Par skolām kā tādām

Par skolotāju algām, to veidošanos rakstīju šī mēneša 14.datumā, ar domu, lai kaut drusku kādiem rastos izpratne par skolotāju algu veidošanās mehānismu. Tagad ir nobriests par skolām kā tādām izpausties. Sakarā ar to, ka publiskā telpā parādās informācija par periodisku kādu skolu slēgšanu, kādu skolu apvienošanu un daudziem ir iekšēja šūmēšanās no cikla "Kā tā var! Kā var apdalīt bērnus ar iespēju mācīties!".

Sākšu ar to, ka skola ir ne tikai tas, ko bērniem māca mācību stundās. Skola ir telpu komplekss, kurā tiem bērniem noris mācību stundas un atpūtas brīži starp tām mācību stundām. Skola ir telpas, kurās savas mantas darba laikā atstāj skolotāji, tehniskās telpas, kurās tehniskais personāls glabā darba inventāru, telpa direktoram, skolas sekretārei. Daudz telpu dažādām skolai nepieciešamām darbībām. Skolā ir cilvēki, kuri nodrošina skolas darbību un par to saņem algas. 

Tagad par naudiņām, kurās ietilpst ne tikai skolotāju algas. Šajās naudiņās ir arī skolas tehnisko darbinieku un cita personāla algas. Naudiņās ietilpst visa veida komunālie maksājumi skolas darbības nodrošināšanai - par elektrību, ūdeni, apkuri. Un vēl šo to citu. Kur šīs naudiņas rodas? Tātad.

Katru gadu tiek apstiprināts valsts, pašvaldību budžets, kurā ir atvēlēta noteikta naudiņas summa tieši skolu visādai uzturēšanai nākošā kalendārā gada ietvaros. Cik tam visam tiek atvēlēts - jau pavisam cits jautājums.

Atkal viens demotivatoru vākums

Māsa Kolkas ragā, Rojas pievārtē

Māsa bildes atsūtīja. Viņai vakar bija jauks un skaists brauciens uz Kolkas ragu un Rojas apkaimi.

Atkal Skanstnieku pļavās

Toms izvilka. Uz to pļavu. Ūdensmētras un asinszāles palasīt, pie viena izbarot zirgiem ābolus, ar kuru "utilizēšanu" paši galā netiekam - mūsu zobiem tā kā par cietiem. 

Mani aizrāva mākoņu pilnās debesis...

Fantastu piknika bildes no Toma fotoaparāta

Par nu jau notikušo fantastu pikniku biju paudusies iepriekš - ievietojot bildes no sava mobilā še vakarā pēc pasākuma un sīkāk par to pastāstot nākamajā dienā pēc pasākuma. Šodien sadabūju bildes no Toma aparāta.

Līkums Jūrmalā

Uzreiz saku - bildes būs padaudz. Bija ko bildēt, bet telefons sāka izlādēties katastrofāli. Ne visu sanāca sabildēt. Iemesls braukt vēl un vēl uz turieni.

Vienkārši ar māsu izdomājām aizbraukt uz Jūrmalu, izstaigāt vietas, kurās aktīvi dzīvojāmies pirms 39 gadiem apmēram. 80-to gadu beigās pie viena, pirmo reizi apprecējusies, gadus trīs Jūrmalā nodzīvoju.

Izsataigāt sanāca kādu nedaudz no Jūrmalas, kura ģeogrāfiski izstiepusies ļoti tālu. Lēnā solī, bet apmierinātas ar pastaigu. Tiesa, mūs nedaudz sabiedēja lietus gāziens aiz vilciena loga posmā no Babītes līdz Priedainei. Bet bailēm lielas acis, jo jau no Rīgas puses viņpus Lielupei nokļūstot lietus bija mitējies un mākoņi klīda un aizklīda.

Vakardienas fantastu piknikā

Kā jau solīju vakar vakarā, par pasākumu pašu rakstu šodien.

Būsiet jau pamanījuši, ka periodiski - praktiski katru gadu vasaras viducī - rakstu/stāstu par fantāzijas un fantastikas žanrā mīlētāju saviesīgo pikniku. Piknika norises procesā aprunājam jaunāko, kas redzēts, dzirdēts vai lasīts žanrā. Reizēm pārrunājam aktuālas ar LFFB saistītas tehniskas lietas. 

Izteikta jaunatne mūsu rindās? Reti un maz. Jo ar šo žanru saistītās norisēs tagadējos laikos ir nu ļoti plašs piedāvāto aktivitāšu klāsts, ka raibs gar acīm, un nu žanra fanotāji savā ziņā specializējušies sīkākās interešu grupās, katrā savā novirzienā tomēr popularizējot tēmas.

Še man tāds kā palīgā sauciens. LFFB mājaslapas sakarībā.

Fantastu pikniks

Šodien no otra gala sāku. Ielikšu tikai bildes, par pašu pasākumu rakstīšu rīt no paša rīta.

Pilsoņu izsekošanas un tamlīdzīgas būšanas valsts institūciju izpildijumā

Raksts top vietnē Facebook pamanītā ieraksta iespaidā. Raksta autors kā kaut ko šausminošu minēja to, ka VID kantoris ieviesis kaut kādu programmu, kura ļauj kontrolēt VID'u interesējošās lietas.

Cik nu no mana kaktusa pazares un arī vispārīgi realitātē - un kas? Kur problēma? VID'am darbs kontrolēt naudas plūsmas uz visādām pusēm. Par to, ka VID's savu darbu dara un uzlabo darba metodes - tikai normāli. Priekš tam jau tā iestāde ir.

Ja kādu uztrauc tas, ka kaut kādas izsekošanas vispār ir un notiek, reizēm pat pastiprinās, tad man tam kādam vienmēr gribas pajautāt: "Tev ir ko slēpt? Tev ir kas negodīgs kabatā?". 

Mazdrusciņ atkal demotivatori

 

Kāds pulciņš linku

Latvija, latvieši

1.  Latviešu vienības Krievijas impērijas armijas sastāvā - latviešu strēlnieku bataljoni.
2. Slavenākie noziegumi Latvijas vēsturē. Lāsma Gaitniece turpina pētīt.
3. Tāds neliels piesitiens vienai no Rīgas lokācijām.
4. Šis ir tas gadījums, kad izlasīju tekstu iekš pietiek.com un negāju skatīties teksta komentārus. Lai nebojātu sev garastāvokli. Jo tekstā minētajam piekrītu, kaut kā citiem vārdiem esmu iepriekš kur kādos tekstos paudusi. Pa komunisma saukļiem un labklājības sasniegšanas metodēm.
5. Tautas Saeimas vēlēšanas 1940.gadā un pirmie lēmumi.

L.Veiskopfa-Henriha: Harka - virsaiša dēls

Izdevniecība Liesma, 1972.gads, 230 lpp.

No vācu valodas tulkojusi Ērika Lāce

Lasīju vienu reizi noteikti dziļā jaunībā, precīzāk - pusaudzības gados. Un noteikti kaut kur pēc1972.gada, kad grāmata tika izdota pirmo reizi noteikti. Abas ar draudzeni, aizrāvušās ar indiāņu tēmu pateicoties vācu kinostudijas Defa indiāņiem veltītajām filmām ar Goiko Mitiču kā galveno indiāni tajās filmās, klīstot pa pilsētu vasaras brīvdienās un garāmejot netīšām ielūkojoties grāmatnīcu piedāvātajos klāstos, "uzdūrāmies" šai grāmatai, kuru steidzīgi nopirkām. Tiesa, kopā ar kaut kādu nelasāmu balastu - tajos laikos grāmatnīcās bija tāds niķis - "ejošai" grāmatai pie pārdošanas "piekabināt" līdzi kaut ko paavisam tādu, kas noteikti līdz mūžības galam putētu plauktā un aizņemtu vietu (kas notika ar to balastu, neatceros, bet arī vecākiem uz to skatoties bija grūti noslēpt nicīgumu).

Atkal atradās ko teikt par atbildību

Doma šim rakstam uzradās divus savus kaimiņus pavērojot.

Viens esot jūrnieks, kuģa kapteinis, kurš manā mājā esot apmeties uz pāris mēnešiem, starplaikā starp reisiem. Otrs - kungs jau ar krietni nosirmojušu galvu; kad še ievācās pirms kāda pusgada un ilgu laiku dzīvoja laikam ka piektajā stāvā, normāli pārvietojās, komunicēja ar kaimiņiem. Tagad ir ar saimnieka atbalstu pārcēlies uz mana spārna vienu istabu. Esot problēma ar pārvietošanos; esot pārciests vismaz viens (ja ne divi) insultiņš.

Kapteinis, krastā nokāpis, turpina peldēt. Šoreiz alkohola veikalā (ja ne pat pašā ražošanas uzņēmumā) tā, ka reizēm liekas, ka viņam īsti vairs nav skaidrs, kāds ir dienas posms (rīts, diena, vakars, nakts). Un arī sejā stipri ierakstīts tas, ka viņš peld arī krastā nokāpis.

Kārtējais sēņošanas aplauziens

Kārtējais manis izvilciens laukā no mājas. Toms atbrauca ar nopietnu nolūku kopā ar mani aiziet sēnēs. Relatīvi nesen (laikam pirms kāda mēneša) vienā pastaigā nolūkojām gaileņu vietas. Tad nu doma - pa to pašu vietu iziet, tās gailenes salasīt. Par velti mīlēts. Drusku ar astīti... Nu, vismaz kaut kas, kaut arī sacerējušies bijām uz krietni vairāk par astīti. Bet, ja tā padomā, tā vieta ir laikam relatīva vietējo turienes apkaimes iedzīvotāju iecienīta "medību vieta".

Toties smukais mežs, vietām ļoti garas smilgas. Vienā vietiņā speciāli "iestādīju" Tomu tā, lai tās smilgas viņam aiz muguras redzamas un saprotams to garo smilgu mērogs. 

Pie viena pamanījām vietiņu, kur meža ugunsgrēks mēģinājis ierosīties, bet viņam laikam ātri kādi pateikuši, ka nedrīkst.

Toms izvilka uz nelielu pārgājienu

Ap pusdienas laiku atkūlās Toms ar nopietnu nolūku aizvest mani pie dabas krūts. Precīzāk - uz Vecdaugavas pļavām pie Skanstniekiem un pabarot tur brīvi ganošos zirgus. Ar āboliem. Sarkaniem, lieliem, skaistiem un cilvēku zobiem nesakožamiem. Viņam viens kaimiņš prezentējis gribot izrādīt laipnību.

Tur jau vairākkārt esam bijuši, bet zirgus pacienāt ir svēta lieta.

Kādas pāris stundas tur noteikti bijām, pļava ar visu palieni ir paliela un zirgi, protams, bija aizklīduši tās pļavas vistālākajā nostūrī ganīties.

Par tadžikiem

Zināmā mērā tālākā teksta rašanos ietekmēja Uldis ar savu rakstu par kaimiņu būšanām. 

Jau kur iepriekš esmu paudusi, ka dzīvoju nu ļoti mājā, kuras iedzīvotāji - izteikti daudznacionāls sastāvs. Latvieši, krievi, baltkrievi, ukraiņi, indieši, filipīnieši, uzbeki, kirgīzi, tadžiki un kas tik nu vēl. Raibi, kā uz dzeņa vēdera. Un konflikti reizēm uzplaiksnī nevis uz nacionālā pamata, bet drīzāk kā ķēķa konfliktiņš, tobiš - tīri sadzīviskas tēmas.

Labi, būtība ir par viesstrādniekiem no Centrālāzijas republikām. Un mājā šī "labuma" ir daudz, neglābjami radies iespaids, ka tajās republikās dzīvo cilvēki un tadžiki. Par cik pēdējie uzvedas kā no ķēdes norāvušies nekaunīgi kukū.

Par drukas kļūdām

Vispirms tāds novēlots un beidzot saprasts (esmu laikam simtgadīga žirafe, tāpēc tā pavisam lēni - vairāku gadu ilgumā - man "aiziet" līdz saprašanai) paldies visiem tiem, kuri man, kaut arī anonīmi, man diezgan aktīvi un dikti aizrādīja uz daudzajām drukas kļūdām manos tekstos. Beidzot laikam saprasts tas aizrādīšanas aktīvums.

Tā drusku priekšvēstures.

Kad gadus atpakaļ man manu tekstu lasītāji uzstājīgi aizrādīja uz tam kļūdām, jutos mazlietiņ aizvainota un dusmīga. Visādi spirinājos, nedomājot ar pumpu starp ausīm. Tomēr uzspiediena rezultātā slinki kādos tekstos tās kļūdas dusmīgi palaboju.

Vīnakalns un drusciņ vēl

Aizdevāmies uz to laiku īpašumu. Māsa gadiem tur nebija būts, daudz ko "uz sitiena" pirmajā mirklī pat neatpazina. Savukārt man vajadzēja saprast, no kura gala un kā sarīkot Lielo pagalma tīrīšanu no visādiem saaugušiem lauku labumiem, kuri nu lieki kļuvuši. Lai varētu saprast nākamo soli vietas atkārtotai iekopšanai. Pagaidām pagrūti, tur ir Kongo džungļi.

Un, protams, kā nu bez ielīkumošanas izlūkos pēc sēnēm. Galerijas beigās še būs kārdinošais dzeltenais meža labums uzbildēts pirms tālākās apstrādes.

Atpakaļceļā kā nu bez iegriešanās maiznīcā un citu jaukumu vietā Liepkalni uz Daugavpils šosejas. Silti iesaku tu vietiņu, ja nu sanāk tajā virzienā ceļoti.

Atkal uz Ķīšezera (Bulduru) pilskalnu

Uznāca fiksideja aizbraukt atkal līdz Ķīšezera (Bulduru) pilskalnam. Un tas brauciens piedzīvojumu un zināma ekstrēma pilns sanāca.

Bet, nu visu pēc kārtas.

Vispirms bija nepieciešamība aiziet līdz vietai, no kuras ļoti labi redzama Kundziņsala ar visu Man Tess placi. Pēc jau izgājām uz Augusta Dombrovska ielu ar nopietnu nolūku uz tās esošajā autobusa pieturā iekāpt 29.autobusā, kurš aizvestu un tuvāko pilskalnam esošo autobusa pieturu. Protams, bija slinkums gaidīt tās 22 minūtes, tādēļ cauri masīvam un pēc pāri dzelzceļa līnijai devāmies uz Jaunciema gatvi, uz kuras pieturvietā piestāj ne tikai 29.autobuss, bet arī 11.autobuss. Un, protams, izgājām nevis uz manai mājai tuvāko pieturvietu Āliņģu iela, bet uz nākamo maršrutā - Ziemeļblāzma. Tur nopētījām autobusu sarakstu un laika ziņā tuvākais - 11.autobuss. Kāpām tik iekšā. Un ups! autobusā esošajā monitorā redzu, ka šoreiz šī maršruta autobusam galapunkts pie Jaunciema kapiem, kas mums galīgi neder. Mums vajag to, kurš uz Sužiem dodas galapunktā.

Daži demotivatori

 

Mirkļi Rīgas nomalē

Uz šodienas bildēšanu pamudināja tas KRĒSLS, kurš bija nelielās nekuienes maliņā....

Tā, par skolotāju algām

Zinu, ka šī tēma kaut kā nav "sezonas prece" vasaras viducī. Bet es laikam ko rakstu tad, kad tēma pieklauvē tā dikti un uzstājīgi. Un šoreiz saistībā ar to, ka man top grāmata par skolu, tā ka priekš manis laikam kā reizīti.

Raksts ir priekš tiem, kuri redz, sastop skolotājus par cik par tik, kad savu bērnu sakarībā ierodas skolā uz kādām nebūt pārrunām ar bērnu mācošajiem skolotājiem. Un uzreiz saku - manis turpmākajiem skaitļiem būs tīri  ilustratīvs pasākums problēmas sapratnei.

Sākšu ar to, ka skolotājiem, atšķirībā no pārējiem "mirstīgajiem" tas saņemamās algas cipars katrā mācību gadā ir atšķirīgs. Ja šoferis/stāva dežurante/apkopēja/vecākais speciālists rūpnīcā gadu no gada skaidri zina, ka algā saņems to summu, par kuru parakstīts darba līgums (un ja nav "pieskrējis" algas pielikums), tad skolotājiem tā būšana ir cimperlīgāka un viņiem algas jautājumā ir krietns svārsts, kas rada zināmu nedrošību.

Tātad.

Vasaras diena Rīgas Zooloģiskajā dārzā

Bija jauka iespēja izstaigāt Zoodārzu. Un saulītei spīdot.

Trīs vienā

Sanāca vienā piegājienā trīs vietas apmeklēt. 24.autobusa maršruta ietvaros.

Vispirms aizbraucām līdz pieturai Skanstnieki. Aizdevāmies uz turienes milzonīgo pļavu puķes pabildēt. Un zirgus. Un vīgriežu reibinošā smarža! Tādu šo augu koncentrāciju neatceros sastapusi.

Pēc aizdevāmies līdz pieturai Bākas iela. Apmeklēt Zvejnieku svētkus Mangaļsalā. Sanāca tāda kā vilšanās. Nekas īpašs. Ēstuves vieta, nedaudz tirdzniecības vietu, DJ tents, no kura skanēja šlāgeri visādi, tukšs bradājamais baseins (proti, uzpūsts, bet bez ūdens), kurā bērni ar bumbām svaidījās. Apmetām tur loku un aizdevāmies uz vietējā Jahtkluba teritoriju jahtas pabildēt.

Par tiem Zvejnieku svētkiem Tomam bija jau tādas aizdomas, ka nekas prātīgs dienas viducī tur nav sagaidāms. Man īsti neteica ar domu, lai pati pārliecinos... Toties Jahtkluba teritorijā man uznāca liela vēlme sameklēt vietējo priekšnieku ar "Dodiet ledu! Kur ir ledus?". Jo viņiem pie ziņojumu dēļa vasaras viducī lieliem burtiem uz dzeltena fona piesprausts "Pa ledu staigāt aizliegts".

Linki. Laikam laiciņu nav bijuši

Latvijā, latvieši vispār

1. Kazhe savā blogā raksta par Arņa Koroševka grāmatu Lielais noliedzējs, kura veltīta latviešu rakstniekam Andrejam Upītim.
2. Kā VDK pārņēma kontaktus ar trimdas latviešiem.
3. Kura bija vissenākā iela Teikā?
4. Notikumi Latvijā 1940.gadā pēc Sarkanās armijas kolonnu ienākšanas.
5. Drusku vairāk par stundu gara intervija ar Eināru Repši. YouTub'ē atradu. Ir kā ievietota tīmeklī nesen, jūlija sākumā. Tomēr dažas nianses sarunas gaitā man kaut kā lika domāt, ka pati saruna notikusi laiciņu iepriekš. Varbūt pirms dažiem gadiem. Neesmu pārliecināta. Vērtējiet paši, izsakieties, ja ir cits viedoklis.

Šodienas līkums

Kārtējais pastaigas līkums kopā ar māsu. Maršruts: Stabu iela -> Ādmiņu iela -> Ģertrūdes ielas gals pie dzelzceļa -> pavisam nedaudz Valmieras ielas -> gājēju pārejas tunelis zem dzelzceļa līnijām -> Daugavpils iela -> Latgales iela (tiem, kuri apjukuši - bijusī Maskavas iela) -> Lāčplēša ielas gals pirms Salu tilta. Uz Emīlijas Benjamiņas ielas pašķīrāmies. Māsa kājām uz mājām aizdevās. Es lecu trolejbusā, lai pie Centrāltirgus pārsēstos autobusā uz savu varžu dīķi Vecmīlgrāvī.

Par solīto lietu - bildēs redzēsiet neesošo negaisu. Kad autobuss griezās pāri Stacijas laukumam, ievēroju, ka no tālās Juglas puses melns mākonis lien. Jau relatīvi netālu no manas ārākāpjamās pieturas sākās solītais Lietus, no kura man trāpījās garāmejošās lietuspiles pa ceļam no autobusa pieturas līdz mājām.

Ivans Fīla: Kameju gravētājs

Balāde par mīlestību starp debesīm un zemi

Izdevniecība Jumava, 2020.gads, 192 lpp.

Grāmata izdota ar Čehijas Kultūras ministrijas atbalstu.

No čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva

Grāmatu sāku lasīt todien, kad Tomam drusku paasistēju zvejošanas procesā un solīju, ka būs atsevišķs raksts par šo grāmatu.

Ar māsu muzejā Dauderi

Šodien sasparojāmies kopā aiziet. Māsa tur nekad nebija bijusi.

Paldies Ilzei Brinkmanei par jauko ekskursiju un to, ka vēl pēdējā mirklī pirms novākšanas paspējām iepazīties ar viņas tēva gleznu izstādi. Viņas aizrautība ar savu darbu padarīja redzēto daudz izzinošāku un gleznas vēl krāšņākas un siltākas.

Dauderu tornī gan nesanāca uzkāpt - tā apskatīšanai vēl nebija sācies noliktais darba laiks. Pielikām prātā ķeksīti speciālam braucienam tieši tornī uzkāpt.

Aplis pa Rīgas ielām kopā ar māsu

Izgājām kopā ar māsu nelielu līkumu pa Rīgu. Maršruts: Stabu iela -> Avotu iela -> Matīsa iela -> nedaudz Matīsa kapos -> dzelzceļa pārvads gājējiem pāri dzelzceļam pie dzelzceļa stacijas Vagonu parks -> Kalna iela -> pie Kalna ielas krustojuma ar Daugavpils ielas atvadījāmies un pa mājām. Tas viss nebija ilgāk par nepilnām divām stundām.

Tāds kā pārdomu mikslis

Nu, jā. Laikam tāds mikslis, kurš saradies otro dienu pa mājām praktiski. Nu labi, vakar uz mirklīti līdz veikalam izvilkos nopirkt to, kas pats pie manis neatnāks. Un mājās esošais uz krietnu galu gāja.

Njā.... Stipri jūtams, ka man vairs nav sešpadsmit krietnu laiciņu. Vairāk kā nedēļu kur iets, kas skatīts. Un ir bijuši mirkļi, kad reizes trīs vismaz ir no mājām laukā iets. Organisms satonizējās un prasījās pēc mierīgāka režīma.

Nē, nav tā, ka visu laiku tikai un vienīgi gultas režīms. Dies' pasarg'. Kaut ko jau pačabinu, parosos elementāro no cikla par "atpūšoties grīdu uzmazgāt, kaktus nav par skādi biežāk patīrīt". Un vēl vilkšanās uz pirmo stāvu, uz soliņu durvjpriekšā ar cigareti zobos pasēdēt...

Neizsīksošie demotivatori

 

Var jau būt, ka kur atkārtošos

Tās kaut kāds pārdomu mirklis un tiešām, laikam ka jau runātās tēmās. Ko lai dara, ja runājamais pieklauvē un tēma nelaiž vaļā.

Par atbildību jau noteikti esmu iepriekš runājusi, tik laikam citos rakursos tam, ko ir doma pateikt tagad.

Ir ļoti slikti un nejauki savu reizēm bezdarbību attaisnot ar "Dievs tā gribēja, man neklājas iejaukties". Situācijās, kurās tā iejaukšanās būtu pat ļoti vēlama. Un pat ļoti nepieciešama, jo ir vajadzība kādu izglābt. Piemēram, bērns saslimis un vajadzīga mediķa konsultācija, kaimiņš slīkst un nepieciešama reāla glābšanas procedūra. 

Mazs līkums

Izmetām vienu mazītiņu līkumu. Aplūkot vienu māju puduri gandrīz vai Ķīšezera krastā (nav gluži pašā ezera krastā, kāpu zona laikam atdala no ezera krasta, lūkoties īsti nebija luste iet). Orientieris - 2., 11., 24.autobusu pietura Ostas iela, plata iela Ķīšezera virzienā, tad pagrieziens pa kreisi neaizejot līdz mežam, tas virzienā apmēram līdz Golfa kluba dzīvžogam un apmēram gar to atpakaļ uz Viestura prospektu. No turienes - jau pa mājām.