Drusku atkal ko izvērtēt

1. Attieksme pret pornofilmām mainījusies gadu gaitā. No jaunības intereses kā pret aizliegto augli, vēlāku gadu nosodījumam, tagadēju attieksmi pret tām.

Par nosodījumu runājot. Vai vajag nosodīt? Ja šīs filmas uztver kā mācību līdzekli jaunuļiem, kuri tik sāk apgūt savu izpratni, rīkošanos šajā lauciņā, vēlāku gadu ideju ģeneratoru savas gultas dzīves kvalitātes atjaunināšanai - tad viss nostājas savās vietās. Galu galā - vecāki savas gultas priekus nu nedemonstrē bērniem kā mācību līdzekli, vēlākos gados - nu neskraidām pa kaimiņiem, draugiem, līdzpilsoņiem meklēt, vērojumā iegūt jaunas idejas šai darbībai. 

Uztvert mācību līdzekli kā nopietnu mākslas darbu? To laikam tik dara kāds ar nu ļoti ierobežotu dzīves skatījumu. Filmas ar seksa skatiem nodefinēt kā mākslas filmu? Scenāristam, režisoram pietrūkušas prasmes radīt pietiekoši garu sižetu savas domas izteikšanai. Seksa ainas piepilda ētera laiku, pastiepj filmu garumā un aizpilda citu prasmju trūkuma robu.

2. Līdzcilvēku apvainošana kā pērkamu subjektu, vaimanāšana, ka viss šajos laikos kļuvis pērkams, pārdodams. Mīlīši - visos laikos viss ir bijis pērkams un pārdodams. Mēs savu laiku, darba rokas un darba prasmes ar darba līgumu pārdodam darba devējam par darba devēja noteikto atalgojumu, ar puķēm, konfektēm, atraktīvismu u.c.u.tml. nopērkam iepatikušos meiteni/puisi. Laulības institūts ir pirkšanas/pārdošanas akts jau pēc noklusējuma.

Vienas nakts tauriņi kopsummā ir lētāks seksuālo vēlmju apmierināšanas variants. Sieva, stabila mīļākā (prioritāri kā seksa partneris) izmaksā dārgāk. Un vīrietis izvēlas prioritātes - vai nu pietiek ar reizīgiem kontaktiem starp pārējām aktivitātēm vai arī kopdzīve ar kādu. Kādā mērā viņš ko var atļauties. Pie viena - kaut no materiālā viedokļa - ja reiz ir stabila sieviete blakus, vai var materiāli atļauties kādus blakussakarus? Tik jautājums tiem, kuriem ir ne tikai sieva mājās, bet arī viena, otra, ceturtā mīļākā - jūs esat tik bagāti, ka varat atļauties vairākas sievietes vienlaicīgi? Ja ir vairākas sievietes vienlaicīgi, nav ko bļaut, ka ir trūkums, nepietiek naudas.

3. Laikam šo jau būšu kur iepriekš izteikusi. Noteikumi, likumi ir aktuāli, ja tos ievēro. Ja noteikumus, likumus ignorē visi bez izņēmuma, tie atmirst paši no sevis. Galu galā mums neviens neskraida pakaļ ar cirvi rokās un nespiež ievērot noteikumus, likumus.

Spilgts piemērs ir sejas masku lietošana pēdējos gados Covid pandēmijas sakarībā. Paši vien valkājam, ievērojam noteikumus. Tad ko bļaut, lai valdība atceļ noteikumus un atļauj tās nevalkāt? Vai valdības pārstāvji skrien katram pakaļ un uzvelk to masku? Ja neviens nevalkās, noteikuma radītāji varēs stāvēt uz ausīm - vienalga, savām vai kaimiņu Ješkas. Vienkārši nāksies padomāt ar galvu, pameklēt ko citu, ko citi noteikti ievēros. Neievērotājus sodīs? Nonsenss - visu sabiedrības kopumu praktiski vienlaicīgi sodīt ir praktiski neiespējami, un kas tad būs sodītāji - tie paši, kas ir kopā ar visiem un neievēro? Mazie zaļie cilvēciņi no kosmosa?

Pasmaidam

Un atkal internetā sperta bērna loģika... 

Ko par mīlestību domā bērni, kas vēl nav padsmitnieki?

Jau uzreiz pasaku - arī šis ir no neta ārēm. Man bija sirsnīgi lasīt, ceru, ka maniem lasītājiem radis sirsnīgu, jauku noskaņu.

Mīlestība ir pati galvenā pasaulē, taču futbols arī ir ļoti labs.

Iemīlējušies atšķiras no citiem cilvēkiem ar to, ka var vienkārši skatīties viens uz otru, tajā laikā viņu ēdiens atdziest. Citi cilvēki vairāk rūpējas par savu ēdienu.

Kad vecmāmiņai sākās artrīts, viņa vairs nespēja noliekties, lai iztaisītu sev pedikīru. Tad vectētiņš sāk to darīt viņai - visu laiku. Pat tad, kad arī viņa rokas savilka artrīts. Tieši tā arī ir mīlestība.

Mīlestība ir tad, kad tev trūkst zobu, bet tu nebaidies smaidīt. Tavi draugi mīl tevi tik un tā.

Es zinu, ka mana vecākā māsa mani mīl, tāpēc ka viņa atdod man savas vecās lietas, bet viņai nākas pirkt sev jaunas.

Kad tu kādu mīli, tavas skropstas visu laiku uzlido un nosēžas, augšā-lejā, bet no tām birst zvaigznītes.

Mīlestība ir tad, kad mamma redz tēti tualetē un nedomā, ka tas ir pretīgi.

Jums nekādā gadījumā nevajag skūpstīt meiteni, ja jums nav tik daudz naudas, lai nopirktu viņai lielu gredzenu un personīgo videokameru, tāpēc ka viņa noteikti gribēs uzņemt kāzu video.

Mīlestība ir tad, kad mamma atdod labāko vistas gabalu tētim.

Es zinu, kāpēc ir izdomāti skūpsti. Tie liek sajust visā ķermenī tādu karstumu, ka mājās apkure kļūst nevajadzīga.

Mīlestība ir tad, kad tu smaidi pat tad, kad esi ļoti piekususi.

Kad kāds tevi mīl, viņš tavu vārdu pasaka kaut kā īpaši. Tu vienkārši zini, ka tavs vārds viņa mutē ir drošībā.

Mīlestība ir tad, kad meitene iesmaržojas, bet puisis - ieodekolonējas. Un viņi iet uz satikšanos, lai ostītu viens otru.

Mīlestība ir tad, kad mamma gatavo tētim kafiju un pirms došanas viņam, pagaršo pati, lai pārliecinātos, ka tā ir garšīga.

Mīlestība ir tad, kad jūs visu laiku bučojaties. Bet, kad jūs piekūstat bučoties, jums vēl joprojām gribas būt kopā un jūs sarunājieties viens ar otru vēl un vēl. Tieši tā kā ar manu mammu un tēti. Kad viņi skūpstās, paliek gandrīz pretīgi.

Ja gribi iemācīties mīlēt vēl stiprāk, tad jāsāk ar draugu, kuru tu nevari ciest.

Mīlestība ir tad, kad tu saki zēnam, ka tev patīk viņa krekls un tad viņš to valkā katru dienu.

Mīlestība ir tad, kad jūsu kucēns laiza jūsu seju pat pēc tā, kad jūs viņu uz visu dienu esat atstājusi vienu.

Noteikti iemācieties labi skūpstīties. Tad jūsu sieva bieži aizmirsīs, ka jūs neesat iznesis atkritumus.

Jums nevajag runāt "Es tevi mīlu" tad, ja īstenībā jūs tā nemaz nedomājiet. Taču, ja jūs patiešām mīlat, jums par to ir jārunā bieži. Cilvēki jau aizmirst to darīt.

Piemiņai

Vakar biju atvadīties no Mārtiņa Kotāna. Pamazām domas sakārtojas kādā nebūt skaidrībā par notikušo. Un to, kas man, Mārtiņa radiem, draugiem, paziņām nozīmē šis zudums. Mārtiņam aiziešana uz mākoņu pasauli ir ceļa beigas, zemes gaitu noslēgums un savā ziņā atpūtas sākums; mums ir jāiemācās dzīvot bez viņa. 

Reiz dzirdēju Marka Tvena izteikumu "Vajag dzīvi nodzīvot tā, lai pat kapracim būtu žēl par tavu nāvi". Pareizi vārdi, Mārtiņa gadījumā - pa īstam vietā. Viņa aiziešana ir šoks un sāpe daudziem, ne tikai viņa dēliem.

Un uzreiz jautājums - ko es, mani tuvākie, tālākie atstāsim aiz sevis? Cik dziļu un svarīgu sliedi atstāsim piemiņai - ne tikai savos bērnos, bet arī citos cilvēkos? 

Manā dzīvē sliedi atstājuši nedaudzi cilvēki. Cilvēki, kuru piemiņu glabāju un loloju. Un ticu, ka šie nedaudzie cilvēki atstājuši sliedi ne tikai manā piemiņā, bet arī daudzu citu cilvēku piemiņā....

Mana vecvecmāmiņa, kura aizgāja saules taku tad, kad bija sagaidījusī visus četrus mazmazbērnus. Man viņas aiziešanas gadā palika tik trīs gadi, ļoti maza biju, tomēr viņu atceros.... Vecvecmamma pārdzīvoja divus carus, divus pasaules karus, starp kariem Krievijas revolūciju, Pirmo Latvijas brīvvalsti, Ulmaņlaikus.... Vispār noteikti notikumiem bagāts mūžs, kura notikumus zinu pateicoties mana tēva, viņas mazdēla, retajiem stāstiem. Stāstiem, kurus klausījos savos jaunības maksimālisma gados, jaunības auru laikos starplaikos starp jaunības dzīves dedzināšanas mirkļiem....

Pirmās sava mūža darba vietas kolēģis vārdā Jānis, kuru visi dēvēja par Jančuku. Uzvārdu diemžēl neatceros.... Jančuks bija pirmspensijas vecumā. Padomjlaikos. Toreiz pensijas vecums vīriešiem bija 60 gadi. Cilvēks bagāts ar darba pieredzi, ar to sirsnīgi dalījās, dzīves pieredzi, kura pietika visiem... Jančuks - sirsnīgs un gaišs cilvēks, dzīvesprieka pilns. Dzīvesprieka, kurš bija tik skaidrs, visu aptverošs un piepildīts tik ļoti, ka spēja visus aizraut patiesā priekā. Un, jau netālās pensijas tuvuma gaidās, sapņoja par to, ko sadarīs tad, kad beidzot aizies pensijā... Tie bija skaisti sapņi, kuriem nebija lemts piepildīties - Jančuks devās pa mūžības taku debesīs mēnesi pirms pensijas vecuma sasniegšanas. Viņa bērēs sastapu TIK daudz Jančuka pamestu dvēseļu, tik daudz sēru un sāpju... Tik daudz... Tik daudz pavadītāju nesastapu ne pirms, ne pēc Jančuka pavadīšanas.

Pat sava tēva pavadīšanā nesastapu. 

Un tēvs, tēva neredzamo klātbūtni jūtu joprojām. Pat pēc 32 gadiem, kopš viņš devies mūžībā.

Mārtiņš? To, cik daudziem cilvēkiem Mārtiņš joprojām ir te pat, starp mums - to ieraudzīju feisbuka laika joslā, kad daudzi cilvēki - latviski, krieviski - sūtīja viņam atvadu vārdus; cilvēki, kuri no viņa atvadījās bēru ceremonijā... Zuduma sajūtu nevar vārdos izteikt.

Zudums un sāpes ir katra sirdī. Un tajā, kā mēs šo zudumu un atstāto sliedi spēsim nodot tālāk. Tiem, kuri būs pēc mums. Un nav labāka un lielāka pieminekļa par to, kas ir cilvēku atmiņa, piemiņa.

Vai mūs kāds atminēsies paaudzēs? Ko mēs spējam atstāt bērniem, radiem, draugiem, paziņām? Citiem cilvēkiem?

Vēl kas laikam

1. Vēl nedaudz cepiena par Brektes autordarbu uz skolas ugunsmūra. Nu, nevietā tas ir. Ne velti cilvēki ir sašutuši. Skolas siena nu nav īstā vieta šim "gleznojumam". ja ir gribēts atainot bērnu zīmējumu, tad jau labāk ļaut pašiem bērniem apgleznot, apzīmēt. Sanāks daudz kvalitatīvāk, nekā pakaļdarinājums. Un pie viena - autors cenšas attaisnoties ar darbā ieslēpto dziļo jēgu. Nu, iela, ēkas ugunsmūris nav tā vieta, kur izlikt darbus ar kaut kādu, ļoti meklējamu jēgu. Darbu redz cilvēki, kuri dodas kur kādās darīšanās, aizņemti ar savām ikdienas problēmām. Nu nav viņiem laika meklēt dziļi noslēpto jēgu zīmējumā, gleznojumā, kurš uzplaiksnī acupriekšā. Kurš grib meklēt jēgas un zemtekstus autora darbos, dosies uz galerijām, muzejiem un tur pētīs tos darbus lēnām un nesteidzīgi. 

Tam, kas ir uz ielas acupriekšā - tam jābūt viegli, ātri un pareizi uztveramam. Un vēlams - pozitīvas emocijas raisošam. Nu nestaigā pa ielu vieni vien priecīgi cilvēki. Vairums tomēr nopietni, pārņemti ar ikdienas steigu, ikdienas darāmo. Ja kaut kas izraisīs kaut vieglu prieka smaidu - darbs sasniedzis vajadzīgo. Tas Brektes darbs tik radījis negācijas. Liekas un nevienam nevajadzīgas.

Gribas to cilvēciņu nosūtīt uz mājām, mājas arestu. Uz tik ilgu laiku, kamēr neiemācīsies domāt ar galvu, nevis piekto atbalsta punktu.

2. Arvien vairāk un vairāk sliecos uz to, ka jebkura militāra ofensīva ir vājuma izpausme no ofensīvas iniciatora puses. Kāpēc tā domāju? Jebkurš kautiņš rodas tad, kad kautiņa izraisītājs vairs neatrod kaut verbālus argumentus sava viedokļa aizstāvībai, un militāra ofensīva arī ir kautiņš, palielināts kautiņš. 

Vispār, šautene kā tāda var noderēt tik tad, ja citas iespējas aizstāvēties nespīd. Tas ir - mājā, sētā ielauzies kāds, kurš jau uzreiz bliež ar šaujamo. Un nav laika pārrunām vai kam tamlīdzīgam - maksimāli ātri jāaptur tas iebrucējs. 

Tik, goda vārds, attiecībā par valstu armijām varu droši bārstīt visiem jau zināmas, trafaretas frāzes. Nebūs nepareizi, bet tomēr. Tomēr tā īsti nepieņemu. Galu galā, kāda vajadzība pēc armijas jebkurā mērogā, ja patēriņa preces, nauda, cilvēkresursi jau seeeen migrē visriņķī un ar tām robežām ir kā ir? Ekonomiski spēcīgākās valstis jau sen, kaut arī visai nosacīti, pakļāvušas sev vājākās valstis. Bez jel kāda šāviena no jel kāda ieroča. Ekonomiski vājākās valstis "spēlēs" pēc stiprākās valsts noteikumiem. 

3. Mīļie! Iemācīsimies atlaist savus bērnus! Galu galā - viņi ieradušies pasaulē dzīvot savu dzīvi, nevis mūsējo. Nu, cik ilgi tad viņi turēsies pie mūsu "brunčiem"? Nu, neturēsimies arī pie viņu "brunčiem". Pieaugušie bērni noteikti mums palīdzēs ekstremālā situācijā, palīdzēsim viņiem, ja būs ekstra nepieciešamība. Pārējā laikā - nu, katram ir savas problēmas ikdienā risināmas. Katram sava dzīve. 

Pasaka par pasauli.

Uzreiz pasaku - nav manis sacerēts, "nosperts" interneta ārēs. Tomēr ir viela pārdomām par lietu secību...

Riez kādam tēvam bija trīs dēli: viens strādīgs, otrs - ne visai, bet trešais - galīgs sliņķis. Mantojumu tēvs tomēr sadalīja trīs vienādās daļās - visiem dēliem vienādi.

Pēc tēva nāves strādīgais dēls turpināja dzīvot tādā pašā garā un saviem 3 dēliem varēja kopā atstāt divreiz vairāk mantu. Otrais dēls neko vairāk neiekrāja un tikpat daudz arī atstāja saviem 3 dēliem, cik no sava tēva bija dabūjis. Trešais dēls visu izputināja un saviem 3 dēliem neatstāja neko.

Sagadījās, ka pirmā vīra mazdēli līdzinājās viņa dēliem. Strādīgā dēla strādīgais dēls saviem dēliem jau atstāja 4 reizes varāk. Vidējais dēls - apmēram to pašu, bet slinkais dēls  paspēja kaut ko paputināt. Vidējā dēla strādīgais dēls tomēr tēva atstāto dubultoja, vidējais palika pie tā paša, bet slinkais dēls visu izputināja. Slinkā dēla strādīgais dēls spēja kaut ko iekrāt. Vidējais dēls dzīvoja no rokas mutē, bet slinkā dēla slinkais dēls vispār kļuva par "bomzi".

Rezultātā, pēc 75 gadiem izrādījās, ka sabiedrība ir pamatīgi noslāņojusies ļoti bagātos un ļoti nabagos cilvēkos. Tas jau nebija nekāds brīnums, jo tā ir bijis vienmēr. Lai cik vienādi cilvēkiem nesadalītu labumus, pēc pāris paaudzēm tik un tā izrādīsies, ka kāds ir kļuvis ļoti bagāts, kāds cits - galīgs nabags.

Modelis, ko piedāvāju, protams, ir ļoti nosacīts. No sabiedrības īpašībām izceltas tikai divas - čaklums vai tā trūkums. Taču citu īpašību pāri: gudrība - muļķība, veiklība - neveiklums, viltība - vientiesība un tā tālāk jau dod tādu pašu rezultātu, kaut arī sarežģītāk aprakstāmu.

Vienalga kādās sabiedrībās, vienalga kādā iekārtā, ja sadala visiem vienādās daļās sabiedrības bagātības, pēc pāris paaudzēm vieni būs bagāti, citi - nabagi. Cilvēce nav izgudrojusi tādu valsts iekārtu, kur VISI  būtu vienlīdzīgi. Vienkārši tāpēc, ka vienlīdzība ir utopija.

Mārtiņš Kotāns

Šis ir pirmais mēģinājums rakstīt nekrologu. Ņemiet par labu, sapratīs, kas gribēs saprast.

Svētdienas vakarā uz mākoņa maliņu 52 gadu vecumā aizceļoja sens paziņa, draugs, dēla pirmais vēstures skolotājs Mārtiņš Kotāns. Ziņa par to parādījās vakar feisbukā, rakstu tik šodien - vakardien' ziņa bija "jāsagremo".

Nepārrakstīšu še biogrāfijas datus - vai tie ir tik būtiski?

Varu pateikt tik to, ka bija lielisks tēvs saviem diviem dēliem.

Mārtiņam bija ļoti plašas zināšanas vēsturē, ar tām labprāt dalījās. Savos stāstos par vēstures tēmām - aizrautīgs stāstītājs; tik aizrautīgs, ka jebkuram, pat vēsturei blakus nestāvošam cilvēkam, radās vēlēšanās "rakt dziļāk un tālāk" šajā lauciņā.

Daudz zinošs arī citās jomās. Un Cilvēks. Cilvēks, kuram reizēm pietika tik pasmaidīt, lai blakusesošie sajustos savējie un iederīgi pasaulē un vidē.... 

Vienmēr mierīgs, laipns un smaidīgs. Cik sanāca komunicēt - nekad nerunāja asos un augstos toņos. Sarunas laikā - kur nozuda stresa pilns kašķa tonis?

Intereses? Bez vēstures, citām ikdienas steigas būšanām - atslodzei zinātniski fantastiskā, fantāzijas literatūra un filmas. Arī šajā lauciņā gandrīz vai enciklopēdiskas zināšanas. 

Vispār, mēs - viņa draugu "stūrītis" no F&F biedrības - reizēm sarunās par žanra tēmām Mārtiņa viedokli atstājām kā noslēdzošo, objektīvāko.

Mārtiņa iztrūkums komunikācijā būs jūtams uz ilgiem laikem...