Par skolotāju algām, to veidošanos rakstīju šī mēneša 14.datumā, ar domu, lai kaut drusku kādiem rastos izpratne par skolotāju algu veidošanās mehānismu. Tagad ir nobriests par skolām kā tādām izpausties. Sakarā ar to, ka publiskā telpā parādās informācija par periodisku kādu skolu slēgšanu, kādu skolu apvienošanu un daudziem ir iekšēja šūmēšanās no cikla "Kā tā var! Kā var apdalīt bērnus ar iespēju mācīties!".
Sākšu ar to, ka skola ir ne tikai tas, ko bērniem māca mācību stundās. Skola ir telpu komplekss, kurā tiem bērniem noris mācību stundas un atpūtas brīži starp tām mācību stundām. Skola ir telpas, kurās savas mantas darba laikā atstāj skolotāji, tehniskās telpas, kurās tehniskais personāls glabā darba inventāru, telpa direktoram, skolas sekretārei. Daudz telpu dažādām skolai nepieciešamām darbībām. Skolā ir cilvēki, kuri nodrošina skolas darbību un par to saņem algas.
Tagad par naudiņām, kurās ietilpst ne tikai skolotāju algas. Šajās naudiņās ir arī skolas tehnisko darbinieku un cita personāla algas. Naudiņās ietilpst visa veida komunālie maksājumi skolas darbības nodrošināšanai - par elektrību, ūdeni, apkuri. Un vēl šo to citu. Kur šīs naudiņas rodas? Tātad.
Katru gadu tiek apstiprināts valsts, pašvaldību budžets, kurā ir atvēlēta noteikta naudiņas summa tieši skolu visādai uzturēšanai nākošā kalendārā gada ietvaros. Cik tam visam tiek atvēlēts - jau pavisam cits jautājums.