Tiešām, laikam jau padrūmas tēmas šajā baltajā, skaistajā ziemīgajā ziemā un gada nogales dienās un svētku gaidās. Varat droši mani ierindot izlēcējos, neapvainošos.
1. Vispirms par dzīvniekiem, kuri uzbrūk cilvēkiem, lai paēstu. Šoreiz gribu pieminēt grāmatu, kuru izlasīju vēl skolas gados - 1970.gadā sērijā "Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi." iznākušo grāmatu "Kumaonas cilvēkēdji". Šo grāmatu, jau laikam mūslaiku "izpildījumā" var "sastapt" interneta bibliotēkā Atlants.lv.
Grāmatā stāstīts par cilvēkus ēdošu tīģeru mednieka medību gaitām Indijā. Un tīģeru nogalināšanu šo gaitu laikā. Piedzīvojumi raiti, tīģeri tiek "novākti", lai izbeigtos apēšanas drauds cilvēkiem. Bet.
Bet jau tad lasot manī radās zināms žēlums pret strīpainajiem kaķiem. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka jebkurš plēsējs cilvēkiem ne no šā ne no tā neuzbrūk. Tas, kāpēc šie tīģeri sāka pārtikā izmantot cilvēkus, varēja pamatoties daudzos objektīvos iemeslos. Piemēram, cilvēku saimnieciskā darbība ir ļoti stipri samazinājusi tīģeru dabisko dzīves areālu, samazinājusies iespēja ko citu nomedīt pusdienām. Vai arī zvēram ir kādas nopietnas veselības vai vecuma problēmas tik ļoti, ka cilvēks nu ir tā pēdējā instance, kuru viņš spēj notvert. Starp citu, ja pareizi atceros, autors grāmatā jau minēja, ka kādiem no viņa nomedītajiem tīģeriem bija pacienīhjams vecums, arī kāds zobu problēmas.
Šai ziņā - zināmā mērā cilvēks kā būtne pats "uzprasījies" uz nepatikšanām, Cilvēks laikam ir vienīgā suga, kura savu eksistenci nenolīdzsvaro ar apkārtējo pasauli un tādējādi laikam jau ar garantiju bieži vien iekuļas nepatikšanās.
Nu, kaut kā tā.
2. Cilvēku ēšana jau drusku citādā rakursā. Šoreiz par kanibālismu. Kā jau Vikipēdijas rakstā, uz kuru iedevu linku, teikts - kanibālisms kā tāds ir kāda īpaša situācija, kuras laikā tiek apēsts sev līdzīgais. Normālformā nu nav tā "jātaisa pusdienas, eju nokaut kaimiņu, lai apēstu - slinkums no saldētavas cūča fileju izņemt".
Psihiska novirze, pasmaga saslimšana ir tad, kad cilvēka gaļu sāk uzturā lietot bez jebkāda tam objektīva pamatojuma. Arī tā saukto primitīvo tautu kaut kādi rituāli, saistīti ar sev līdzīgo apēšanu ir objektīvs pamatojums. Tās tautas taču pirms katras ēdienreizes neskrien uz kaimiņu ciemu kā uz ledusskapi pēc svaigas gaļas.
Kaut kā esmu palaidusi garam - mediju telpā ir izskanējušas kādas ziņas par to, ka kāds maniaks/maniaki kur uzdarbojas u n pārtiek tikai un vienīgi no cilvēku gaļas. Un maniaka/maniaku notveršanai secīgi - augstākais soda mērs. Atzīšos - drusku "vlom" meklēties piemēra uzrādīšanai, nesodiet bargi. Ja nu kādam vēlme ko piekomentēt, uz priekšu. Dusmīga nebūšu.
3. Pēc brāļu Vaineru romāna Tikšanās vietu nedrīkst mainīt (Место встречи изменить нельзя) 1979. gadā uz ekrāniem iznākusī Odesas kinostudijas vairaksēriju televīzijas filma ar tādu pat nosaukumu. Šis teikums ir links uz filmas pirmo sēriju YouTube vietnē.
Relatīvi nesen, laikam jau pērnajā vasarā, internetvietnē lasīju, ka brāļu Vaineru uzrakstītais Žiglovs bijis krietni vien ar negatīvāku traktējumu, nekā Visocka atveidotais un ekrāna varonis bijis publikai mīļāks tieši pateicoties Visocka traktējumam. Kad atradīšu to rakstu, padalīšos komentārā.
To rakstu lasot, manī tomēr nemainījās attieksme pret šo tēlu. Jā, varonis visai agresīvs savās darbībās vietumis. Agresiju neattaisnoju, bet arī izmeklētāja darbu veicot nu nevar visu laiku baltos cimdos staigāt un čubināties ar "klientiem".
Manuprāt, atbalstīgi ir "zaglim jāsēž cietumā!", "ja laikus būtu ticis galā ar savām sievietēm, nekas tāds nebūtu ar viņu noticis"... Ar pēdējo teikumu gribu pieminēt to gadījumu, kad viens no tēliem tika aizturēts uz aizdomu pamata par bijušās sievietes slepkavību. Tēls man nu ļoti nepatika, kaut arī bija padzīvojis kungs, kurš risināja situāciju ar bijušo un esošo sievieti. Bet nu tik izteikts labulis un savā ziņā muļļa. Un šīs muļļības dēļ negribot iekūlās nepatikšanās.
Vēl gadījums praktiski filmas beigās. Kad tiek arestēta nejauceņu banda. Viens no varoņiem metas bēgt un bēgšanas mēģinājuma laikā tika nogalināts. Kaut kā netieši tiek likts uzsvars uz to, ka nejaukais Žiglovs, jo nošāva bēgli. Bet ir viens bet.
Tas bēglis apzināti metās bēgt, sava veida pašnāvība. Zināja taču, ka šaus. Cilvēks pārnācis no kara, kaut kur salūzis iekšēji, bet pats sev rokas uzlikt - grūti pateikt, kas par motivāciju. Bet tā - zināja taču, ka šaus jebkurš no aizturētājiem. Un pārējie nejauceņi? Tiem bija skaidra sava vieta pēckara apstākļos, esošā notikuma motivācija utt.
Bet tas, bēglis, nejuta savu vietu nekur un uzprasījās uz nošaušanu.
Nu, kaut kā tā viss. Ceru, ne pārāk pabojaju pirmssvētku noskaņojumu? Ja kas, nedusmošos par aizrādījumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru