Tik mans viedoklis bez pretenzijas uz Lidojumu.

Tiešām, tik mans, subjektīvs, Domas lidojums. Nedaudz zemāk paustai domai pieskāros relatīvi nesen, šī gada 14.oktobrī. Bet tiešām, pieskāros tikai mazuliet, ar dažām frāzēm. Tas, ko gribu ar šobrīd pavēstīt, jau varētu tikt traktēts kā izvērsums. Un - šo var mierīgi uzskatīt kaut ko no cikla "Kas būtu, ja būtu". Viedoklis, domas, versijas par un ap.

1. Nebūtu pārsteigta, pat ar interesi gaidu - notiksies vai nē. Ja patreizējās Krievijas Federācijas aotonomās republikas, autonomie apgabali, mazākumtautību apdzīvotā vide diezgan strikti un nopietni proklamētu savu atdalīšanos no šīs federācijas, visai strikti sāktu uzstāties kā patstāvīgas valstiskas struktūras. Un to visu tik pat strikti akceptētu plašā pasaule ar britiem un Štatu valdību priekšgalā? Kādu dziesmu tad sāktu Maskavas Kremlis dziedāt?

2. Kaut kā - esat pamanījuši, ka visa pasaule jau laikam gadsimtiem ilgi cackājas ar Krieviju kā karstu kartupeli mutē? Varbūt pienācis laiks izspļaut? Papildus jau esošām sankcijām pamazām pārtraukt tās pašas diplomātiskās attiecības ar to valstisko veidojumu? Nu, kaut pamazam, sākot ar kaut nenozīmīgākajām valstīm, kurām ekonomiski izdevīgāk sadarboties ar daudz attīstītākām par KF valstīm?  Visām valstīm pakāpeniski atsaukt savus pilsoņus iz tā monstra?  

3. Diezgan tipiski cilvēku psiholoģijai laikam. Bet kaut kur noplakušas asās sajūtas Krievijas-Ukrainas kara sakarībā. Vismaz sevi esmu noķērusi pie tā, ka man tas negatīvais atgadījums aizvirzījies aizmugures plānos. Priekšplānā jau daudz kas cits, iz cikla "dzīve turpinās". Sāk jau reizēm apgrūtināt par karu pienākošā informācija. Var jau būt, ka esmu nepareiza, bet nevar laikam visu laiku dzīvot negatīvu emociju varā. Nogurdinoši sāk palikt.

4. Plusžetons iz manis tam/tiem, kuriem izdosies likvidēt KF kā valstisku veidojumu. Nē, nevienā mirklī neapgalvoju, ka Krievijas iedzīvotāji jālikvidē kā šķira. Vienkārši radziņi jāaplauž pašā saknē un vēl dziļāk. Pie viena - tos impēristus kaut vai sadzenot krievus veidojošo cilšu etniskajā teritorijā - pašreizējās KF Eiropas daļas apmēram viducī. Lai nu tur kārpās un "saved kārtībā pagalmu". 

Nu tā kaut kā viss. Nesodiet bargi, tik domas lidojums iz, kā jau sākumā teicu, cikla "Kā būtu ja būtu".

Piedodiet, ka laikam padrūmi gada nogalē, bet kā vienmēr - neērta

Tiešām, laikam jau padrūmas tēmas šajā baltajā, skaistajā ziemīgajā ziemā un gada nogales dienās un svētku gaidās. Varat droši mani ierindot izlēcējos, neapvainošos.

1. Vispirms par dzīvniekiem, kuri uzbrūk cilvēkiem, lai paēstu. Šoreiz gribu pieminēt grāmatu, kuru izlasīju vēl skolas gados - 1970.gadā sērijā "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi." iznākušo grāmatu "Kumaonas cilvēkēdji". Šo grāmatu, jau laikam mūslaiku "izpildījumā" var "sastapt"  interneta bibliotēkā Atlants.lv.

Grāmatā stāstīts par cilvēkus ēdošu tīģeru mednieka medību gaitām Indijā. Un tīģeru nogalināšanu šo gaitu laikā. Piedzīvojumi raiti, tīģeri tiek "novākti", lai izbeigtos apēšanas drauds cilvēkiem. Bet.

Bet jau tad lasot manī radās zināms žēlums pret strīpainajiem kaķiem. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka jebkurš plēsējs cilvēkiem ne no šā ne no tā neuzbrūk. Tas, kāpēc šie tīģeri sāka pārtikā izmantot cilvēkus, varēja pamatoties daudzos objektīvos iemeslos. Piemēram, cilvēku saimnieciskā darbība ir ļoti stipri samazinājusi tīģeru dabisko dzīves areālu, samazinājusies iespēja ko citu nomedīt pusdienām. Vai arī zvēram ir kādas nopietnas veselības vai vecuma problēmas tik ļoti, ka cilvēks nu ir tā pēdējā instance, kuru viņš spēj notvert. Starp citu, ja pareizi atceros, autors grāmatā jau minēja, ka kādiem no viņa nomedītajiem tīģeriem bija pacienīhjams vecums, arī kāds zobu problēmas.

Šai ziņā - zināmā mērā cilvēks kā būtne pats "uzprasījies" uz nepatikšanām, Cilvēks laikam ir vienīgā suga, kura savu eksistenci nenolīdzsvaro ar apkārtējo pasauli un tādējādi laikam jau ar garantiju bieži vien iekuļas nepatikšanās.

Nu, kaut kā tā.

2. Cilvēku ēšana jau drusku citādā rakursā. Šoreiz par kanibālismu. Kā jau Vikipēdijas rakstā, uz kuru iedevu linku, teikts - kanibālisms kā tāds ir kāda īpaša situācija, kuras laikā tiek apēsts sev līdzīgais. Normālformā nu nav tā "jātaisa pusdienas, eju nokaut kaimiņu, lai apēstu - slinkums no saldētavas cūča fileju izņemt". 

Psihiska novirze, pasmaga saslimšana ir tad, kad cilvēka gaļu sāk uzturā lietot bez jebkāda tam objektīva pamatojuma. Arī tā saukto primitīvo tautu kaut kādi rituāli, saistīti ar sev līdzīgo apēšanu ir objektīvs pamatojums. Tās tautas taču pirms katras ēdienreizes neskrien uz kaimiņu ciemu kā uz ledusskapi pēc svaigas gaļas.

Kaut kā esmu palaidusi garam - mediju telpā ir izskanējušas kādas ziņas par to, ka kāds maniaks/maniaki kur uzdarbojas u n pārtiek tikai un vienīgi no cilvēku gaļas. Un maniaka/maniaku notveršanai secīgi - augstākais soda mērs. Atzīšos - drusku "vlom" meklēties piemēra uzrādīšanai, nesodiet bargi. Ja nu kādam vēlme ko piekomentēt, uz priekšu. Dusmīga nebūšu.

3. Pēc brāļu Vaineru romāna Tikšanās vietu nedrīkst mainīt (Место встречи изменить нельзя)  1979. gadā uz ekrāniem iznākusī Odesas kinostudijas vairaksēriju televīzijas filma ar tādu pat nosaukumu. Šis teikums ir links uz filmas pirmo sēriju YouTube vietnē.

Relatīvi nesen, laikam jau pērnajā vasarā, internetvietnē lasīju, ka brāļu Vaineru uzrakstītais Žiglovs bijis krietni vien ar negatīvāku traktējumu, nekā Visocka atveidotais un ekrāna varonis bijis publikai mīļāks tieši pateicoties Visocka traktējumam. Kad atradīšu to rakstu, padalīšos komentārā. 

To rakstu lasot, manī tomēr nemainījās attieksme pret šo tēlu. Jā, varonis visai agresīvs savās darbībās vietumis. Agresiju neattaisnoju, bet arī izmeklētāja darbu veicot nu nevar visu laiku baltos cimdos staigāt un čubināties ar "klientiem".

Manuprāt, atbalstīgi ir "zaglim jāsēž cietumā!", "ja laikus būtu ticis galā ar savām sievietēm, nekas tāds nebūtu ar viņu noticis"... Ar pēdējo teikumu gribu pieminēt to gadījumu, kad viens no tēliem tika aizturēts uz aizdomu pamata par bijušās sievietes slepkavību. Tēls man nu ļoti nepatika, kaut arī bija padzīvojis kungs, kurš risināja situāciju ar bijušo un esošo sievieti. Bet nu tik izteikts labulis un savā ziņā muļļa. Un šīs muļļības dēļ negribot iekūlās nepatikšanās.

Vēl gadījums praktiski filmas beigās. Kad tiek arestēta nejauceņu banda. Viens no varoņiem metas bēgt un bēgšanas mēģinājuma laikā tika nogalināts. Kaut kā netieši tiek likts uzsvars uz to, ka nejaukais Žiglovs, jo nošāva bēgli. Bet ir viens bet.

Tas bēglis apzināti metās bēgt, sava veida pašnāvība. Zināja taču, ka šaus. Cilvēks pārnācis no kara, kaut kur salūzis iekšēji, bet pats sev rokas uzlikt - grūti pateikt, kas par motivāciju. Bet tā - zināja taču, ka šaus jebkurš no aizturētājiem. Un pārējie nejauceņi? Tiem bija skaidra sava vieta pēckara apstākļos, esošā notikuma motivācija utt. 

Bet tas, bēglis, nejuta savu vietu nekur un uzprasījās uz nošaušanu.

Nu, kaut kā tā viss. Ceru, ne pārāk pabojaju pirmssvētku noskaņojumu? Ja kas, nedusmošos par aizrādījumiem.

18.12.2022. Nedaudz ap VEF kultūras pili un ieskrējiens Čiekurkalnā. 4. advente

Autoru kolektīvs. Baltijas valstu vēsture. Mācību līdzeklis. 2000.

Nebrīnieties, ka paņēmos izlasīt mācību līdzekli. Ieraudzīju dēla grāmatu krājumos un sagribējās uzzināt - ko tad gadsimta sākumā par Baltijas vēsturi mācīja skolās. Nezinu, vai šo mācību līdzekli vēl izmanto skolās vēstures zinību mācīšanai.

Druka sīka, bet pacentīšos tikt galā ar lasīšanu.

Grāmatas autoru vidū Latvijas, Lietuvas un Igaunijas speciālisti, kuri grāmatas tapšanai rakstīja katrs savas valsts teritorijas vēstures faktus.

Pirmais moments jau no cikla "Ups, bija paslīdējis garām!". Grāmatas sākumdaļā, kur runa ir par aizvēsturi, bumeranga kā medību ieroča pieminējums. Bumerangs kā tāds "ieciklējies" sakarībā ar Austrālijas aborigēniem, kuri šo ieroci laikam pat vēl tagad laiku pa laikam izmanto. Būs jāpainteresējas. Cik no grāmatas pieminējuma sapratu, bumerangs nebija dominējošais medību ierocis Baltijas teritorijā, bet viens no.

Interesants liekas pieļāvums, joprojām runājot par aizlaiku periodu, par to, ka Baltijas valstu teritorijā aizlaiku cilvēki, spriežot pēc apbedījumu vietās atrastā, varētu piederēt gan eiropeīdai gan mongoloīdai rasei.

Interesanti bija uzzināt, ka agro metālu periodā Baltijas valstu teritorijā atrastas sējas idras sēklas. Nācās jautāt Māsai Googlei kas šis augs ir, jo par tādu nebiju dzirdējusi. Un atradu vienu šķirkli. Linku jau iedevu. 

Sākot no dažādu pakāpju viduslaikiem parādās fakti, kuri jau "apgremoti" dažādos citos avotos. Jau no maniem skolas gadiem sākot. Pagaidām sanāk atsvaidzināt un atkārtoti sistematizēt zināšanas. Pie viena - interesanti pārlasīt par visu to ņezgu, kura reģionā norisinājās valstu kā tādu veidošanās un nostiprināšanās periodā.

Palēnam lasu, esmu jau tikusi aptuveni grāmatas viducī. Īpašāku interesi raisa notikumi Igaunijā, Lietuvā, Polijā. Man maz zināmi, kaut arī fragmentāri ko jau biju dzirdējusi iepriekš. Jo īpaši par zemnieku izceļošanu uz Sibīriju 10.gadsimtā, 20.gadsimta pašos pirmajos gados, pirms Pirmā pasaules kara un revolūcijas.

Par revolūcijas laiku Krievijā un tai sekojošā pilsoņu kara ietekmi uz Baltiju zināmā mērā arī nekā daudz jauna. Vispārējos vilcienos - jau zināšanu līmenī apgūti vēstures fakti. Vienīgais - īsti neiedziļināšanās jautājumā par Sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Mana paaudze vēl varēja sastapt jau ļoti cienījamā vecumā esošus šos strēlniekus, mans vectēvs, puika 17-18 gadīgs, Deņikina "parauts" karot no kadetu skolas Odesā, zaudētā kaujā pie Perekopa laimīgā kārtā gūstā tika saņemts no latviešu strēlnieka, kurš "puika, es tevi neesmu redzējis, tu mani arī; ej mājās". Un tā nu vectēvs praktiski no Krimas atnāca mājās uz Latviju.

Pēc šīs atkāpes par vectēvu. Situācijā, kad Krievija vēl karoja Pirmajā pasaules karā, Ļeņinam un viņa kompānijai bija jānotur nelikumīgi sagrābtā vara un Krievzemes karaspēks bija stipri demoralizēts, latviešu strēlnieki saglabāja disciplīnu un vienotību. Viņiem tās komunistu idejas zināmā mērā bija pie kājas, komunisti strēlnieku vidū nemaz nebija tik daudz, cik "mālē", kā jau kādā no iepriekšējiem rakstiem (kaut kā šobrīd neizdodas atrast, bet zinu, ka šajā gadā). Vairumam strēlnieku būtiska bija Latvijas valsts atzīšana, kura tad ar laipnu Ļeņina piešprici tika atzīta pēc tam, kad strēlnieku pakalpojumiem zuda nepieciešamība.

Lasot grāmatu, bija lietderīgi vairāk atsvaidzināt, nedaudz sastimatizēt īpaši tās vēstures zināšanas par apmēram diviem pēdējiem gadsimtiem reģiona vēsturē.

Īpašu interesi izraisīja tas, ko māca pēc šīs grāmatas bērniem par to laiku, kuru jau sāku apzināties esībā, manas apzinātās dzīves laiku. Interesantums salīdzināšanā - piedzīvotais un mācību grāmatā ierakstītais. Grāmatā nav pieminēta mūsu pašu Tautas manifestācija 1988.gada 7.novembrī. Par puča laiku runājot - grāmatā teikts, ka tobrīd Gorbačovs esot bijis apslimis. Es atceros informāciju, ka viņš kopā ar ģimeni esot bijis atvaļinājumā tālu no Maskavas. Ne ta kaut kur Kaukāzā, ne ta Krimā. Kur ar pučistu pavēli esot turēts mājas arestā. Un pēc puča izgāšanās ar Jeļcina svētību atvests uz Maskavu, kur viņu diezgan sirsnīgi sagaidījuši.

Nobeigumam.

Mācību grāmata tomēr ir interesanta lasāmviela. Vienmēr var atrast kaut ko jaunu, kas rosina "rakt dziļāk" un vēl kaut kur. Vispār, man savā ziņā radās neizpildāma vēlme - atrast savu skolas gadu mācību grāmatas tēmā un veikt salīdzinošo analīzi. Vispār jau - padomjlaika mācību grāmatas. Bet tā jau ir neiespējamā misija.

Nenoturējos. Tomēr ir vēl šogad. Čiepiens. Demotivatori

Graudi

1. Pārciest sāpīgu procedūru izraustot uzacu apmatojumu lai pēc tam to uzacu līniju uzzīmētu? Loģika kur?

2. Stipri krāsoties ikdienā bez tiešām pamatojuma "uzliekot" uz sejas "tonnu" kosmētikas ar nolūku "nozvejot" "mūža vīrieti"? Arī - loģika kur? Kopā ar "nozvejoto" vīrieti dzīvojot celties rīta agrumā n-stundas pirms vīrieša pamošanās, lai vīrietis redzētu sievieti tikai un vienīgi "kaujas krāsās"? Tiešām - loģika kur? Vīrietis relatīvi ātri ieraudzīs šo sievieti bez "kaujas krāsām". Kopā dzīvojot neizbēgami rodas situācija.

3. Kungi un dāmas! Viskaitīgākā veselībai uz zemes ir dzīvība. Tā vienmēr neizbēgami beidzas ar nāvi. Viss pārējais pasaulē ir "pārejoša parādība latviešu literatūrā". Vai būsim laimīgi, ja taps atrastas zāles pret dzīvību?

4. "Pagaidām" ir visnemainīgākais lielums.

5. Teicienu "Mērķis attaisno līdzekļus" izdomājuši garā vāji, dvēselē tukši egoisti. Nekas nav tā vērts, lai "ietu pāri līķiem".

Še varbūt nedaudz atkārtošos, bet pacentīšos būt koncentrēta izteikumos.

6. Bezgalīgās, bez objektīva iemesla veiktās plastiskās operācijas tikai vairo naudiņu plastisko ķirurgu kabatās. Skaistums no tām nerodas, bet tikai vairo plastisko ķirurgu ieņēmumus.

7. Mīlestība pret kaut ko sākas no mīlestības pret sevi.

8. Dzīve - dzīvojam te un tagad, rītdiena vienmēr būs rītdiena. Rītdiena nekad nepienāks, eksistē tikai šodiena.

9. Darīt kaut ko tikai tāpēc, ka "visi dara tā" ir muļķība un atteikšanās no paša būtības. Lai kaut ko darītu, motivācijai jābūt skaidrākai par šo abstrakto bezdvēseles teicienu.

10. Jebkura cilvēka darbība balstās uz egoisma. Visas cilvēka darbības viennozīmīgi sākas ar "es gribu". Neatkarīgi no tā, kas tiek vai netiek darīts.

11. Teiciens "Nebija citas izvēles, mani piespieda" ir tikai paša izvēles, izdarītā mēģinājums attaisnot. Ir skumji, ja šī izteiciena lietotājs pats tam tic.

12. Paradīze un Elle reliģijas izpratnē reāli nu nekādā veidā nepastāv. Reāli var pastāvēt tikai Šķīstītava. Un Paradīze un Elle ir uz Zemes, realitātē. Tiekties pēc reliģijas piedāvātās Paradīzes? Ejiet pastaigāties ilgi un dikti. Tajā, piedāvātajā, Paradīzē ir garlaicīgi - visu laiku viens un tas pats, visu laiku pie visa gatava... Apnicīgi un tieša gaita uz degradēšanos. Ādams un Ieva taču, vadoties no leģendas, arī nesamierinājās ar piedāvāto ikdienas ierasto garlaicību, laikam jau intereses pēc, jaunu izjūtu sapratnei, nogaršoja to aizliegto augli... Viņu izraidīšanai bija likumsakarīgs noslēgums, Dievam nepatīk brīva izvēle. 

Piedāvātajā Ellē jau ir jautrāk, kaut kas notiek un dažādi notiek. Bet atkal - apnicīgi. Cik ilgi var jautroties? No jautrības arī var nogurt. Tāpēc labākā vieta it Šķīstītava. No tās var reizēm paviesoties Paradīzē, reizēm Ellē.

Ja kas vēl sanāks galvā un pabīdīs malā tarakānus, saveidošu kādā nebūt postā.

Filma: Dāvana vientuļai sievietei

Filmai jau praktiski 50 gadi - uz ekrāniem tā iznāca 1973.gadā. Var droši teikt, ka krimiķa un komēdijas apvienojums. Daudzi filmā redzamie aktieri jau aizgājuši saules ceļu.

Storijs nu ļoti elementārs, ļoti vienkāršs. Bet filmu unikālu un par pērli padara tās vieglums aktieru saspēlē, pati filmas struktūra. Animācija un reklāmas organiskais ievijums filmas notikumos. Reiz sanāca kādu laika periodu apgrozīties sabiedrībā, kurā grozījās viena no filmas radītājām, multiplikācijas veidotājām filmai. Pēc viņas savulaik stāstītā, filmas nopietnie režisori ar uzņemšanu bija iegājuši kaut kādā strupceļā, un vispār - filma esot apnikusi kā tāda. Tad nu iedevuši režijas studentiem pabeigt, no, lai pie viena papraktizējas. Tad nu studenti esot izvērsušies pēc pilnas programmas un no prasta kriminālgabala sanācis baudījums. Ne pirms šīs filmas, ne vēlākos gabalos vismaz man neko līdzīgu nav izdevies redzēt.

Filmas garums apmēram standarta tiem laikiem padomijas āres - drusku vairāk par stundu. Toties viss norisinās raiti, kad pienāk filmas beigas, iestājas "Kā, un tas viss jau beidzies? Kāpēc tik ātri?" Aktieru saspēle man patika, man patika arī filmas vieglums un neuzspiestība. Labs atpūtas gabals bez jebkādām pretenzijām uz domas lidojumu, nav pat obligātās piedevas tam laikam. Vienkārši neliels notikums iz dzīves. 

Un - runčuk, nemūžam!