Vispirms tāds neliels jautājums. Cik bieži sanāk, pirms paust viedokli, iespringt par to, ko par šo viedokli padomās citi? No cikla - "vai es pareizi rīkojos, ja domāju tā, kā domāju pat ja tās domas nāk no sirds". Nevis kādas neinformētības dēļ, nevis nepilnīgas zināšanas iespaidā, bet gan "visi domā tā, tad man arī vajadzētu tā domāt". Domāt, nevis "ierakstīties" kopējos paradumos ikdienā vai kā tamlīdzīgi, ko var pieskaitīt paražām.
Nu tā, ka visi melnu sauc par raibu, bet kāds "es" ir šim viedoklim pretrunā un sauc melnu par melnu. Kaut kā tā. No šī cikla.
Un kur ir ieguvums un kāds tam visam?
Labi, tas tā, par margrietiņām. Pāriešu pie cita. Pie tēmas, kuru esmu laikam ka noteikti citos, iepriekšējos rakstos apvāvuļojusi daudz un dikti. Par skatu uz austrumu kaimiņzemes rīcībām. Un, ja kādam nu ļoti atkal sagribēsies mani par putinisti iedēvēt, lūdzu konkretizējitet ar konkrētiem citātiem iz manis rakstītā savu domu. Ar "pliku" saukli nepietiks.
*****
Vispirms jau tas, ka tur "pie šprices" dikti meļi iesēdušies. "Spec***" tika apgalvots, ka ieņems Ukrainu un Kijevu kā tādu trijās dienās. Ups, tik aizmirsa laikam precizēt cik reizes tām trijām dienām jāpaiet līdz solījums taps piepildīts. Jo tagad jau tās trīs dienas cik tur reizes kā paskrējušas. Viss notiekot pēc plāna? Vajadzētu precizējumu tam, kāds tad tas plāns iraid. Pagaidām, no mana metrs ar kepku, tas viss dikti izskatās pēc plāna ar svešām rokām atbrīvot Krieviju no tās iedzīvotājiem pie viena tiekot vaļā no cietumniekiem, kuri par nejauku nodarījumu atrodas ieslodzījumu vietās.
Kaut kā slinkums vai kas nu tur vēl sūtīt karaspēku pa savzemītes ciemiem un cietumiem apšaut iemītniekus. Lai tad citi to izdara. Bet būtība jau nemainās no tā, kurš nošauj tos, kuri pašu valstij kļuvuši nevajadzīgi.
*****
Bija iespēja paklausīties Girkinu pirms viņu viņa Tēvzmes "likumkalpi" turienes cietumā iespundēja. Jā, personāžs ir pretinieks. Bet tajā pat laikā nebaidījās kritizēt savējos par to, ka savējie nu ļoti kaut kā greizi mēģina nostiprināt savu citas valsts teritorijā. Viņa uzdotie jautājumi arī manī radīja jautājumus no cikla "Ja reiz tie frukti gribēja pakļaut Ukrainu, to iekarot, tad kāpēc tik kukū uzvedās?" No cikla, ka kaut kas neklēbējas variantā "sauklis un saukļa realizācija". Un šai neklēbē ieslēdzas ne tikai tas, ka Ukraina pretojas un diezgan labi pretojas iebrucējiem. Kaut kas pašu uzbrucēju darbībās un saukļos "sviestā sagājis".
Te jāpiemin Somija, karš ar šo mazo valstiņu 1939./1940.gadu ziemā. Somi brasi aizstāvējās, viņiem bija Mannerheima līnija. Tomer padomju karaspēks, ciešot ļoooooti lielus zaudējumus, formāli uzvarēja kauju un iegāja Helsinkos Un tomēr somus var saukt par uzvarētājiem, jo savu valsti saglabāja.
*****
Kaut kā periodiski parādās kaut kas piezīmei līdzīgs, ka Putins klanoties Sji Dziņpinam, Ķīnas prezidentam. Nezinu, ko tas kremlēns sastrādāji tādu, ka šāda pietāte pret Ķīnas vadītāju. Noteikti ka ne jau tādēļ, ka uz nepilniem 100 gadiem iznomājis Ķīnai ļoti plašas teritorijas Sibīrijas plašumos. Visus līgumus, tai skaitā arī nomas līgumus, vienmēr var "pārspēlēt", ja ļota nepieciešamība. Viešas aizdomas, ka kremlēns kā citādi ar kaut ko parādā ķīnietim. Kaut kāds ģeopolitisks atvars gan jau ka laikam ir, tik ne visa informācija, protams, uzreiz un tagad nonāk līdz cilvēkam parastajam. Var jau būt, ka kādreiz atklāsies. Informācijas slepenums nav mūžīgs. Vienīgi, ja tā klanīšanās tiešām ir, tad kremlēns kādā formācijā varbūt ir ļooooti atkarīgs no savas kaimiņvalsts? Valstsvīri ne no šā, ne no tā neklanās atkarīgā paskatā. Tik mans pieļāvums, ne apgalvojums.
*****
Par šo jau esmu laikam ka kur ieminējusies tā pavārgi kur iepriekš.
Medijos dikti un daudz parādās sava veida reportāžas no Krievijas - Ukrainas frontes, par to, kā tad nu tur klājas. Informācija par "stīviņu" un to, ka Krievijas karaspēkam ar visāda veida apgādi ieklibo, ieskaitot problēmas ar kara tehniku, tās kvalitāti. Man reižu reizēm pieklauvē kautrs jautājums no cikla "Un ja nu mordora atradusi veidu, kā tikt vaļā no visādas drazas noliktavās? Nopietnākus rīkus atstājusi "desertam"?". Tā zeme ir pārāk plaša un pārāk visāda, vai tad ir iespēja zināt visu par visu? Par spīti tam, ka tur gan jau ka noteikti iefiltrējušies daudzu valstu daudzi spiegi/izlūki/vai kā nu tos darboņus pareizāk nosaukt?
Tik nemēģiniet man ieskaidrot, ka tikai tās zemes spiegi pa pasauli klīst. Jo par tāszemes spiegu tīklu Rietumos daudz rakstījis Viktors Suvorovs. Bet viņš rakstīja par sistēmu, kurā reiz pats bija iekšā. Un tā nu noteikti ir viena no "šī žanra" sistēmām. Būtu muļķīgi uzskatīt, ka tikai bijusī padomija un tagadējā Krievija ar spiegošanu darbojās un darbojas. Visām valstīm visur kur ir savs spiegošanas tīkls. Kura valsts kā un kādām metodēm to spiegošanu veic - jau nākamais jautājums. Elementārs katras valsta viens no dzīves elementiem. Vispārēja prakse. Un cik un kā kaut kur kāds "uzraujas" - arī jau cits jautājums.
*****
Laikam jau tiešām atkārtošos. Kamēr pastāv valstisks formējums vārdā Krievija, pasaulē diezin vai kas daudz pamainīsies. Būs tā nedrošības sajūta no cikla "Ko tas punduris vēl izdomās nejauku?". Vai kādam ir pārliecība, ka uz mūsu bumbas, kuru sauc par "planētu Zeme", būs kaut relatīva kara nedraudu sajūta, kamēr tā mordostāna pastāvēs? Kam ir interese, ka tas valstiskais formējums pastāv?
*****
Zinu, ka varbūt "vāros uz riņķi", varbūt sirgstu ar kaut kādu ideālistisku utopismu, kaut ko īsti nezinu un neizprotu - nestrīdos. Izsakos pēc šābrīža zināšanas un sajūtām. Bet esmu atvērta konstruktīvismam un sarunai. Es cenšos uzdot jautājumus, uz kuriem man nav īstas atbildes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru