Kārtējā rīta kafija

1. Darbu īsti vairs nemeklēju, meklēšu pavasarī. Man nākošmēnes "spīd" slimnīca, kas ir obligāts pasākums, lai rudenī varētu pagarināt grupu uz pieciem gadiem. Iepriekšējo reizi man iedeva uz diviem gadiem. Cik ātri tas laiks ir paskrējis! No sākuma likās - divi gadi ir šausmīgi garš un ilgs pasākums, bet laiks ir paskrējis visādu notikumu pilns, ir gan bijušas garlaicīgas dienas, bet kopumā garlaicība bija minimāla. Grēks sūdzēties, kaut arī šī vasara zināmā mērā bija murgaina dažu iemeslu dēļ. Ceru, ka ir izdevies šos iemeslus minimizēt.

2. Kaut kas šī rudens laikā laikam ir manī mainījies uz labo pusi. To sajūtu no apkārtējiem. Māsa vairs nepaceļ balsi uz mani un pieņem manu pieglaušanos, dēls kļuvis mīlīgāks un kaļ plānus turpmākajam - manai dzīvošanai viņa ģimenē, lai nebūtu jādodas uz pansionātu. 23jā janvārī, kad biju uz to pasākumu, satiku apmēram pusotru gadu neredzētu cilvēku, kurš ar pārsteigumu balsī paziņoja, ka es labi izskatoties. Nezinu, cik nopietni tas bija domāts, bet bija patīkami dzirdēt. Kopumā ņemot cīņa ar sevi un negatīvismu manī nes pozitīvus augļus un tas ir patīkami. Tas liek turpināt tādā pat garā.

3. Mantu revidēšana pieraksta vietā turpinās. Ja kādam ir idejas un vēlme piedalīties paņemot kaut ko sev - piesakieties. Ieguvēji būs visi. Sarakstus un bildes gan īsti vairs nelikšu. Grūti definēt visu to, no kā vēlos atbrīvoties un minimizēt savu iedzīvi. Pagaidām krāmēju lietas pēc principa - kuras noteikti nebūs vajadzīgas un kuras varētu noderēt. Pēc iešu pāri pa otram lāgam ar domu - kas nu tiešām vajadzīgs un bez kā tiešām var iztikt.

4. Esmu pateicīga radiem, draugiem, paziņām. kuru mani "velk" šajā pasmagajā periodā un kaut morāli atbalsta manas darbības. Šī atbalstīšana gandrīz vai uzliek pienākumu nenolaisties un turpināt attīstīties pozitīvā virzienā. Lai nesagrautu uz mani liktās cerības. Tas pat ir licis izdarīt izvēli. Starp mēģināšanu atjaunot attiecības, kuras "nomira dabiskā nāvē", un starp tiem, kas mani "velk". Sapratu, ka jebkurš mēģinājums atjaunot mirušās attiecības (man bail no šī fakta, kaut arī cilcēku gribas satikt vienu reizi un izrunāties tā pamatīgi ar kārtīgu punktu sarunas beigās) sagraus to labo, kas patlaban sasniegts un būs zināmā mērā nodevība pret tiem, kas mani "velk". Un izvēle ir "vilcēju" pusē.

5. Prieājos, ka mani lasa, ka kādam interesē manas domas, pasākumi, kuros piedalos, vietas, kuras apmeklēju. Paldies jums, mani lasītāji. Arī tas uzliek zināmu pienākumu nerakstīt gluži tukšus rakstus pāris teikumos un pilnus ar gramatikas kļūdām. No tā jūs mani esat atradinājuši. Paldies jums.

Bildes no vakardienas lekcijas

Lekcija par velnu

Vakar kopā ar Ilmāru Biti devāmies uz lekciju par velnu aluskrogā Labietis Briāna ielā 9.

Rīkotāju lūgums bija - ierasties kārtīgi laicīgi, lai var tikt pie sēdvietām. Mums objektīvu iemeslu dēļ nesanāca ierasties pusstundu pirms pasākuma. Krodziņš jau bija pilns un daudzi stāvēja kājās. Pa vienīgo šauro ejas placi bija grūti pārvietoties, jo cilvēki staigāja turp atpakaļ savus alus kausus pērkot. Jāpiezīmē, ka krodziņā neierastas alus šķirnes, kuras laikam tiek darītas turpat uz vietas, kādā ceham piemērotākā telpā un darītas nelielos daudzumos. Jo veikalos tās nemana. Alus ir viegls, velk uz bezalkoholisko, jo nekādus grādus vismaz no viena kausa nejūt.

Tagad par pašu lekciju.

Lektoru vajadzībām bāra letes priekšā bija novilkts palags (īsti nezinu, kā to ierīci sauc, bet balta viņa ir un projektoram vajadzīgās funkcijas nodrošina).

Pati lekcija bija sadalīta divās daļās. Ar pīppauzi pa vidu. Pēc sekoja diskusijas, uz kurām mēs ar Ilmāru nepalikām. Pulkstenis bija jau pavēls un bija jānoķer transports uz mājām. Man sanāca gandrīz vai ar pēdējo, nezinu, cik ilgi Ilmārs gaidīja savējo pieturā.

Lekcija pati bija interesanta kaut vai ar to, ka puiši centās un visai atraktīvi stāstīja savu stāstāmo, ilustrējot to ar attēliem. Tomēr - attēli bija interesanti, bet maz sasaucās ar stāstāmo, reizēm uz ekrāna parādījās attēls, kurš tematiski raksturoja jau istāstītu tēmu. Tomēr no lekcijas gaidīju ko vairāk par atraktivitāti pasniegšanā un krāsainiem attēliem. Par spīti tam, ka klausītāji sēdēja pie alus kausiem. Lekcija bija faktu apkopojumus un īsti nevilka uz saturīgu lekciju. Laikam kroga atmosfērai šāds stiliņš ir pieņemams, bet esmu pieradusi pie cita veida lekcijām. Varbūt tāpēc man bija pagrūti pieņemt šāda satura lekciju. Vaina laikam ir manī, bet kopumā nejutos slikti lekcijas laikā un puišu atraktivitāte patika.

Gan jau, ka Ilmārs uzrakstīs savu viedokli par šo lekciju, ko ievietot LFFB mājaslapā. Ja tā būs, ievietošu še linku uz Ilmāra skatījumu un šo pasākumu.

Bildes no pasākuma man solīja pārsūtīt. Ceru, ka netaps aizmirsts, vai arī nesaņemšu informāciju par fotoaparāta bojājumiem. Katrā gadījumā, kā bildes parādīsies, tā ievietošu tās šeit.

Rīta kafija

Tāds pārdomu brīdis rīta kafiju malkojot.

Ir drusku vairāk par gadu pagājis, kopš sāku kārtot papīrus uz pznsionātu, aprīlī būs gads, kā esmu uzņemta rindā. Tikai diemžēl - uz labākiem pansionātiem Rīgā rinda uz laiku ir apturēta. Kaut kāda reorganizācija un optimizācija.

Gaidīšanas laiku cenšos izmantot lietderīgi. Vasaras periodā bija darbs, kurš atsaucās uz pensijas indeksācijas apmēru, jo strādāju oficiāli un par mani tika maksāti nodokļi. Tagad, kamēr māsai nav sācies sezonas darbs Nīderlandē, cīnos ar savām mantām pie viņas. Daudz ko jau izdarīju pagājušo ziemu, kad viņa pa Rīgu dzīvojās, tagad cenšos marša tempā izdarīt pārējo. Daudz kas ir izmests ārā, daudz kas izdalīts radiem, draugiem, paziņām. Tomēr dalīšanas process nav beidzies. Gribas savu mantu kalnu samazināt līdz minimumam.

Tik tagad redzu, cik ļoti esmu apaugusi ar viskautko lieku un ne pārāk vajadzīgu.... Laikam jau ģenerāltīrīšanas bija jātaisa agrāk, tagad būtu vieglāk.

Bildes ar promdodamajiem traukiem - šķīvjiem, krūzēm, krūzītēm, u.c. galda piederumiem - likt laikam jau nav īpaši jēgas. Grāmatu sarakstus te liku, bet nevienam jau nevajag. Ja kādam ko ievajagas tomēr - var mani sadabūt rokā pa manā profilā redzamajiem telefonu un e-pastu. Tad varētu sīkāk izrunāt - kas man ir, kā vairs nav, un ko vēl varu piedāvāt.

Drīzumā atkal likšos slimnīcā. Jo vajag - rudenī būs pienācis laiks grupu pagarināt. Divi gadi, kopš pēdējo reizi kārtoju grupas pagarinājumu, paskrējuši praktiski nemanot. Labi, ka tai nodaļā ir pabrīvs režīms, varēšu pakustēt ārpus slimnīcas teritorijas un pakārtot kādas nebūt lietas. Galvenais - pieteikties māsiņām.

Pēc slimnīcas laikam būs jāatgriežas tepat, kur tagad esmu. Citur jau nav kur. Bet tas ir grābeklis diemžēl. Jo pie visas ērtības saiksmē ar centru un nesliktām attiecībām sadzīvē, kaut kas te nav tā, kā vajag. Un es te jūtos sliktāk, nekā gribētos. Labprāt pārceltos kur citur. Dēls arī ko sola, bet tas pagaidām nav nekas konkrēts.

Tā ka jāapbruņojas ar pacietību un jādarboja tālāk.

Atkarība un neatkarība

Neatceros, vai par šo tematu esmu rakstījusi vai nee. Varbūt atkārtošos. Iedzimtais slinkums liedz meklēt vecākos rakstos.

Mauprāt, šie abi jēdzieni ir visai relatīvi. Katrs no kaut kā ir atkarīgs un no kaut kā neatkarīgs. Un tas ir gan valstiskā, gan pesoniskā rakursā. Uz šīs zemītes nevar būt kaut kas pilnīgi atkarīgd un pilnīgi neatkarīgs. 

Vienmēr pastāv kuat kādas normas, kas pieļauj un iegrožo vienlaicīgi. Ir tīri cilvēciskās attiecības, kurās atkarība mijas ar neatkarību. Pat valstu starpā šī atkarība mijas ar neatkarību. Kurš no kura kurā brīdī ir atkarīgs vai neatkarīgs ir atkarīgs no konkrētas situācijas mājās, ārpus mājas - sabiedrībā, reģionā kopumā.

Gan jau kāds mēģinās man iebilst - es esmu neatkarīgs, es dzīvoju neatkarīgā valstī. Bet, mīļie cilvēki, mēs visi esam atkarīgi no darba devēja labvēlības: paliksim šai darbā, vai atlaidīs, būs algas pielikums vai nee, mēs esam atkarīgi no cenām veikalos, no gadalaiku dabas apstākļiem (ziema piespiež mūs tuntulēties kažokos, nevis plunčāties peldkostīmos). Tā var uzskaitīt daudzas atkarības, kas iespaido mūsu dzīvi neatkarīgi no tā, gribam mēs to vai nee.

Tāpat ir valstiskā līmenī. Tur atkarība un neatkarība ir tā amudžinājusies politikas pinekļos, ka reizēm liekas, ka politiķiem pašiem nav īsti skaidrs, kas notiek un kur strikti novilkt rāmjus.

Šī atkarība/neatkarība vienā personā jau gadimtiem ilgi pastāv uz Zemes kopumā - gan cilvēku vidē, gan dabas pasaulē. Vispār jau cilvēks ir tikai un vienīgi dabas sastāvdaļa. Nekas vairāk. Mani visvairāk kaitina tie cilvēki, kuri šo sakarību nevēlas pieņemt un atzīt. Uzskata sevi par dabas un visa dzīvā pavēlniekiem. Par kautkādām pārbūtnēm.

Vispār šī ir tēma, par kuru var strīdēties ilgi un dikti, tā arī nenonākot pie vienota kopsaucēja. Patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu.

Šodien tāda pārdomu diena sanākusi

No rīta jau vienu "palagu" uzrakstīju, tagad prasās nākamais.

1. Pirmkārt, gribu tomēr atsaukties uz šeit un šeit un šeit publiskotajiem grāmatu sarakstiem. Vai tiešām nav interesentu par smiekla naudiņām - 50 centiem par katru grāmatu? Ziemassvētku un Jaunāgada tēriņi pagājuši, šī gada pirmās algas laikam jau saņemtas. Tāpat, ar to pašu domu gribas atgādināt par šeit ievietoto sarakstu. Ārā mest žēl, gan grāmatas, gan traukus pamazām izdalu par tām smiekla naudiņām. Šeit neatradīsies kāds, kuram vajag? Ir arī "kaudzīte" gareno šķīvju un daudz kas cits. Grāmatu arī ir vairāk, nekā es pagaidām esmu ievietojusi sarakstos. Piedodiet, ka uzbāžos, bet gribas tikt no visa tā vaļā. Bet lietas un grāmatas ir par labām priekš atkritumu konteinera vai krāsns. Tādas lietas jau labu laiku kā likvidētas.

2. Tagad laikam beidzot ziema sākusies. Vismaz pēdējās divas dienas ir sniegs. Sniegs, kuram tīri teorētiski vajadzēja parādīties jau novembra beigās, decembrī. Kaut gan, laikam jau esmu rakstījusi - man jau kādus gadus sniegs patīk uz Ziemassvētkiem un Jaunogadu. Pēc viņš var nebūt. Un temperatūra tuvu nullei vai +1. Nu nepatīk man bargās ziemas. Tad gribas tikai gulēt, slinkot un neko nedarīt. Ar gadiem man tās ziemas ar vien vairāk "piegriežas". Pavasaris un vasara ir labāki.    

3. Esmu jau apnikusi pačīkstēt par to, ka meklēju kādu sīkdariņu. Var par vairākus, paralēlus. Jo mēģinu izvilkties ar savu invaliditātes pensiju. Un, kā jau iepriekš minēju kādos komentāros, alkohols ir atmetis mani, pat pīpēt esmu sākusi mazāk. Ar paciņu cigarešu tagad pietiek daudz ilgākam laikam, nekā līdz šim.

4. Joprojām skatos krievu filmas par karu. Dažas velk uz nostaļģiju, jo ir manas bērnības gadu filmas. Tomēr uzrakstīt savas domas pagaidām ir bijis iekāriens tikai par vienu filmu. Pārējās - skatieties paši, ja šāda rakstura filmas atrodat par labu esam.

5. Man ļoti noderētu mecenāts (nezinu, kā pareizi nosaukt cilvēku, kurš bez atlīdzības iegulda līdzekļus), tad līdz pansionāta rindas pienākšanai droši tiktu galā ar daļu no parādiem un sakārtotu daudzas citas savas lietas. Ja tāds cilvēks atrastos, būtu ļoti pateicīga. Dēls jau man palīdz iespēju robežās, bet tas ir izdzīvošanas minimums. 

6. Esmu pateicīga par visiem komentāriem, kas bijuši maniem rakstiem. Tas ir palīdzējis sakārtot gramatiku pirmām kārtām un pie viena ir apziņa, ka manis rakstīais ir kādu aizķēris. Gribētos zināt, ko vēl lasītājs no manis sagaida. Jo es rakstu pārdomas, kā arī par vietām, lietām un pasākumiem, kurus redzu.
                                                                                                                                    

Nedaudz pārdomu

Var jau pasūdzēties par visu to, par ko sūdzas visi - sadzīvi, politiku, cenām utt., betkaut kā negribas. Liela daļa mēs esam šeit, nav vairs 90to gadu jukas, dzīve savā ziņā ir nostabilizējusies, bērni dzimst vairāk, nekā 90jaos. Pie visām negācijām tomēr ir zināma pārliecība par nākotni. Vismaz vidusmēra cilvēkam, kurš īpaši nelien politikā un netaisās bīdīt lielo biznesu. Lielajam biznesam ir tieksme sabrukt krīzes brīžos. Un tās jau ir klapatas.

Zināmā mērā cieš tie, kas biezajos gados sagrābās kredītus un tagad mokās ar atdošanu. No savas pieredzes zinu, ka saplānojot savu, kaut nelielo budžetu, var pamazām tikt vaļā no kredītu nastas. Es jau no dažiem kredītiem esmu atvadījusies. Pat dažus cilvēciskos parādus atdevusi. Un mani ienākumi bez sīkdariņiem ir 135,76 katru mēnesi. Sīkdarbiņus meklēju tādus, kur slēdz konkrētus līgumus un par mani tiek maksāti nodokļi. Tas palīdz pie pensijas pārindeksācijas, kas katru gadu notiek oktobrī.

Protams, daudzi brauc uz ārzemēm pelnīties, lai kaut kā izkruķītos. Mana māsa jau vairākus gadus no agra pavasara līdz vēlam rudenim strādā sezonas darbus Nīderlandē, tur nopelnīto tērējot pa lielo šeit, tādējādi palīdzot mūsu pašu ekonomikai. Ziemas sezonās viņa strādā šeit. Oficiāli, ar visu nodokļu maksāšanu.

Grūti saprast tos, kas aizrauc, nemaz netaisoties braukt uz kādiem mēnešiem atpakaļ, tērējoties un padzīvojot šeit. Toties ir dzirdēti nosodoši argumenti par dzīvi šeit. Bet - ja padzīvotu pusgadu tur un pusgadu šeit, tomēr būtu pienesums pašmāju ekonomikai un viss straujāk ietu uz labo pusi. Manuprāt, nevajag braukt prom un nomelnot to vietu, kas ir dzimtās mājas.

Es jūtos labi šeit un netaisos braukt uz ārzemēm piepelnīties. Zinu, ka tur viesstrādniekiem ir garākas darba stundas un pats darbs ir smagāks, nekā šeit var atrast. Tur strādāt ir no cikla - ņem ko dod un nečīksti.

Netaisos nevienu aģitēt un pievienot savai ticībai, bet viss, kas še notiek, ir pašu radīts. Un valdību nevajag lamāt - tā ir tāda, kādu nu esam paši savēlējuši. Pie mums jau vairs nav padomjlaiku vēlēšanu sistēma, kad balso kā gribi, rezultāti vienalga būs pievilkti pēc augšējo slāņu un kompartijas vajadzības.