Izskaņas nots

Tā izskaņas nots ir manai dzīvošanai Vecmīlgrāvī. Pēdējā diena še; rīt pamostos, līdz pusdienlaikam apdaru pēdējo darāmo, nododu atslēgas un ar vakara vilcienu aizdodos uz Ludzu. Ar "galiem". Rīgā parādīšos par cik, par tik. nepieciešamības gadījumā. Un rīt īsti nebūs laika rakstīšanai.

Jā, bija laiks, kad skumu pēc Ludzas, ilgojos tur atgriezties. Bet pamazām tās ilgas noklusa, te kūsāja interesanta un piepildīta dzīve. Daudz kas no šiem brīžiem sastopams še, manos ierakstos.

Šajos krietni vairāk nekā četros gados šajā mājā (maijā būtu pieci pilni gadi) esmu iepazinusi cilvēkus, vietas. Kaut kā iekšēji skumji no tā visa atvadīties. Bet tajā pat laikā - viss notiek tad un tā, kā un kad tam jānotiek. Kaut kā tā.

Es laikam nevaru bez kādām, visādām periodiskām pārmaiņām. Vai nu es tās sameklēju, vai arī dzīve piespēlē. Un laikam nevajag "bremzēt", nevajag laist garām tās izdevības, kuras nu kuru reizi pienāk. Ja nav nu ļoti būtiska iemesla. Un nekad nevajag nožēlot. Tikai kritiski izvērtēt. Cēloņus un sekas. Jo katru reizi mēs darbojamies tā, kā to prasa attiecīgais mirklis. Nekur neder "Kāpēc es darīju tā, ja vajadzēja šitā?". Katrā mirklī top darīts tas, kas tajā mirklī liekas optimālākais. Un tas darītais/sadarītais iespaido ne tikai mūsu dzīvi, bet arī tos, kas mums ir apkārt. Un nekad nevar zināt, kā mūsu darītais/sadarītais iespaidos apkārtējos. Jo - ja mēs kaut ko darīsim nevis tā, kā mirklis pieprasa, bet gan savādāk - mēs zinām, kā tas varētu galarezultātā atsaukties uz mums, bet kā tas var atsaukties uz citiem?

Un var jau būt, ka labi vien ir, ka tagad ceļos no vietas un kustu uz citu vietu. Sevis sapurināšana un neļaušana iesīkstēt.

Un - būs ne tikai jauna dzīvesvieta, bet ir jau zināmas perspektīvās darāmlietas. Tas priecē.