Nu jā, kā nu bez tā - bez linkiem. Šoreiz nedaudz

1.  Hm, marsiešu gaidās?
2. PSRS biorobotu laboratorijas....
3. Atrasts "nolādēts" kuģis. Lūgums tiem, kuriem ir Apollo abonements - nu lūdzu ierakstiet komentārā, kas tad īsti bija ar to kuģi. Man tik pats sākums pieejams...
4. Par Rīgas vēsturisko bruģi.
5. Zigfrīda Annas Meierovica radinieces spēkrats.
6. Par to, kas ar mums notiek, kad mēs guļam.
7. Demogrāfija, vēsture un....
8. Karte tam, kā Anglija kļuva par Angliju. Tautu ceļošanas gaitā.

Filozofijas uzplūds

 Atkal ka laikam ka noteikti "apmuļļātas" lietas runāšu. Bet, laikam ka sanāks koncentrētāk.

1. Par reliģiju esmu daudz un dikti visādos rakursos runājusi. Noteikti atradīsiet ar Iezīmi Reliģija tos manus izplūdus. Tik piemetinu, ka ticība kaut kam, arī Dievam, ir katra paša izvēle. Un katra paša izvēle ir tas, pie kādiem argumentiem ticēs, un pie kādiem argumentiem neticēs. Protams, mazam bērnam var iemācīt domu par Dievu un vēl daudz ko citu, pat rituālus ar Dievu saistītos. Bet te atkal ir bet. Kad bērns mācās, viņam ir daudz visādu Kāpēc, uz kuriem vajag argumentētas atbildes, lai viņš nonāktu pie kaut kāda sava secinājuma. Un dzīves laikā tajā pat laikā norisinās vērtību, ticēšanas kritēriju pārvērtēšana, izvērtēšana; vispār esošās informācijas sijāšana dažādu iemeslu rezultātā. Un tad sanāk daudz ko mainīt (vai nemainīt - viss atkarīgs no tā "sieta" darbības rezultātiem).

Nedrīkstam atteikties un aizmirst

Šo, ko tagad runāšu, esmu "apmuļļājusi" dikti un daudz dažādos tekstos un dažādos rakursos. Tagad mēģināšu kaut kā koncentrētāk. Neņemiet ļauna, ja kaut kur kaut kādā veidā paatkārtošos.

Tiem, kuri pukst, ka "mēs jau maza tautiņa, ko nu mēs, mēs neko nespējam ietekmēt" un vēl kaut ko no šī cikla, - kungi un dāmas, ielasieties mūsu vēsturē. Tad sasapratīsiet, ka maza tautiņa reizēm spēj daudz un dikti. Jā, mēs cipariski neesam daudzskaitlīgi, bet... Un te nu sākšu "izplūst". 

Un mūsu vēsturi veido labi un ne visai labi (maigāk sakot) notikumi, cilvēki. Bet tie visi ir mūsu. Un veido mūsu vēstures kopainu. Tikai labā un ļaunā kopsaucējs dod pilnu kopainu. Un Vārda Atpazīstamību.

Atkal, atkal, atkal un atkal demotivatori. Ne pārāk daudz šoreiz

Rakstnieks: Kārlis Skalbe

 Vispirms rakstniekam veltītais Vikipēdijas šķirklis.

Atceros, ka skolas gados mācīja. Stundās noteikti bija kādas runas par viņa daiļradi, īpaši atceros runas skolā par viņa pasaku Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties, pēc kuras uzņemta animācijas filma 1980.gadā. Vēl skolas laikā atceros lasījusi pasaku Vērdiņš, drusku vēlāk arī Kaķīša dzirnaviņas. Vai vēl ko - īsti neesmu pārliecināta.

Viens gan mani toreiz pārsteidza. Rakstnieks bija devies emigrācijā 1944.gadā laikam ka. Un emigrācijā arī miris. Bet laikam jau ka sarunas par Kārli Skalbi skolās bija kāda sava veida uzdrīkstēšanās - mācīšana par emigrācijas rakstnieku. Vēl šobaltdien nezinu, kādus argumentus Latvijas PSR varas gaiteņos nācās pastaipīt, lai - "emigrācijā esošs cilvēks, padomju ideoloģija....". Tiešām, nezinu. Bet viss notikās.

Ja nu kas, Kaķīša dzirnaviņas joprojām man ir tuvas, ir tuvas manam dēlam, ceru, ka būs tuvas maniem mazbērniem.

Šodien atkal kārtējais pa ceļam

Pa ceļam uz Imantu darīšanās stūrītis Bastejkalna un mazdrusciņ Imantas.

Par 4.maija tautastērpu gājiena pasākumu

Tas nu rakstu. Negribēju uz emocijām uzreiz rakstīt. Un laikam nav nozīmes rakstīt par tehnisko pusi, ar to var iepazīties linkā, kurš ir daļa no šīs frāzes. Un prasās emocionāla asara. 

Man par lielu pārsteigumu bija tas, ka šāds pasākums 4.maijā notiek jau 9 reizi. Biju palaidusi garām. Un prasās emocionāla asara. 

Emocionāli? Tāda par sajūta, kā Dziesmusvētkos. Man, kā rīdziniecei, kuras saknes senči Rīgā iestādījuši jau samērā sen - vēl tālajā 19.gadsimtā daļa manu senču uz Rīgu atnāca jau brīsniņu pēc dzimtbūšanas atcelšanas lielākajā Latvijas daļā - laikam jau ka ir svarīgi, ka "visi Latvijas ceļi ved uz Rīgu". Tiešām, svarīgi. Un Rīga man asociējas ar dzimteni tās svarīgākajā nozīmē. Un zinu, ka, konsultējoties ar specialistiem, reiz darināšu sev Rīgas 19.gadsimta pirmās puses latviešu iedzīvotāja tērpu. Tā būs taisnīgi. Un prasās emocionāla asara. 

Esmu laimīga, ka Rīga svarīga ne tikai man, bet arī daudziem citiem. Un tās tautastērpu krāsas un stili... Mūsu relatīvi mazajai valstiņai tik daudz dažādības. Un prasās emocionāla asara. 

Esmu laimīga, ka mēs bijām, esam un būsim. Par spīti citiem un par prieku sev. Un prasās emocionāla asara. 

Labi, jūs mani sapratāt.