Atkal. Ludza.

Man pašreiz čemodānu noskaņojums un darbošanās. Pa druskai vedu mantas uz Ludzas dzīvokli. Cik nu varu panest. Un esmu tajā punktā, kurā tomēr tie kravāšanās tempi jāpalielina. Laiks min uz papēžiem. Un pagaidām sanāk diezgan bieži braukāt turp atpakaļ. Labi, ka man tā braukāšana Latvijas teritorijā ir par brīvu. Iemesla negatīvismam tomēr ir pozitīvas blaknes arīdzan.

Braucu uz Ludzu ar savu tašiņu 17.janvārī. Ar vilcienu pusdienlaikā. Un, par cik nedēļas sākumā biju dēlam iedevusi tā dzīvokļa atslēgu – viņam bija vajadzība pārnakšņot pa vidu starp vilcienu uz Ludzu un tālāk uz autobusu ceļā uz viņa īpašumu, sarunājām tikšanos Ludzā tā, lai var paspēt man atslēgas atdot, patusēties mums abiem un pēc viņam atpakaļ un savu īpašumu.

Satikāmies ar nelielu viņa aizķeršanos Ludzas autoostā. Izrādījās, autoostā autobusu saraksts bija bēdīgi sestdienīgs. Autobuss, ar kuru vakarpusē varētu mājās tikt – sestdienās nekursē. Vispār uz viņa galu sestdienā pēdējais autobuss aizejot trijos dienā. Ups un “Ak, vai!”. Tad nu tiešām tā viņa nakšņošana pie manis, Ludzā. Ar turpmāku braukšanu uz Rīgu mums abiem.

Viņam Rīgā savas darīšanas, man kravāšanās process turpinās.

Un vēl. Pārēdusies Rīga. Ludzā ielas ir izejamas, nevis izbrienamas. Sniegs reāli top tīrīts; kur pašvaldības norīkots greideris (neesmu pārliecināta, vai pareizi nosaucu to mašīnu, kura ir mehanizēts sniega tīrītājs), kur nevar ar to mašiņu, tur cilvēki (kur algotie sētnieki, kur brīvprātīgi cilvēki – nu neskriešu es klāt katram sniegu tīrošam cilvēkam klāt ar glupiem jautājumiem, kuri neattiecas uz darīšanas procesu tajā mirklī).

Un te nu laikam līgani esmu pārgājusi pie vēl kā.

Fakts, vecs, kā pasaule. Dzīve Rīgā un lielpilsētās vispār ir daudz bezpersoniskāka nekā mazpilsētās, ciematos. Nesākšu laikam analizēt to, kas un kā. Ir laikam ka visiem zināms.

Tomēr šim bezpersoniskumam/personiskumam ir arī citas nianses, ne tikai tas standarts, kas ir vispārīgs.

Viena no tādām niansēm – daudz sakoptāka dzīves vide. Jo “Man te jādzīvo, gribu, lai ir smuki” un “gribu labāk un jaukāk, nekā kaimiņam”. To pamanīju tajā pat ielu tīrībā, to pamanu pilsētvides rotājumos Ziemassvētku/Jaungada periodā. Rīgā tie rotājumi, īpaši pilsētas centrālajā daļā, izskatās pēc ķeksīša un atrakstīšanās. Toties, cik nu izdevies pamanīt, jo vide ir personiskāka, jo interesantāki tie vides rotājumi.

Bildēs – komplektācija no sestdienas vakara un svētdienas dienas pirmās puses. Neņemos apsolīt manu komentāru esamību pie bildēm.