Daži lūgumi un daži jautājumi

1.  Vai kāds, kas dzīvo Rīgā, būtu gatavs man palīdzēt ar ubagotāju un bomžu (ja akurāt redzams, ka viņš ir bomzis, bet nav bezsmadzeņu alkāns) aptauju par viņu darba trūkumu un piekrišanu pārcelties uz lauku lielsaimniecībām dzīvot un strādāt tur ar visu dzīvošanu, līgumu utt. likumīgām formalitātēm. Gan jau lielsaimniekus atradīsim izmantojot kaut vai rajonu centru avīzes un tamlīdzīgas lietas.
2. Varbūt ir vērts dibināt kādu bezpeļņas organizāciju bomžu problēmas risināšanai, Pašvaldības acīmredzami netiek galā. Pat bagātā Rīga. Tiesa, bomži dzer, praktiski visi. Katrā gadījumā daudzi no viņiem. Bet ne jau katrs ir nodzēries līdz bezjēgai un daudzi ķeras pie zaļā pūķa no bezcerības un neziņas, ko darīt tālāk.
3. 90to gadu sākumā bija vērojama tendence, ka mūsu bērnunamu bērnus atļauj adoptēt ārzemniekiem tadējādi atraujot viņus no mūsu zemes un kultūras. Interesanti, kā ir tagad? Cik no bernunamu bērniem nonāk ģimenēs šeit? Īsti pat nezinu statistiku. Zinu, ka pastāv adopcijas noslēpums, regulēts ar likumu. Bet nevajag jau saukt vārdos, tik ciparos visu izteikt.
4. Man nav iebildumu pret homoseksuāļiem un viņu veidotajiem pāriem. Man ir iebildumi pret praidiem. Par šo savu attieksmi jau laikam esmu agrāk rakstījusi, gribu tik piebilst, ka ar skaļiem un uzbāzīgiem ikgadējiem praidiem nekas nav līdzēts, tikai saasinās attiecības ar heteroseksuāļiem. 

Dažas domas

 Negribas jau neko sliktu teikt par mūsdienu lielveikalu tīkliem, tomēr. Liekas, tā bija Maksima, kas reiz dalīja pa sociālajiem dienestiem pārtiku, kurai derīguma termiņš tuvu beigām ar domu, ka sociālie dienesti šo pārtiku tālāk sadalīs saviem aizbilstamajiem. Pusgadam pietika dukas. Tauta izlepusi un sūdzējās par dažu produktu kvalitāti tai pat laikā aizmirstot, ka pa lēto, ar atlaidi pirktā produkta kvalitāte var būt vēl zemākā līmenī nekā tā, ko izdala par velti. Zinu to, jo māsa 12 gadus nostrādāja Rīgas Domes uzņēmumā Žēlsirdigie samarieši tajā spārnā, kas veica sociālo aprūpi tiem iedzīvotājiem, kam šī aprūpe nepieciešama.

Daudzi sociālie dienesti sadala maznodrošinātajiem un trūcīgajiem Eiropas Savienības pārtikas pakas, kas galvenokārt sastāv no bakalejas precēm un konserviem.

Tomēr, ja paskatās, ko cilvēki pērk lielveikalos.... Tie pārsvarā nav dārgie pirmā svaiguma produkti. Tiek meklēti produkti ar atlaidēm vai zemākām cenām. Pērk to, ko var atļauties, lai izdzīvotu līdz mēneša beigām. Un šiem cilvēkiem nespīd maznodrošinātā vai trūcīgā statuss, jo ienākumi reizēm par dažiem centiem vai kādu eiro pārsniedz to slieksni, kas nepieciešams maznodrošinātā vai trūcīgā statusa iegūšanai.

Vai tiešām lielveikalu tīkli nevar uz savu iniciatīvu dalīt mazmaksājošam iedzīvotāju slānim to pārtikas daļu, kas veikalā paliek pāri, jo pasūtīts drusku par daudz? Jebšu vieglāk to visu izmest un pēcāk brīnīties, ka atkritumu tvertnes izvandītas? Bomži, kuri neiekļaujas aprūpējamo iedzīvotāju slānī, tās izvanda tukšās pudeles vai kādas pārtikas meklējumos.

Par bomžiem runājot. Tie ir cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši bez noteiktas dzīvesvietas un nevar atļauties noīrēt pat mazu ūķi ar malkas apkuri. 

Ir jau bomžiem domātas naktspatversmes ar bezmaksas siltas zupas šķīvi piedevām. Bet tās ir naktspatversmes. Pa dienu cilvēkam jāvazājas kur acis rāda. Par vīriešu naktspatversmi Maskavas ielā Rīgā rakstīju jau kādu laiciņu iepriekš.

Tomēr šajās patversmēs gultasvietu skaits ir ierobežots un vispār viņu ir par maz tādai lielpilsētai, kā Rīga. Daudzi spiesti nakti pārlaist kur nu kurais ko atrod. Vasarās vel nekas - var pagulēt parkā uz soliņa, Rīgas pierobežas mežu joslā uzcelt kaut zaru telti. Bet ziemā? Kāpņu telpās tik viegli neiekļūsi - visur ārdurvīm vai nu atslēgas vai durvju kodi priekšā. Iekļūt pārnakšņot var tikai tādās ēkās, kuras uzskatāmas par graustiem bet vēl nav nojauktas vai renovētas kaut arī iedzīvotāji no tām jau ir pārvietoti uz citiem dzīvokļiem. Bet ej nu sameklē šādas ēkas, kuras pārsvarā ir pilsētas nomalēs.

Ar šo cilvēku slāni būtu aktīvāk jāstrādā sociālajiem dienestiem lai viņus integrētu sabiedrībā. Ne jau visi no viņiem ir bezcerīgi alkoholiķi vai narkomāni. Ar zupas virtuvēm, kuras labdarības nolūkos ir atvērušas dažas organizācijas, te nepietiek. Tiek dalīts ēdiens par velti praktiski vienai ēdienreizei. 

Vai mūsu nelielās valstiņas galvaspilsēta nevarētu būt pirmā, kas bomžu jautājumu atrisina cilvēkiem labvēlīgā veidā būtiski samazinot bezpajumtnieku slāni?

Kārtējais kokteilis

1.  Pēdējā laikā esmu rakstījusi daudz un dikti izsakot to, kas sakrājies runājams. Daudz no visa tā jau tāpat ir acīmredzams bez maniem izplūdiem šeit. Tāpēc nav ko brīnīties, ka nav komentāru. Daudzi par manis skartajām tēmām jau ir izrunājušies feisbukā, kurā par dažiem manis skartajiem jautājumiem ir ļoti aktīvas diskusijas. Ko nu vēl izplūdīs šeit. Nebrīnos, bet paldies, ka top lasīts.
2. Ir tālas nākotnes plāns atsākt adīšanu, Tieši šalles. Tās man patika adīt vislabāk. Bet tas tiešām ir tālā nākotnē. Vispirms jātiek galā ar dzīvošanu, jāminimizē nemitīgā pārbraukšana no vienas dzīvesvietas uz otru.
3. Ir smaga aizdoma, ka kroņa vīruss nākošziem atkal aktīvi uzdarbosies, tikai visus no dažādām citām saslimušos beigs pieskaitīt šim vīrusam un no vīrusa mirušo skaits krietni samazināsies un nedaudz pielīdzināsies no gripas mirušo skaitam.Daudzās valstīs izgatavo vakcīnas pret šo vīrusu ar dažādu vakcīnas sastāvu. Bet vai tas ko maina? Daudzi tieši tāpēc saslimst, ka ir vakcinējušies un izslimo šo vīrusu daudz smagākā formā, nekā ja nebūtu vakcinējušies. Kaut kur internetā (neatceros, kurā saitā) lasīju, ka koronas vīruss ir gripas paveids ar savu mutēšanas sistēmu. Nezinu, cik tas ir tiesa. Pārbaudījusi neesmu. Bet visumā mani tas vīruss un gripa arīdzan nav noķērši.
4. Kaut kad vēlreiz būs jāuzraksta par The Esperanse. Esmu tikusi jau trešajā sezonā. Man novilkas ir piecas sezonas. Sestā, noslēdzošā, tiekot uzņemta vai arī jau top tulkota krievu valodā. Būs jāpavaktē torentos. Tāpat jāapskatās, vai es neesmu palaidusi garām kādu no Midsommeras slepkavību sezonām.

Pēdējā laikā man ir ko teikt

Rakstu gandrīz katru dienu, vai arī ar dažu dienu pauzi un man visu laiku ir ko teikt. Paldies par pacietību lasītājiem, kuri visu to lasa, pat rok augšā pavecākus rakstus. 

Caurskatot uzrakstīto, konstatēju, ka par doktora Dūlitla peldošo salu esmu rakstījusi divas reizes ar palielu laika atstarpi. Katrs teksts nedaudz atšķiras informācijā, tāpēc laikam atstāšu abus.

Klīst baumas, ka ar 6to aprīli beigsies visiem nu jau līdz kaklam apnikusī karantīna. Varbūt kādi piesardzības pasākumi vēl paliks, kamēr cilvēki pierod pie jaunajiem apstākļiem. Ceru, ka nākamziem viss nesāksies no jauna. Ceru, ka tirdzniecībā daudz kas uzlabosies. Kafejnīcas un citas ēdināšanas vietas pagaidām lāpās kā var un gatavo savu produkciju līdzņemšanai. Apģērbu, apavu un citu būtisku saimniecības preču veikali vispār ir ciet ar augstāko instanču rīkojumu. Kas vispār ir diezgan muļķīgi. Jau tāpat šajos veikalos normālformā apgrozās mazāk cilvēku, nekā pārtikas preču veikalos. Ne jau katru dienu taču dodamies uz apavu vai apģērbu veikalu ko jaunu iegādāties. Nezinu, kā šoziem ir izlāpījušies tie, kam noplīsa ziemas apavi vai garās bikses vīriešiem nu ļoti sadila intīmos stūros. Garo bikšu nelaimi vismaz pagaidām var piesegt ar mēteli, bet izjukušus zābakus ar mēteli nepiesegsi. 

Un stulbākais ir tas, ka apavu un apģērbu veikalos preci tirgo atbilstoši sezonai. Pati reiz izbaudīju, kad biju nolēmusi zābakus ziemai nopirkt jau vasarā, lai ir drošība, ka ziemā būs ko vilkt kājās. Pusrīgu apskraidīju, bet tā arī paliku gribot un gaidot rudeni, kad zābaki sāks pamazām parādīties attiecīgajos veikalos.

Drusku uz smiekliņu parāva pagājušās ziemas karantīnas sākums. Tad daudzi cilvēki vispirms iegādājās tualetes papīru lielos kvantumos un tikai pēc tam veikalā pieejamos dārzeņus un bakalejas izstrādājumus. Citus pārtikas produktus piepērkot tik reizi nedēļā vai reizi divās nedēļās aizejot līdz veikalam. Bet tualetes papīrs lielos kvantumos - vai tad viņi taisās uz puda sēdēt visu karantīnas laiku?

Un vēl. Ja veikalā kaut cik izdodas tos divus metrus ievērot un citādi pieregulēt piecēju kustību veikalā, kā tad ir tirgū? Sen tur neesmu bijusi, tāpēc nezinu.

Ar vienu aci Valmierā

 Vakar un šodien ar starppilsētu autobusu Smiltene - Valmiera (un otrādi) devos uz Valmieru iepirkties, kā arī dažas citas lietas sakārtot. Mūsu pagaidu miteklis atrodas 9 kilometrus no Valmieras, Brauciens ar autobusu līdz pilsētas autoostai aizņem vien 11 līdz 12 minūtes.

Daudz laika man abas dienas darīšanas neaizņēma, sanāca pat kādu stundu pasēdēt pie autoostas mājupceļa autobusu gaidot.

Daudz vazāties pa pilsētu nesanāca, jo autobusu sarakstā uzzināju, ka nākošais autobuss māju virzienā dodas tikai sešos vakarā. Diemžēl mums ar puiku ir tikai vienas atslēgas dzīvoklim un viņam būtu kādu laiciņu jāsēž aiz aizvērtām durvīm. Ar taksi braukt mājās negribējās par spīti tam, ka šajā maršrutā taksis izmaksātu 6 eiro, kas ir krietni lētāk, nekā Rīgā apmēram tajos pašos kilometros.

Bet iebraucot un izbraucot no Valmieras redzēju daudzas ēkas, kas, līdzīgi mūsu pagaidu mītnei, bija celtas no akmens bluķiem un ķieģeļi bija kā rotājums logu un durvju ailēm. Daudz bija koka un ķieģeļu celtnes, kurām jau no skata varēja saprast pirmskara celšanu. Vismaz tajā mazajā gabalā no pilsētas robežas līdz autoostai katrai celtnei bija sava seja un kaut kas neatkārtojami tikai tai piemītošs neatkarīgi no tā, vai tā bija valstij, pašvaldibai vai privātpersonai piederoša.

Ap autoostu gan bija padomjlaika un mūslaika (piemēram, Rimi lielveikals) celtnes. Bet tas nemaisīja kopiespaidu.

Tilts pāri Gaujas upei bija iekopts ar laternu stabiem, kas atgādināja koka kuģa sānu daļas. Pie tilta bija karte ar 17to gadu Valmieras skatu un mūri ap to. No kartes sapratu, ka daļa mūra ir restaurēta un pats pilsētas centrs daudzmaz saglabājies ne sliktāk, kā Rīgā. Ja izdotos sarunāt kādu vadātāju, būtu interesanti pilsētu izstaigāt. Valmiera liekas (no tā mazumiņa, ko redzēju) interesantāka par Rēzekni un Ludzu kopā ņemot.

The Expanse

 Patlaban skatos fantastikas seriālu The Espanse. Neesmu vēl dēlam pajautājusi, kā tas skan latviski. Torentos pieejams gan oriģinālvalodā - angļu, gan krieviskā tulkojumā. Tulkojusi tā pati firma, kas Troņu cīņas. Es, protams, skatos krieviski ierunāto, jo angļu valodu nepārzinu. Filmai pagaidām ir iznākušas 5 sezonas, kuras esmu novilkusi. Gaidāma vēl sestā - noslēdzošā. 

Par cik sagadās mājas darbi un visādi citādi sīkumi, esmu tikusi tikai līdz otrās sezonas sākumam. Sakarā ar to, man liekas, visas patlaban pieejamās sezonas būšu veiksmīgi noskatījusies tad, kad pienāks kārta sestajai sezonai.

Seriāla aptuvenais sižets:

Cilvēki ir ne vien attīstījuši tehnologijas, bet arī apdzīvo Zemi, Marsu un asteroīdu joslu. Zemi pārvalda ANO, kas pārvalda Marsu, tā arī vēl neesmu izpratusi. Cik noprotu, asteroīdu joslu abas planētas pārvalda kopīgi, jo šī teritorija ir kā starpposms abam planētām. Abas planētas - Marss un Zeme ir autonomas teritorijas katra ar savu kosmosa kuģu armādu. Cik no tā visa ir karakuģi, cik vienkārši transportnieki un pasažieru kuģi - par to nekas nav teikts.

Cik es pagaidām esmu noskatījusies, ir atklājies kāds trešais spēks, kas cenšas sanaidot Marsu ar Zemi izraisot bruņotu sadursmi, pie viena vēl Asteroīdu josla cenšas iegūt neatkarību gan no Marsa, gan no Zemes.

Tam visam pa vidu ir daži teli, kuri turas kopā, jo izdzīvojuši viena kosmosa kuģa katastrofā. Viņiem negribot sanāk ik pa brīdim nokļūt ne tajā vietā un ne tajā laikā un ik pa brīdim jāglābjas bēgot lai neiekultos vēl lielākās nepatikšanās.

Katrā gadījumā iesaku novilkt torentos un noskatīties. Nav nekā uzspēlēta, viss norisinās ļoti ticami un dabiski.

No visa pa druskai

1.  Dēls lamā, ka izsakos par politiku, no kuras maz ko sajēdzu. Pirmkārt tas attiecas uz Baidenu un Putinu, jo ko līdzīgu biju ierakstījusi arī feisbukā. Bet es jau izsaku tikai un vienīgi savas domas vadoties no tā, ko redzu un dzirdu dažādās sarunās - gan klausoties puikam līdzi viņa jutubes ierakstus, gan nedaudz aprunājoties ar apkārtējiem, kuri ne vienmēr ir speci politikas jautājumos.  Vienkārši problēmas mums rodas visiem vienas un tās pašas te dzīvojot un uzzinot par katru kārtējo politisko lēmumu, kuru pieņem valdība.
2. Svaigākajiem rakstiem praktiski nav komentāru, kaut skaru tēmas, kuras varētu arī apdiskutēt. Žēl, ka daudzos vecos rakstos bija komentāri par alus pudelēm manā tuvumā un drukas kļūdām neskarot pašu teksta tēmu.
3. Kopš esmu prom no Rīgas, ir radusies sajūta, ka esmu miega badā. Gan Ludzā, gan šite visu dienu nāk miegs. Pamostos ap pieciem no rīta, parosos pa kompi, dažas briketes sametu krāsnī, lai puikam siltāka izlīšana no gultas. Tad mēģinu pagulēt diendusu, pēc kuras parosos pa māju. Daudz jau nav ko darīt, ja netiek ielaists. Galīgi aplūztu ap pieciem, sešiem, reizēm un reti drusku vēlak. Bet tas drusku vēlāk netraucē ap pieciem pamosties. Visa šitā gulēšanas sistēma ļoti apgrūtina. Pat nebrīnos, no kurienes radušies liekie kilogrami, kurus ir ļoti grūti nomest. Ir ļoti jāpiespiež sevi daudz kustēties, ko padarīt par spīti "dīvāns mīļāks".
4. Vakar puikam ieminējos, ka varētu sarunāt ar saimniekiem un pavisam (nu, kaut vai līguma laiku) palikt šeit. Viņš govju kutī, es visur kur citur pie palīgdarbiem. Puika bija kategoriski pret. Ilgstoši govīm pie astes - viņš vienkārši neizturētu un ari no manis liela labuma nebūtu. Pārāk nespēcīga. Savā ziņā tas viss man atgādina tos četrus mēnešus, kurus dažus gadus atpakaļ nodzīvoju un pastrādāju lauku sētā Iecavas pusē. Es vienkārši noorganizēju aizbēgšanu no turienes. Neizturēju un darāmā apjoms, kas prognozējās uz vasaras mēnešiem bija lielāks par manām fiziskām spējām. Galu galā sen vairs nav 20 ne man ne puikam. Spēki iet mazumā, jādara tas, kas izdodas un tādā apjomā, kas izdodas.
5. Smejamies par kaķi. Labi, jaunkundzei ir 12 gadu, bet tomēr. Kopā ar puiku un pēc tam arī ar mani sanācis padzīvoties daudzos dzīvokļos. Labprāt labā laikā izlien uz balkona pasauļoties (tajos dzīvokļos, kur tas bija iespējams), ir pat drusku apguvusi kāpņu telpu vienā dzīvoklī. Šeit, laukos, nevar dabūt to jumpravu no mājas laukā. Aiz loga ir vieta, kur izskrieties, izstaigāties, vēja nestās vecās ozollapas padzenāt. Uz tualeti aiziet galu galā. Bet ne vella. Saulinā siltā dienā mēģināju viņu kaut uz lieveņa iznest. Kas tas bija par mjauīgu bļāvienu, aktīvu izlocīšanos man no rokām un tad viena melna strīpa ļoti ātri pazuda dzīvoklītī. Pat paslēpās tālākajā stūrī aiz gultas, nobijušās acis vien spīdēja.