Vēl kas laikam

1. Vēl nedaudz cepiena par Brektes autordarbu uz skolas ugunsmūra. Nu, nevietā tas ir. Ne velti cilvēki ir sašutuši. Skolas siena nu nav īstā vieta šim "gleznojumam". ja ir gribēts atainot bērnu zīmējumu, tad jau labāk ļaut pašiem bērniem apgleznot, apzīmēt. Sanāks daudz kvalitatīvāk, nekā pakaļdarinājums. Un pie viena - autors cenšas attaisnoties ar darbā ieslēpto dziļo jēgu. Nu, iela, ēkas ugunsmūris nav tā vieta, kur izlikt darbus ar kaut kādu, ļoti meklējamu jēgu. Darbu redz cilvēki, kuri dodas kur kādās darīšanās, aizņemti ar savām ikdienas problēmām. Nu nav viņiem laika meklēt dziļi noslēpto jēgu zīmējumā, gleznojumā, kurš uzplaiksnī acupriekšā. Kurš grib meklēt jēgas un zemtekstus autora darbos, dosies uz galerijām, muzejiem un tur pētīs tos darbus lēnām un nesteidzīgi. 

Tam, kas ir uz ielas acupriekšā - tam jābūt viegli, ātri un pareizi uztveramam. Un vēlams - pozitīvas emocijas raisošam. Nu nestaigā pa ielu vieni vien priecīgi cilvēki. Vairums tomēr nopietni, pārņemti ar ikdienas steigu, ikdienas darāmo. Ja kaut kas izraisīs kaut vieglu prieka smaidu - darbs sasniedzis vajadzīgo. Tas Brektes darbs tik radījis negācijas. Liekas un nevienam nevajadzīgas.

Gribas to cilvēciņu nosūtīt uz mājām, mājas arestu. Uz tik ilgu laiku, kamēr neiemācīsies domāt ar galvu, nevis piekto atbalsta punktu.

2. Arvien vairāk un vairāk sliecos uz to, ka jebkura militāra ofensīva ir vājuma izpausme no ofensīvas iniciatora puses. Kāpēc tā domāju? Jebkurš kautiņš rodas tad, kad kautiņa izraisītājs vairs neatrod kaut verbālus argumentus sava viedokļa aizstāvībai, un militāra ofensīva arī ir kautiņš, palielināts kautiņš. 

Vispār, šautene kā tāda var noderēt tik tad, ja citas iespējas aizstāvēties nespīd. Tas ir - mājā, sētā ielauzies kāds, kurš jau uzreiz bliež ar šaujamo. Un nav laika pārrunām vai kam tamlīdzīgam - maksimāli ātri jāaptur tas iebrucējs. 

Tik, goda vārds, attiecībā par valstu armijām varu droši bārstīt visiem jau zināmas, trafaretas frāzes. Nebūs nepareizi, bet tomēr. Tomēr tā īsti nepieņemu. Galu galā, kāda vajadzība pēc armijas jebkurā mērogā, ja patēriņa preces, nauda, cilvēkresursi jau seeeen migrē visriņķī un ar tām robežām ir kā ir? Ekonomiski spēcīgākās valstis jau sen, kaut arī visai nosacīti, pakļāvušas sev vājākās valstis. Bez jel kāda šāviena no jel kāda ieroča. Ekonomiski vājākās valstis "spēlēs" pēc stiprākās valsts noteikumiem. 

3. Mīļie! Iemācīsimies atlaist savus bērnus! Galu galā - viņi ieradušies pasaulē dzīvot savu dzīvi, nevis mūsējo. Nu, cik ilgi tad viņi turēsies pie mūsu "brunčiem"? Nu, neturēsimies arī pie viņu "brunčiem". Pieaugušie bērni noteikti mums palīdzēs ekstremālā situācijā, palīdzēsim viņiem, ja būs ekstra nepieciešamība. Pārējā laikā - nu, katram ir savas problēmas ikdienā risināmas. Katram sava dzīve. 

Bērni nav rotaļlieta, kuru mums māte Daba iedevusi mūžīgai lietošanai. Galu galā - iemācīsimies priecāties līdzi viņu priekam. Kaut no attāluma, kaut uz mirkli. 

Un atcerēsimies pie viena savu bērnību, jaunību. Arī mēs pamazām pieaugot arvien vairāk attālinājāmies no vecākiem aizejot arvien tālāk dzīvē. Saglabājot mīlestību un pieķeršanos vecākiem. Tad neatņemsim šo pakāpenisko aiziešanu saviem bērniem. Viņu mīlestība un pieķeršanās nekur jau nepazudīs, būs dzīva visu laiku. 

4. Par nepopulāriem lēmumiem, noteikumiem, kurus pieņem jebkura līmeņa administratīvās iestādes. 

Jebkurš lēmums, noteikums ir dzīvs tik ilgi, kamēr kāds to ievēro. Ja nebūs, kas šos lēmumus, noteikumus ievēro, tie "atmirs", tie tiks atcelti. 

Tad ko gausties, rīkot kādas protesta akcijas? Tajās jau nekad nepiedalās visi, visi, visi. Un koprezultāts? Nu, kaut kas "čikam" līdzīgs. Bet ja visi, visi, visi pat bez kaut kādām protesta akcijām pie administrācijas ēkas vienkārši ignorētu administrācijas lēmumu, noteikumu kuru visi, visi, visi uzskata par nepieņemamu? 

Vērts padomāt.