Vakar biju atvadīties no Mārtiņa Kotāna. Pamazām domas sakārtojas kādā nebūt skaidrībā par notikušo. Un to, kas man, Mārtiņa radiem, draugiem, paziņām nozīmē šis zudums. Mārtiņam aiziešana uz mākoņu pasauli ir ceļa beigas, zemes gaitu noslēgums un savā ziņā atpūtas sākums; mums ir jāiemācās dzīvot bez viņa.
Reiz dzirdēju Marka Tvena izteikumu "Vajag dzīvi nodzīvot tā, lai pat kapracim būtu žēl par tavu nāvi". Pareizi vārdi, Mārtiņa gadījumā - pa īstam vietā. Viņa aiziešana ir šoks un sāpe daudziem, ne tikai viņa dēliem.
Un uzreiz jautājums - ko es, mani tuvākie, tālākie atstāsim aiz sevis? Cik dziļu un svarīgu sliedi atstāsim piemiņai - ne tikai savos bērnos, bet arī citos cilvēkos?
Manā dzīvē sliedi atstājuši nedaudzi cilvēki. Cilvēki, kuru piemiņu glabāju un loloju. Un ticu, ka šie nedaudzie cilvēki atstājuši sliedi ne tikai manā piemiņā, bet arī daudzu citu cilvēku piemiņā....
Mana vecvecmāmiņa, kura aizgāja saules taku tad, kad bija sagaidījusī visus četrus mazmazbērnus. Man viņas aiziešanas gadā palika tik trīs gadi, ļoti maza biju, tomēr viņu atceros.... Vecvecmamma pārdzīvoja divus carus, divus pasaules karus, starp kariem Krievijas revolūciju, Pirmo Latvijas brīvvalsti, Ulmaņlaikus.... Vispār noteikti notikumiem bagāts mūžs, kura notikumus zinu pateicoties mana tēva, viņas mazdēla, retajiem stāstiem. Stāstiem, kurus klausījos savos jaunības maksimālisma gados, jaunības auru laikos starplaikos starp jaunības dzīves dedzināšanas mirkļiem....
Pirmās sava mūža darba vietas kolēģis vārdā Jānis, kuru visi dēvēja par Jančuku. Uzvārdu diemžēl neatceros.... Jančuks bija pirmspensijas vecumā. Padomjlaikos. Toreiz pensijas vecums vīriešiem bija 60 gadi. Cilvēks bagāts ar darba pieredzi, ar to sirsnīgi dalījās, dzīves pieredzi, kura pietika visiem... Jančuks - sirsnīgs un gaišs cilvēks, dzīvesprieka pilns. Dzīvesprieka, kurš bija tik skaidrs, visu aptverošs un piepildīts tik ļoti, ka spēja visus aizraut patiesā priekā. Un, jau netālās pensijas tuvuma gaidās, sapņoja par to, ko sadarīs tad, kad beidzot aizies pensijā... Tie bija skaisti sapņi, kuriem nebija lemts piepildīties - Jančuks devās pa mūžības taku debesīs mēnesi pirms pensijas vecuma sasniegšanas. Viņa bērēs sastapu TIK daudz Jančuka pamestu dvēseļu, tik daudz sēru un sāpju... Tik daudz... Tik daudz pavadītāju nesastapu ne pirms, ne pēc Jančuka pavadīšanas.
Pat sava tēva pavadīšanā nesastapu.
Un tēvs, tēva neredzamo klātbūtni jūtu joprojām. Pat pēc 32 gadiem, kopš viņš devies mūžībā.
Mārtiņš? To, cik daudziem cilvēkiem Mārtiņš joprojām ir te pat, starp mums - to ieraudzīju feisbuka laika joslā, kad daudzi cilvēki - latviski, krieviski - sūtīja viņam atvadu vārdus; cilvēki, kuri no viņa atvadījās bēru ceremonijā... Zuduma sajūtu nevar vārdos izteikt.
Zudums un sāpes ir katra sirdī. Un tajā, kā mēs šo zudumu un atstāto sliedi spēsim nodot tālāk. Tiem, kuri būs pēc mums. Un nav labāka un lielāka pieminekļa par to, kas ir cilvēku atmiņa, piemiņa.
Vai mūs kāds atminēsies paaudzēs? Ko mēs spējam atstāt bērniem, radiem, draugiem, paziņām? Citiem cilvēkiem?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru