1. Attieksme pret pornofilmām mainījusies gadu gaitā. No jaunības intereses kā pret aizliegto augli, vēlāku gadu nosodījumam, tagadēju attieksmi pret tām.
Par nosodījumu runājot. Vai vajag nosodīt? Ja šīs filmas uztver kā mācību līdzekli jaunuļiem, kuri tik sāk apgūt savu izpratni, rīkošanos šajā lauciņā, vēlāku gadu ideju ģeneratoru savas gultas dzīves kvalitātes atjaunināšanai - tad viss nostājas savās vietās. Galu galā - vecāki savas gultas priekus nu nedemonstrē bērniem kā mācību līdzekli, vēlākos gados - nu neskraidām pa kaimiņiem, draugiem, līdzpilsoņiem meklēt, vērojumā iegūt jaunas idejas šai darbībai.
Uztvert mācību līdzekli kā nopietnu mākslas darbu? To laikam tik dara kāds ar nu ļoti ierobežotu dzīves skatījumu. Filmas ar seksa skatiem nodefinēt kā mākslas filmu? Scenāristam, režisoram pietrūkušas prasmes radīt pietiekoši garu sižetu savas domas izteikšanai. Seksa ainas piepilda ētera laiku, pastiepj filmu garumā un aizpilda citu prasmju trūkuma robu.
2. Līdzcilvēku apvainošana kā pērkamu subjektu, vaimanāšana, ka viss šajos laikos kļuvis pērkams, pārdodams. Mīlīši - visos laikos viss ir bijis pērkams un pārdodams. Mēs savu laiku, darba rokas un darba prasmes ar darba līgumu pārdodam darba devējam par darba devēja noteikto atalgojumu, ar puķēm, konfektēm, atraktīvismu u.c.u.tml. nopērkam iepatikušos meiteni/puisi. Laulības institūts ir pirkšanas/pārdošanas akts jau pēc noklusējuma.
Vienas nakts tauriņi kopsummā ir lētāks seksuālo vēlmju apmierināšanas variants. Sieva, stabila mīļākā (prioritāri kā seksa partneris) izmaksā dārgāk. Un vīrietis izvēlas prioritātes - vai nu pietiek ar reizīgiem kontaktiem starp pārējām aktivitātēm vai arī kopdzīve ar kādu. Kādā mērā viņš ko var atļauties. Pie viena - kaut no materiālā viedokļa - ja reiz ir stabila sieviete blakus, vai var materiāli atļauties kādus blakussakarus? Tik jautājums tiem, kuriem ir ne tikai sieva mājās, bet arī viena, otra, ceturtā mīļākā - jūs esat tik bagāti, ka varat atļauties vairākas sievietes vienlaicīgi? Ja ir vairākas sievietes vienlaicīgi, nav ko bļaut, ka ir trūkums, nepietiek naudas.
3. Laikam šo jau būšu kur iepriekš izteikusi. Noteikumi, likumi ir aktuāli, ja tos ievēro. Ja noteikumus, likumus ignorē visi bez izņēmuma, tie atmirst paši no sevis. Galu galā mums neviens neskraida pakaļ ar cirvi rokās un nespiež ievērot noteikumus, likumus.
Spilgts piemērs ir sejas masku lietošana pēdējos gados Covid pandēmijas sakarībā. Paši vien valkājam, ievērojam noteikumus. Tad ko bļaut, lai valdība atceļ noteikumus un atļauj tās nevalkāt? Vai valdības pārstāvji skrien katram pakaļ un uzvelk to masku? Ja neviens nevalkās, noteikuma radītāji varēs stāvēt uz ausīm - vienalga, savām vai kaimiņu Ješkas. Vienkārši nāksies padomāt ar galvu, pameklēt ko citu, ko citi noteikti ievēros. Neievērotājus sodīs? Nonsenss - visu sabiedrības kopumu praktiski vienlaicīgi sodīt ir praktiski neiespējami, un kas tad būs sodītāji - tie paši, kas ir kopā ar visiem un neievēro? Mazie zaļie cilvēciņi no kosmosa?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru