Nedaudz kontrastu Ukrainas karā

Uzreiz saku - pārstāstu to, ko man stāstīja dēls, kurš kārtējo reizi atgriezās no Ukrainas. Vakar sagaidīju viņu lidostā pēc nedaudz vairāk kā nedēļu ilgas vizītes tur.

Šoreiz dēls Ukrainā bija kara pierobežā Mikolajevā, kura Hersonas rajonā.

Cik no armijniekiem dzirdējis - ukraiņu "šaudīšanās" tur bijusi kā māņu darbība Krievijas karaspēka uzmanības novēršanai no galvenajām karadarbībām pie Harikivas, vispār tajā pusē. Līdz ar to tur dislocētajām armijas vienībām tika izdalītas mazskaitlīgākas ieroču vienības, nekā armijas vienībām pamatdarbības teritorijā. Un ar visu to puiši tomēr iemanījās Krievijas karaspēku izspiest no to okupētās teritorijas 12 kilometru dziļumā.

Ziniet, cilvēks pierod pie visa. Arī kara radītā ekstremālisma. Dēlam izdevās aprunāties ar puišiem no tur dislocētās tanku vienības. Tie kā ikdienas joku pārstāstīja vienu kaujas gadījumu. Notikusi cīņa ar Krievijas karaspēka tanku vienību par vienu ciematu. Izdevies izspiest Krievijas karaspēka vienību no tā ciema, bet konkrētā tanka ekipāžai aptrūkusies munīcija un bijis nepieciešams atgriezties bāzes vietā pēc papildinājuma. Atgriežoties puiši nav pamanījuši vienu noslēpušos Krievijas tanku un tāpēc "dabūjuši" ar šāviņu pa savu tanku. Pie kam tā, ka tanka iekšpusē izcēlusies ugunsnelaime, arī uz pašiem apģērbs aizdedzies. Nācies steidzami pamest degošo tanku, nodzēst ugunsliesmas uz sevis, sarunāt ar savējiem no kaimiņtanka, lai viņus nogādā pie vietas. 

Piefrontes ciemos dzīve nav apstājusies, tikai piemērojusies karalaika situācijai. Dzirdot tanka braukšanu ciema teritorijā, apskatās - kuras karojošās puses tanks tas ir. Ukraiņu tankus sagaida ar sirsnību un mīlestību. Redzot Krievijas tankus ātri slēpušies. Jo daudzi tās armijas vienību komandieri esot devuši pavēli jebkuru satiktu mierīgo iedzīvotāju uzreiz nogalināt, par cik nu ļoti daudzi, ieraugot savā tuvumā transportlīdzekli ar Krievijas atpazīšanās zīmēm, uzreiz pa mobilo telefonu zvanījuši tiem, kuri neokupētajā Ukrainas teritorijā un brīdinājuši par ieraudzīto "ciemiņu".

Pašā Mikolajevā dienas laikā redzēti bērni, kuri spēlējas pagalmos un vairs nepievērš uzmanību tiem Krievijas lādiņiem, kuri periodiski sprāgst kaut kur netālu. Sprādzienu sagrautās veikalu rindas - pēc sprādziena veikalu logi ar dēļiem aiznagloti, telpas sakoptas un praktiski diennakts laikā veikala darbība atjaunojas.

Pat puika tam visam zemapzinīgi piemērojās. Ja pirmajās dienās, pat tikai braucot Hersonas virzienā, kā negatīvu momentu minēja to, ka ir nakts trauksmes, sprādzieni, tad jau pēdējās dienās "tā, ar gulētiešanu jāpagaida, vienos krievu puse savus lādiņus sprāgt atsūtīs, jānogaida; pēc varēs gulēt iet".

Dēls praktiski katru dienu kādu informāciju "iemeta" feisbukā (pameklējiet tur Kristapu Andrejsonu), laikam jau ko ierunāja savā podkāstā The Eastern Border (par to tik smalki nezinu, diemžēl neklausos - mana angļu valodas sapratne nav tajā līmenī diemžēl), drīzumā vajadzētu būt viņa rakstiem latviešu valodā delfos un tēvēnetā (cik zinu, vakar vakarpusē bija plāns rakstīt).

Zinu, ka esmu laikam jau ne visai ērta

Kā jau virsrakstā izteicos, laikam jau esmu ne pārāk ērta ar saviem lietu, vietu, notikumu apskatiem ne no populārākā skatu punkta. Bet nekas jau nav tikai melns, vai tikai balts, vai ne? Dzīve un cilvēki nav rūpnieciski ražots audekla gabals konkrētā un neapstrīdamā krāsā.

Man nesen feisbukā krieviski runājoša dāma pieminēja sarkanos streļķus, kuri karoja par Ļeņinu un viņa ideju par to, ka viņiem tika apsolīta Latvijas neatkarība pēc pilsoņu kara beigām. Bet ja tā padomā, no nestandarta skatu punkta, - viss savā ziņā pareizi. Streļķi tika nolīgti karot par konkrētu samaksu. Algotņi jau bez maksas, par pliku ideju nekaro. Un pie tam ar algotņiem jābūt sasodīti uzmanīgi - šodien viņi par tevi karo, rīt jau var sākt karot par tavu pretinieku. Ja viņš būs piesolījis lielāku samaksu. 

Muižniekam Uljanovam (Ļeņinam) un viņa inteliģences pulciņam, kuri kopā ar Ļeņinu nu dikti bija nepieciešams noturēt varu pēc "strādnieku/zemnieku" revolūcijas ne tikai esošā kara apstākļos, bet arī tāpēc, ka šie strādnieki un zemnieki maigi sakot ne pārāk atbalstīja šo bariņu. Tāpēc jau tas kungs latvju streļkus noalgoja. Pozitīvi savā ziņā jāatzīmē tas, ka abas puses savu solījumu izpildīja.

Šo neieplūdu feisbukā kundzei komentāros. Sapratu jau, ka ozols ir ozolīgs.

Gribu pieskarties vēl Otrajam pasaules karam un latviešu vietu tajā.

Tā vēsturiskā situācija, kura Latvijā izveidojās 1940.gada vasarā laikam jau secīgi sekojot Molotova-Ribentropa paktam, - nu, tā izveidojas. Ar šodienas acīm mēs varam daudz ko minēt no sērijas "kas būtu ja būtu". Šobrīd nākas pieņemt reiz notikušu vēstures faktu, faktu, kuru zināmā mērā mainīja 1991.gada notikumi.

Ne tikai maniem vecākiem, vecvecākiem ar sakostiem zobiem nācās pieņemt uzkritušo realitāti. Divas izsūtīšanas, karu, ļoti daudziem dienestu latviešu divīzijā Padomju armijas sastāvā cīnoties pret iebrukušo vācu karaspēku. Mans vectēvs, mana nelaiķa vīra tēvs tur karoja un kaujā pie Veļikije Luki tika nopietni ievainoti. Un tāpēc varbūt es pat dziļi personiski aizvainojoši, pat zaimojoši uztveru kaimiņtautiešu brēcienus "Mēs karojām! Mēs atbrīvojām!". It īpaši situācijā, kad dzenot prom tos vāciešus, latviešu divīzija bija izteikti pirmajās rindās atbrīvojot Latviju no okupējošā vācu karaspēka. 

Arī tā ir mūsu vēsture.

Uzreiz saku - es nekādi neesmu par 9.maija svinēšanu. Tā datuma svinēšana ir priekš tiem, kurus Radītājs ar smadzenēm apdalījis. Viens no iemesliem - kā var 9.maiju personificēt kā globālu uzvaru tajā karā it sevišķi Krievijā, ja tā kā PSRS mantiniece formāli joprojām nav pabeigusi Otro pasaules karu ar Japānu, kura tajā karā piedalījās kā Vācijas sabiedrotā? Vai kāds ir dzirdējis, kaut lasījis par to, ka beidzot ir noslēgts miera līgums ar Japānu, komplektā atrisinot jautājumu par okupētajām Kuriļu salām? Otrs iemesls - daudzās vietās "sastādītie" it kā Uzvaras pieminekļi. Plika, nevienam tomēr nevajadzīga formalitāte. It sevišķi jau par laimi nojauktais Rīgas piemineklis. It sevišķi - tas piemineklis Rīgā parādījās 38 vai 39 gadus pēc praktiski visas Latvijas atbrīvošanas no vācu karaspēka (bija palicis Kurzemes katls, kura beigas iestājās līdz ar Vācijas sakāvi). Ļeņinekli daaaaudz ātrāk "uzcepa".

Pieminekļus, kuri radušies no sirds uz sirdi - nu, ar to likvidāciju ir problemātiski. Jebkurai varai.

Man tiešām nu nekādā veidā nav žēl uzvarekļus. Arī tāpēc, ka tie jau pašā pamatā ir zaimojoši, liekot uzsvaru zināmā mērā tikai un vienīgi uz krievu tautu un karā bijušajiem vīriešiem. PSRS bija, Krievija joprojām ir daudznacionāla teritorija, tai karā cīnījās arī sievietes un bērni (man ir izdevies dzirdēt, lasīt par tā sauktajiem "pulka dēliem", kad karaspēka vienībai pievienojas kāds pazaudējies bērns). Un man ir pie kājas, ko tā propaganda ar tiem pieminekļiem grib pateikt, ja nav ievērots godīguma princips un piemineklis pēc savas būtības neiet no sirds uz sirdi.

Tā pat, un varat man droši mest ar puķkāpostiem, bet man nu īsti neiet pie sirds Gunāram Astram veltītā pieminekļa formālā un bonusu pirkšanas pieskaņa. Jā, tas ir veltīts vienam cilvēkam un viņa darbībai. Bet kur ir būts agrāk, kāpēc tik ilgi stiepa to pieminekļa radīšanu?

Nu, pagaidām viss. Un vēlreiz saku - nu nekas šai pasaulē nav izteikti melns vai izteikti balts. Un ir negodīgi pret sevi, saviem bērniem, viņu bērniem izmest no vēstures to, kas pašiem ne pārāk patīk. Vēsture jāpieņem tāda, kāda nu sanākusi. Ar visiem plusiem un mīnusiem.

Tikai pārdomām

 Uznāca tāds kārtējais pārdomu mirklis. Un zinu, ka esmu drusku neērta, jo neiekļaujos vispārējā urrā bļaušanā, bet paskatos uz lietām, vietām, notikumiem arī no kādas nebūt citas puses.

Paskatīšanos uz Simonjanu no cita rakursa izteicu jau iepriekšējā rakstā. Tagad drusku citiem uzvārdiem.

Esat ievērojuši, ka Kadieovs ar saviem čečeniem tā arī laikam jau nav iegājis Ukrainā? Bija viens brīdis, kad stipri "zīmējās" un videofailus ar savu "zīmēšanos" publiskoja internetvietnēs? Bet "zīmēšanās" jau ne vienmēr nozīmē reālu darbību. Par tagadni runājot, vismaz feisbukā nedaudz paklejoja informācija, ka viņš un viņa vienība stāv krievu karaspēka aizmugurē lai tos "bāleliņus" bikstītu visu laiku Ukrainas virzienā un laikam jau atšautu tos, kuri bēg prom no frontes līnijas. Vismaz tā to sapratu. Tad - ja tos karakalpus nenošaus ukraiņi, viņus nošaus čečeni. Pie viena Kadirovs esot paziņojis, ka Čečenijā nevajagot rekrutēt jauniesauktos "daļējās mobilizācijas" ietvarus, jo kontingents jau esot iesaukts. Viela pārdomām, vai ne?

Te vēl uzplaiksnīja neliela pārdoma Staļina virzienā. Jā, viņš virsvadīja masu represijas un daudz ko citu negatīvu PSRS teritorijā, bet vai kāds ir dzirdējis, ka Staļina negatīvisms skāra gruzīnus? Man vismaz nav šādas informācijas. Galu galā Staļins bija gruzīns, pie tam ne tas labākais tautas pārstāvis. Kaut vai tāpēc, ka pirms revolūcijas bija elementārs banku laupītājs, par ko arī, ja nemaldos, tika sēdējis.

Un vēl drusku padomiju atceroties. Nu, sakrājies iespaids, pat no tīri virspusējas paskates, - tas austrumu "brālis" viens pats čiku vien prot. Un nu ļoti ilgu laiku ļāvuši, lai citi pār viņiem valda. Nu, praktiski kopš Pētera I (kurš laikam jau bija pēdējais konkrētais krievs cara tronī, pēc viņa te Eiropas karaļnamu pārstāvji juku jukām precējās no krieviskā paturot vienīgi uzvārdu) līdz pat laikam jau Brežņevam.

Un mīts, ka revolūciju uztaisīja strādnieki un zemnieki un radīja savu valsti? Tos procesus vadīja muižnieks Uljanovs-Ļeņins kopā ar labi izglītotu inteliģenci. Ļeninu nomainīja gruzīns ar "niku" Staļins, kuru, savukārt, ukrainis Hruščovs.

Ja augstāk minēto pilsoņu valdīšanas laikā Krievijas teritorijā notika visāda kustība, (laba, nelaba - jau cits jautājums), tad jau Brezņeva laikā iestājās stagnācija, nekāda kustība nenotika. Ja neskaita uz Afganistānu eksportētu karu 10 gadu garumā. Un Putins atkal ir eksportējis karu.

Krievija eksportē naftu, gāzi? Bet tas nav Made in Russia, tas ir Made in Planet. Vienkārši tai tautai ir palaimējies iekulties tur, kur šie izrakteņi ir atrodami. Nafta ir arī Kuveitā, Sauda Arābijā, ASV, pat mums uz pusēm ar Lietuvu ir naftas atradne kaut kur netālu no Kuršu kāpas. (neatceros, kā beidzās Latvijas un Lietuvas sarunas šis atradnes sakarībā).

Kāds zina, ko vēl bez kara eksportē Krievija? Kas ir tā eksporta prece, ko Krievijā "pašrocīgi" izgatavojuši un piedāvā pārējai pasaulei? Man nenāk prātā. Varbūt kāds zina? Ja zināt, padalieties ar informāciju.

Nedaudz īsumā

Dažas dienas atpakaļ feisbukā jau ierakstīju, tagad nedaudz paplūdīšu šeit.

Mani nedaudz, maigi sakot, aizkaitina tie, kuri izsludinot kādu pasākumu, vēsta par to, ka pasākuma valoda būs angļu valoda tikai tāpēc, ka pasākumā piedalīsies "piliens jūrā" sveštautiešu. Tas nu ĻOTI izteikti velk uz padomisko ideoloģiju. Manos jaunības gados, ja telpā, pasākumā piedalījās daži krieviski runājošie un n-daudz nekrieviski runājošo, bieži nācās pāriet uz krievu valodu. Jo tie krieviski runājošie, redziet, nesaprata vairākuma valodu. Ar to angļu valodas uzspiešanu sanāk tas pats vēzītis, tikai nedaudz svaigākā iepakojumā. Un tā pati dzimtās valodas zemapzinīgā noliegšana.

Tagad par ko citu. Tik kā ideja prātā ienāca. Par rašistiem un nerašistiem runājot. Un izraidīšanām no valsts.

Manuprāt, to izraidīšanu no valsts vajadzētu sākt ar tiem īpatņiem, kuri nošņurkušās, vecās un caurās treniņbiksēs vazājas apkārt, spļaudās ar saulespuķu sēkliņām un krievu valodas vietā lieto necenzēto krievu leksiku ik pēc pusvārda. Tāpat arī tās tantuļas, kuras brēc: "Mēs jums kultūru atnesām!" un no kultūras atpazīst tikai pašu vārdu - "kultūra" un nezina, kas bijuši Puškins, Ļermontovs, Bulgakovs, pat labākas PSRS laiku filmas nespēj atcerēties.

Ar rašistu vismaz ir iespējams runāt, kaut arī piekrist viņam negribas. Cilvēks vismaz sevi ciena un nepiesārņos muti ar necenzēto leksiku un par savas tautas kultūru runājot vispirms kaut drusku iepazīsies ar to.

Vēl feisbukā drusku iesmaidīju par Krievijas TV žurnālisti-rupori Simonjanu. Uz viņas darbību taču var paskatīties nedaudz no cita rakursa. Nesaku, ka tā ir patiesība, bet paskatīties jau var. Viņa nav pret savu tautu, viņa ir par Krievijas negatīvismu Ukrainas virzienā. Viņa ir caur un cauri armēniete, kuras valsts un tauta atrodas un dzīvo Kaukāza kalnos. Vai viņa kaut ar zilbi izteikusies, ka Armēnijai, armēņiem ar dūrēm jāskrien kauties uz Ukrainu? Laikam jau nu nē. Vismaz neesmu dzirdējusi.

Tas nu tā, bija vēlme izteikties.

Drusku pie streikošanas pašmājās atgriežoties

Nesen rakstīju pārdomas lasot informāciju par iespējamo skolotāju streiku. Gribu pie streika tēmas atgriezties un pateikt to, ko laikam jau iepriekš tā līdz galam varbūt nepateicu.

Vispirms kā papildinājums attiecībā uz skolotājiem kā profesiju.

Protams, skolotājiem, tāpat kā daudzviet citu profesiju pārstāvjiem, vajadzētu maksāt vairāk, nekā pašlaik tiek maksāts. Tomēr tam visam ir arī medaļas otra puse - maksātāja esošie līdzekļi. Šim aspektam plašāk pieskāros linkā minētajā tekstā.

Atbildīgās institūcijas atradīs iespējas stimulēt iespējamos veidos tos skolotājus, kuri tiešām ir no Dieva un spēj iemācīt, apmācīt skolēnus tā, lai tie "aizlidotu" un balstoties uz iegūtajām zināšanām ko sasniegtu dzīvē. Bet klausoties tos, kuri vaimanā par zemajām algām un gatavi prasīt un prasīt vēl, rodas jautājums - tie ir skolotāji vai štancētāji? Piedodiet, ka tik skarbi, bet kaut kā nesanāk savādāk. Skolotājs, ja viņš ir Skolotājs, mācīs un iemācīs pat vispēdīgāko slaistu. Skolās strādāt daudzi neiet, jo tur pret viņiem slikta attieksme no sabiedrības puses? Vispirms jāaug pašai sabiedrībai, jāiemāca mājās bērniem klausīt un uzklausīt skolotāju, jāpārtrauc patērētāja attieksme pret skolotājiem (un vispār pret jebkuru citu profesiju pārstāvjiem). Skolotājs mums neko nav parādā, viņš māca bērnam to, ko mēs nemākam iemācīt. Mēs esam parādā skolotājam par to, ko viņš māca mūsu bērnam. Bērns neko nespēj iemācīties, saņem sliktas atzīmes? Kāpēc uzreiz vainīgs skolotājs? Ja nu tam bērnam slinkums mācīties bet ir interese tikai un vienīgi spēlēt kaut tās pašas datorspēles? Pēc sevis zinu - pēc spējām varēju skolu pabeigt praktiski uz labi un teicami (nu, izņemot sportu un mūziku), bet pabeidzu ar stipri viduvējām sekmēm. Nebija interese mācīties, pietiekami likās tās viduvējās atzīmes. Ieguvu vidējo, tolaik obligāto, izglītību un tālāk? Bet ne man, ne maniem vecākiem pat prātā neienāca manās viduvējās sekmēs vainot skolotājus - es taču slaistījos un nemācījos. Un tai pat laikā manai viduvējai atzīmei ir laikam jau lielāks segums nekā dažam labam mūsdienu teicamniekam, kurš "iezubrī" mācību materiālu kā uzrāvienu labas atzīmes saņemšanai pat nesaprotot mācību materiāla būtību un to pat veiksmīgi aizmirst jau neilgi pēc atzīmes saņemšanas. 

Manā skolā bija normāla sistēma, ka tie, kuri gribēja kaut to "kroņa" trijnieku (5 ballu sistēmā) liecībā saņemt, vismaz pārlasīja ceturkšņa laikā mācīto materiālu un paši skraidīja skolotājam pakaļ lai varētu atbildot uz viņa jautājumiem kādi uzlabot savu sekmju rādītāju. Vajadzīgs jau bija mums pašiem, ne skolotājam. Tas tā, atkāpei.

Vēl kas, normāls skolotājs par viduvēju atbildi "grūtgalvim" ieliks labāku atzīmi nekā spējīgam skolēnam. Jo "grūtgalvis" būs mācījies, lai spēju robežās paustu savas zināšanas par tēmu, tajā pat laikā spējīgais skolēns nebūs pūlējies atbildei tēmā un sekli atbildējis.

Tagad drusku par mediķiem.

Atkal klīst runas par mediķu streiku un jautājumu par algām.

Nē, es nesaku, ka mediķiem pie viņu darbatbildības būtu jāstrādā par grašiem. Bet cik ētiski ir cilvēkam, kurš devis zvērestu glābt cilvēku reālās dzīves, atteikties veikt jebkādu medicīnisku manipulāciju tikai tāpēc, ka viņam par to neadekvāti maksā? Jautājums ir problēmas otra puse, noklusētā puse. Pie viena te atkal sanāk atgriešanās pie "kopmaciņa" - valsts kases - satura un neatliekamajām vajadzībām visās valsti veidojošajās sfērās.

Nedaudz izplūdu, vietām laikam saraustīti sanācis. Ceru, ka tikšu saprasta. Katram jautājumam taču ir vairākas apskatāmās puses. Es tikai aicinu izskatīt jautājumu kompleksi, ne vienpusēji. Tikai no kompleksas izpratnes radīsies kaut kas progresīvāks. Manuprat.

Hāga. Māsa bildes atsūtīja

Fantastu lekciju pasākums Centrālajā bibliotēkā, otrā diena

Tiešām sanāk ar dienas nobīdi.

Pasākuma otrā diena - 17.septembris. Sākās pasākums plkst. 11.00 ar Kristapa Andrejsona lekciju par Mordoru un isekai, Pēc tam Artis Āboltiņš stāstīja par ideoloģijas un propagandas atspoguļojumu Deivida Vēbera un Džona Hemrija darbos. Arturs Balts (Vaišļa) prezentēja savu grāmatu "Austris" un dalījās pārdomās par baltu cilšu saskarsmi ar "krievu pasaules" pēctečiem. Pēc lekcijām notika fantastikas miniviktorīna, kurai sekoja paneļdiskusija par aktuālām tēmām.

Jāpiezīmē, ka bija ieplānotas piecas lekcijas, diemžēl divi lektori "izkrita" objektīvu iemeslu dēļ.

Pēc pasākuma devāmies uz krodziņu Šveiks Stabu ielā brīvākā atmosfērā. Krodziņam mīlīgs noformējums, iekārtojumā pat jau paredzēts galdiņš lielākai cilvēku grupai, tā ka pat nebija pašrocīgi jāsabīda galdiņi, lai visi varētu sabiedriskoties vienotā kompānijā. Drusku nepatika kas cits. Krodziņā pasūtījumus veicām individuāli rēķinoties ar to, cik un ko nu katrs var atļauties un ar domu, ka katrs maksā par sevi. Kā jau pieraduši rīkoties visur citur, kur nu sanācis sabiedriskoties. Kad nu devāmies periodiski maksāt pasekojot tam, cik nu var vai nevar vēl atļauties, un pirms došanās mājās, izrādījās, ka meitene nofiksējusi rēķinu visam galdiņam kopā un ar lielu piespiešanos izdalīja nu tos rēķinus, kurus kāds nu vēlējās apmaksāt. Izdalot sistēma uzkaroties un esot vajadzējis iepriekš brīdināt, ka maksāsim katrs atsevišķi. Kaut kā neziņa palika - vai tā ir norma nepaprasot iepriekš summēt rēķinu vai arī tikai Šveika īpatnība? Būšu pateicīga, ja kāds padalīsies ar pieredzi.

Tagad bildes.