Fantastu lekciju pasākums Centrālajā bibliotēkā, pirmā diena

 Atkal sanāk rakstīt ar praktiski dienas nobīdi, bet ceru, ka taps piedots.

Vakar, 16.septembrī sākās Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības divu dienu lekciju pasākums LatCon 2022 Centrālajā bibliotēkā Rīgā. Pasākums sākās 17.30 un beidzās slēdzoties bibliotēkai 20.00. Tika nolasītas divas lekcijas - Ilmārs Bite stāstīja par padomju fantastiku un tās zelta laikmetu, Aivars Liepa stāstīja par Baltijas limitrofiem, skatu uz Baltiju no Krievijas puses fantastiskajā literatūrā.

Lekcijas bija interesantas, bija rakstnieku uzvārdi, kurus dzirdējusi nebiju, it īpaši runājot par padomju fantastiem. Likās, ka esmu jaunībā izlasījusi visu, bet nekā. Varbūt tāpēc, ka daudzi netika tulkoti latviešu valodā kaut vai tāpēc, ka bija tapuši kā nodeva laikam ar nu ļoti izteiktu padomju ideoloģijas reklamēšanu.

Jāpiezīmē, ka māte Daba mums pirms pasākuma "uzdāvināja" savu "pasākumu" - praktiski visi ieradās uz lekciju pasākumu slapji kā pēc peldes ar visām drēbēm. Seeeen nav sanācis iziet no mājas tik izteiktā lietū.

Bildes no pasākuma. Piebildīšu, par pēdējām divām runājot, nenoturējos un caur logu nofotografēju Centrālajai bibliotēkai pretī, ielas otrajā pusē, esošo ēku. Ilgi nebija sanācis pastaigāt pa Rīgas centra ielām vienkārši tāpat, iepatikās ēkas atjaunotā fasāde.

Drusku par skolotāju streiku un dažām citām lietām domājot

 Izlasīju paplašu rakstu par to, ka 19.septembrī paredzētais skolotāju streiks netiek atcelts. Viss jau skaisti, skolotājiem vajadzētu lielāku algu par to darbu, kuru viņi dara. Bet tam ir arī medaļas otra puse, par kuru laikam nav aizdomājušies vismaz parastie cilvēki.

Vispirms - jā, deputāti periodiski palielina sev algas. Tai pat laikā - cik ir to deputātu un cik to pašu skolotāju? Starpība ciparā milzīga. Ja to kopsummu, kuru sev "iedala" deputāti, sadalītu uz visiem skolotājiem, tāds grūti pamanāms uz balta papīra cipariņš sanāktu.

Laikam neviens īsti nav aizdomājies par to, ka valsts maciņš, kā jebkurš maciņš, nav bezizmēra. Visi ikgadējie izdevumi tiek saplānoti vadoties no šī maciņa satura pie viena tumšā kaktā noglabājot kaut ko supermelnai reizei. Līdz ar to, ja uz sitiena tiek kaut kur, kaut ar to pašu streiku, pieprasīts līdzekļu palielinājums, tas palielinājums ir "jāatrauj" kam citam. Varbūt tām pašām pensijām vai iedzīvotāju sociālajām vajadzībām. Streikojošie ir gatavi tam? Jo - vai viņi zina valsts šobrīdējo maciņa saturu un vajadzības citās sfērās? Ja zina, tad vai aizdomājušies par savu prasību sabalansētību ar kaut to pašu īpašo vajadzību cilvēku vajadzībām?

Viss ir relatīvs.

Tas, ka skolotājam, un īpaši ja skolotājs ir no Dieva, visai nosacīti paliek laiks privātumam - ģimenei, paša bērniem u.tml. - ir bijis visos laikos. Arī padomjlaikos. Atceros praktiskus gadījumus pašas skolotāju dzīvē, nu noslēpt pagrūti.

Labi, skolotājam reizēm tajās mācību stundas 45 minūtēs jātiek galā ar "Kamčatkā" sēdošajiem "dalbajobiem", kuriem viss mācību process ir pie kājas, jāizskaidro jaunais materiāls tiem, kuri tiešām grib ko iemācīties, jāpārbauda zināšanas par iepriekšējā mācību stundā runāto... Tad vēl mājās tās burtnīcas, sagatavošanās nākošajai mācību dienai.... "Sportistiem" tai ziņā laikam jau stipri vieglāk. 

Vēl kāds jautājums - vai tas bērns, kurš aizlaists skolā apgūt tās zināšanas, kuras pietrūkst vecākiem, ir mājās iemācīts cienīt skolotāju, pieaugušos vispār un savus skolasbiedrus pie viena? 

Ziniet, es ar nepacietību gaidu, kad sāks streikot sētnieki, apkopējas, atkritumu izvešanas darbinieki. To atalgojums arī ir nesamērīgi mazs tam darbam, kuru viņiem jāveic. Un pie tās līdzpilsoņu attieksmes, kuru jāsajūt.

Labi, tas bērns iegūs mazāk zināšanu pa to laiku, kamēr skolotāji streikos. Kamēr tas bērns pa mājām dzīvosies, neies skolā, viņam tomēr būs kādas nodarbes - dators, televizors, grāmatas, rotaļas pagalmā u.tml. Bet kas notiks ar ofisiem, ielām, ja apkopējas, sētnieki, atkritumu izvedēji nobriedīs streikam? Galu galā šo triju amatu pildītāji vāc aiz mums, neapzinīgajiem, tos sū****, kurus "saražojam" - slinkajiem iemest kaut papīriņus, cigarešu izsmēķus tam paredzētajās vietās - atkritumu tvertnēs, negibošajiem atkritumus pašiem izvest uz atkritumu izgāztuvēm...

Kopsavilkumā. Ja skolotāji izies uz streiku apzinoties arī otru jautājuma pusi, tad uz priekšu. Ja neapzināsies - varbūt vērts nevis streikot, bet nomainīt profesiju? Smagi skan, bet es laikam savādāk nevaru, nemāku. Skolotājs tomēr ir SKOLOTĀJS, nevis cērpjama aita.

Drusku par vērtību kritērijiem un atmiņām

Man te relatīvi nesen viens "kekss" komentāros pārmeta to, ka dalos ar savām atmiņām par jaunību padomjlaikos. Laikam jau neapzinoties to, ka sausie, grāmatās un kur citur ierakstītie vēstures fakti ir tikai viens no skatījumiem un pagātnes notikumiem. Ir arī neformālais atmiņu vēstījums, kurš iziet no cilvēciskām atmiņām papildinot sausos vēstures faktus ar katra indivīda personisko vēsturi laika ritumā. Un šie abi skatījumi tikai un vienīgi papildina viens otru.

Man ir žēl tos manas paaudzes cilvēkus, kuriem vecāki nestāstīja savu pieaugšanas vēsturi, nestāstīja par tiem laikiem, kad paši bija jauni un pasaule bija savādāka. Šie manas paaudzes cilvēki šo "tradīciju" turpina saviem bērniem nestāstot savu pieaugšanas vēsturi. Žēl tāpēc, ka zināmā mērā paši ir nabagi garā un nolemj savus bērnus šai pat nabadzībai. Nauda jau nav īstenā bagātības mēraukla. Nav jau svarīgi, cik naudas kabatā, svarīgi ir tas, cik dvēselē un atmiņās bagāts esi. Protams, nauda ir nozīmīgs palīglīdzeklis dzīvei. Bet - bet nauda šodien ir daudz,  rīt tās var nebūt. Nauda ir mainīgs lielums, nemainīgas ir atmiņas.

Tas tā, ievadam.

Man jaunībā nepatika iet uz tolaik ļoti populārām diskotēkām. Vienreiz aizgāju, lai saprastu, ka nav priekš manis. Ne jau tāpēc, ka biju zilzeķe ar apaļām brillītēm un neko nesapratu no modīgām tendencēm. Vienkārši patika (un arī tagad patīk) iet uz deju vakariem, kuros dejo, nevis stampājas un kratās (labi, ja mūzikas ritmā) vienā vietā. Reiz kopā ar tā brīža draugiem izdevās vienu izlaidumvakara "dejošanu" pārvērst par tiešām dejošanu. Proti, mēs seši cilvēki, kas kopā veidoja trīs pārus, Bulduru tehnikumā, kuru toreiz absolvēja viena mūsu paziņa, laikposmā kamēr svētku vaininieki pēc oficiālās daļas sabiedriskojas pie svētku galda, sporta zālē, kura bija atvēlēta dejām, brīsniņu noskatījāmies uz publiku, kura stampājas un kratās, kamēr ansamblis spēlēja valsi, polku, rokenrolu utml. Sapratām, ka stampāties varam arī mājās un tad nu sākām dejot valsi, lekt polku, izdejot rokenrolu kā nu mācējām. Ziniet, tauta "pavilkās", jo dejot taču ir interesantāk, nekā stampāties un kratīties. Vai ne?

Vēl. Padomjlaikos bija nerakstīta norma, ka bija iedalījums tam, ka tas, ko runāja mājās, ne vienmēr atbilda tam ko runāja ārpus mājas. Arī strādājot un sarunājoties ar darba kolēģiem visai brīvā formā, reizēm skatījāmies pār plecu. Skaidrības labad - nu bija taču stukači darba vietās. Vismaz divi. Vismaz manā toreizējā darba vietā noteikti. Vienu mēs zinājām, neslēpa. Par otru jau tolaik vēsture klusēja. Bet nu par laimi nevienam nesanāca skaidroties Stūra mājā.

Kad vēl kas dalīšanās vērts uzplaiksnīs atmiņā, padalīšos.

Bet nu stāstiet bērniem savu jaunību, laikus, kuros jums zāle bija nu ļoti zaļa un jūra līdz ceļiem. Stāstiet par vietām, lietām, notikumiem kas jums bija apkārt tolaik. Lai paši vērtē un salīdzina ar savu laiku, zaļo zāli un seklo jūru.

Varētu būt interesanti

Drusku īsos vārdos par to, kas varētu būt interesanti.

1.  Man Krievijas karaspēka uzvedība Ukrainā atsauca atmiņā pagājušā gadsimta laikam 70-jos gados iznākušo Volkova bērnu grāmatu "Ugunīgais marānu dievs". No grāmatu sērijas par Burvju zemi, Smaragda pilsētu u.tml. Autors kā ūdenī skatījies nākotni vērojot. Iesaku pameklēt. Ja bibliotēkās nav atrodama, varbūt kādam mājās no bērnības aizķēries. Nu tiem, kuriem auru gadi iekrita padomijas gados, vajadzētu būt vismaz teorētiski. 

2.  Orki pauduši lūgumu, lai Krievijas karaspēku nesauc par orkiem.

3. Ir teiciens "no dziesmas vārdus neizmetīsi". Par to, kādi nu ir tādi ir. Ne tikai dziesmas vārdi, bet arī notikumi. Man zināms vismaz viens precendents, kad no reālas dziesmas izmeta reālus vārdus un visi atvieglojumā nopūtās. Kaut kur pērnā gadsimta 70-jos gados to izdarīja. No PSRS himnas izmeta vārdus, atstāja tikai mūziku. Neatceros, vai man sākumskolas klasēs bija vai nebija tās himnas vārdi jāmācās, bet noteikti atceros to, ka visādos oficiālos pasākumos, kuros skanēja vismaz divas himnas - PSRS un vēl kādas valsts - citvalstu himnām bija vārdi un mūzika, PSRS himnai tikai mūzika.

4. Pagājušajā ierakstā nedaudz uzrakstīju to, ko cauri gadiem atceros no Ukrainas apmeklējuma. Ir vēl viena skaista atmiņa no tā paša brauciena.

Toreiz, atpakaļceļā, tika nolemts trīs dienas veltīt Kijevas apskatei. Ar nakšņošanu pilsētas pievārtē, vecāki teltī, mēs abas mašīnā. No pašas pilsētas atceros vien to, ka bija plakāti, kuri reklamēja kaut kādu (neatceros, kādu) Rīgas kinostudijas filmu. Toties atceros pasakainās naktis Kijevas pievārtē:

Piķa melnas debesis ar spoža mēness un spožu zvaigžņu brošām. Uz zemi krītoša dzidra tumsa, izteikts melnums no koku ēnām un izteikta gaisma no mēness un zvaigžņu gaismas. Bez krēslainās parejas no tumsas uz gaismu. Tikai tumša strēle un gaiša strēle. Un neviena vēja pūsmiņa. Tikai dzidrs klusums dzidrā naktī.

Latvijā tādu nakti nav izdevies sastapt.

Drusku atskati

Jau dažas dienas pagājušas, kā esmu atpakaļ Rīgā. Kaut kā jocīgi, bet atpakaļaklimatizēšanās kaut kā lēni notiek. Ķermenis vel iesprindzis un meklē kalnainu kustības trajektoriju. Glābj nedaudz tas, ka dzīvoju otrajā stāvā, arī pirmais stāvs pēc būtības ir beletāža. Ceļš uz lielveikalu arī ved augšup-lejup pa reiz bijušu kāpu.

Sen tā nav bijis, gadus septiņus. Kad pabiju larpā Lietuvā. Bet toreiz braucām uz dienām četrām. Kaut arī tur bija kalnaina lokācija.

Īsti nav skaidrs, kā klimatizēšanās notiek dēlam. Viņš jau šogad paspējis daudz pabraukāt un pabraukās vel, pirms gads būs noslēdzies.

Drusku jau minēju, ka Musaka salā drusku dīvaini likās, ka dažas būtnes klimta pa ielām visai nosacīti piesegtos peldkostīmos, pamanīju arī tādas dāmas, kurām kleitas vai garās bikses it kā bija uzvilktas, bet nu no tik plāna auduma, ka caurspīdēja apakšveļa. Dīvaini jau likās, bet varbūt esmu iepalikusi aizmugurē jaunākām tendencēm. 

Nedaudz Musaka sala man radīja atsauces uz Ukrainu. Ukrainā biju nu ļoti sen - 1978.gada augustā caurbraucot. Draudzenes ģimene paņēma mani līdzi, kad draudzenes tēvs vēlējās atvaļinājuma laikā apciemot dienesta biedru no Moldāvijas. Daudz jau neko no Ukrainas neatceros, bet tuvāk uz dienvidiem bija brauciens pa ceļu apartā stepē. Zilumzilas debesis. Visapkārt līdz apvārsnim nobriedušas labības lauki, ceļa malā ik pa gabaliņam papeļu alejas, lauku malā, gandrīz ceļmalā šur tur viensēta - baltin balta mājiņa ar salmu jumtu. Sapņa vieta.

Pagaidām nezinu, ar ko man asociēsies šī gada ceļojums. Pagaidām viss ir svaigā atmiņā.

Nevar nesērot

Viņa jau bija karaliene, kad es ienācu šajā pasaulē. Visu manu apzināto mūžu nu jau krietni pāri pusmūžam viņa bija karaliene. Mans dēls ir pieaudzis viņai esot karalienei. Vesels laikmets. 

Visa pasaule viņu zināja. Daudziem viņa bija ne tikai UK karaliene. Kaut kas netverams. Pasaulei viņa pietrūks. Ilgi pietrūks. Kaut kāds tukšums iestājies.

Vesels laikmets beidzies.

Pēdējā diena. Atēnas - > Rīga. Diemžēl bez bildēm, bet ... un pie viena neliels kopsavilkums

Iznāk ierakstīt ar vienas dienas nobīdi. Vakar ierakstīju par iepriekšējo dienu, šodien arī par iepriekšējo.

Cēlāmies 7-os. Lai sakravātos samērā ātri un dotos uz lidostu. Mums gan izlidošana 12-os, bet Kristapam gribējās būt lidostā jau pēc 9-ņiem rītā. Neziņa bija par čakaru izejot kontroli lidostā. Un tiešām sanāca neliela ņemtne. Izejot cauri tam pīkstošajam agregātam, man atkal kaut kas nopīkstēja. Un mūsu pirmās dienas versija par to, ka zandales pīkstinās apstiprinājās. Kad tai agregātā nopīkstēju, atgriezos izejas punktā, novilku zandales un izgāju tam agregātam cauri otro reizi, nekas nepīkstēja.

Par pašu lidostu - lidosta kā lidosta, kura apkalpo daudzus reisus. Liela, bet ticu, ka ir vēl lielākas.

Lidmašīnā atkal daudz ģimeņu ar bērniem. Vecumā no zem gada līdz kādiem apmēram pieciem gadiem. Izdevās piefiksēt laikam jau divas, ar kurām kopā lidojām uz Atēnām. Es laikam sāku novecot, bet īsti nesaprotu kāpēc bērnus vecumā zem gada ņemt līdzi atpūtas braucienā. Bet nu dievs ar to, paši ņēma, paši darbojās.

No Atēnām izlidojām pie turienes gaisa temperatūras ap plus 28 grādiem, Rīga mūs sagaidīja, ja nemaldos, ar plus 17. Atgriezāmies rudenī....

**************************

Tagad neliels kopsavilkums.

Ekstrēms jau priekš manis bija, Bet - uz beigām jau pieradu pie Atēnu ieliņu īpatnības. Staigāt pa mūsmājām pēc Atēnām ir vispār ļoti vienkārši. 

Vēl vakar no rīta iesmaidīju Kristapam "Kad un uz kurieni būs nākošais ekstrīms?"

Ir prieks par redzēto, piedzīvoto. Apmierināta, ka tiku galā ar piedāvājumu un bez kašķa un čīkstēšanas. Tas, ka reizēm gāju no soliņa līdz soliņam - nu neesmu sen vairs jauna meitene, izturības slieksnis iekliboja - nu, bet tiku taču galā. Paldies dēlam par šo izaicinājumu. Tagad zinu, ka varu, spēju tikt galā. Ne piecās minūtēs ar urrā uzrāvienu, bet spēju.

Atēnās pusdienojām vairākās ēstuvēs, bet tomēr reizes trīs aizgājām uz konkrētu vienu. Patika apkalpošana. Pie kam saimnieks jau katrā nākošajā sagaidīja īpašīgāk. Ja sanāk kādreiz būt Atēnās, sameklējiet klasisko tavernu Lolos, jūs sagaidīs omulīgs apalis ar nu ļoti šarmantām ūsām. Un būs apkalpošanas un ēdiena kvalitāte.

Man patika brauciens, iespaidi ilgam laikam.