.tml. struktūrām, kuru esības būtība ir kārtības elementārās nodrošināšana), to cilvēku (vai arī obligātais iesaukums tajās struktūrās), kuru aicinājums ir karot (kara norises motivācija - nākamais jautājums), ir daaaaudz mazāk kopskaitā par tiem, kuri zemi ar, tempļus ceļ un teātri spēlē. Un pret šo agresīvo mazākumu izturas diezgan lojāli.
Nu, ja nu ļoti kādam gribas kauties, karot - varbūt pasaulei atrast vietiņu kaut kur paavisam kādā stūrī, kur tie karot gribošie ar savu kaušanos netraucēs par bizbizmārītei? Un visai pasaulei pavisam vienotu militāru struktūru iedibināt? Nu, vienu uz visu planētu. Atbrīvojot katras individuālās valsts budžetu citām vajadzībām? Tagad karaspēks ir praktiski katrai valstij, kur vēl visādas starptautiskās militārās organizācijas... Bet, ja nu - tas karaspēks pavisam viens uz pavisam visu planētu? Un savas mācības un cita veida kaušanos kaut Sahāras tuksnesī? Nu, tādās vietās, kurā nu pavisam nevienam netaps traucēts?
Un, pie viena, nesakiet, ka LGBT, risinot kaut kādas savas problēmas, skraida apkārt bruņojušies ar kalašņikiem, kaujas un izbradā kaimiņa kāpostu lauku.
Vispār, es taču laikam ka esmu ideāliste un sapņotāja. Nestrīdos par šo.
Bet tiešām pasaules līmenī paaavisam nominimizēt to militāro būšanu kaut līdz paavisam vienam karaspēkam uz visiem - varbūt lietderīgs variants? Un vienā struktūrā esošie diezin vai kazarma pret kazarmu karos; izpaliks civilo objektu nelietderīga iznīcināšana, netaps iznīcināti cilvēki un dabas objekti, kuriem ar to karošanu maza sakarība. (Nu, sakiet, kaut vai vilku mātei, kura bērniņus četrus baro, - kāda daļa un kāda interese par bruņotu cilvēku kaušanos? Lai jau kaujas un liek viņas ģimeni mierā.)
Un, protams, atkārtojos, kamēr pastāvēs Krievija un tās ar atombumbu bruņotais pērtiķis, nekādas izmaiņas pasaulē nav reālas. Kad Krievija beigsies, tad pārējais jau būs risināms lielums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru