Tāds kā kārtējais pārdomu mirklis

***

Relatīvi nesen, laikam pat šajā mēnesī, vietnē Facebook ar lielu devu ironijas parādījās ieraksts par nu ļoti veciem valstu vadītājiem. Minēti bija Tramps, Putins, Ķīnas līderis, Indijas līderis un vēl daži (īsti neatminos, kuri vēl). Minēti tapa ar mājienu, ka šie kungi savās pārvaldītajās valstīs visādus ne pārāk jaukus pigorus taisa valstiskā līmenī. Nestrīdos, neņemos analizēt un tamlīdzīgi. Tur ir visa kā daudz un dikti. Tomēr, manā skatījumā, ASV ar visu Trampu galvenajā krēslā ir paliela priekšrocība. Tramps visā tajā sarakstā laikam ka ir vienīgais “mirstīgais” savā amatā.

Ja nemaldos, ASV dzelžainajā likumdošanā nu nesanāks Trampam tajā amatā “jokoties” ilgāk par prezidentūrai noteikto šo termiņu. Nu, labi. Pastāv iespēja, ka viņš varētu tapt ievēlēts uz vēl vienu termiņu pēc esošā termiņa beigām. Kas, manuprāt, ir visai šaubīgi. Neesmu manījusi pašu ASV pilsoņu sajūsmu par Trampa klaunādēm. Un pasaulē arīdzan nav nekādas dižās sajūsmas par tā kunga darbībām.

Tā, ka pastāv iespēja, ka pēc Trampa izvākšanās no Baltā nama nākamais prezidents varētu ASV saskarsmi ar pasauli pamainīt pavisam citā gultnē. Bet neiešu minēt, laiks rādīs.

***

Jau iepriekš kādos rakstos esmu paudusi, ka skumji bija aizbraukt no Ludzas. Un pierast atkal dzīvot Rīgā. Tās sajūtas, sajūtu kompleksu laikam nemāku aprakstīt, bet tādas bija.

Tagad ir citas sajūtas. Ir sajūta, ka atgriežos mājās. Bet atgriežos savādāka.

Kad izvērtēju savu dzīvi Ludzā pirms tiem nu jau gandrīz sešiem gadiem, - tā bija ne tik daudz mierīga, cik tukša. Emocionāli tukša, pilna ar aliņiem un zināmu vienaldzību pret ko citu. Tagad manā apkārtnes uztverē ir plāni, ir “Ko un kā sadarīšu rīt, parīt aizparīt?”. Jā, to plānu realizāciju apgrūtinošais ceļš vairāku stundu garumā, bet tā ir blakne, ar kuru jārēķinās. Vismaz par transporta biļešu cenām nav jāuztraucas – man tā braukāšana sabiedriskajā transportā ir par brīvu.

Man jau laiciņu dzīve vairs nav piepildīta ar aliņiem un samērā patrulu televizora skatīšanos paralēli. Dzīvot ir kļuvis interesantāk. It īpaši pēdējā, drusku ilgākā par pusotru gadu, laikā. Kopš tuvāka sākusi palikt komunikācija ar Tomu. Kaut arī, laikam tas process aizsākās pat pirms viņa pietuvināšanās. Toma klātbūtne to visu laikam ir saaktivizējusi.

Plus pie visa tai aliņu patēriņa samazināšanai – laikam ka negribu pazaudēt laiku vairs. Un gribu ar smaidu pati par saviem piedzīvojumiem stāstīt, nevis sarkstot klausīties, kā par tiem stāsta citi, jo pati dēļ “bezfilmas” laika pati neatceros.

***

Rakstu daudz un ļoti dažādi. It īpaši pēdējā laikā. Pašai, blogu reizēm palasoties, kļūst interesanti. Par domu, paustā kaut kādu attīstību. Un kaut kādu attīstību redzējumos. Un ir apziņa, ka nekad, vismaz pēdējā laikā noteikti, neuzstāju uz viedokļa absolūto patiesību. Tikai mans tā mirkļa redzējums par vietām, lietām, notikumiem.

Par drukas kļūdām tekstos? Ceru, ka tās kļuvušas nu ļoti mazāk, nekā bija to aliņu periodā. Esmu pat “pārgājusi pāri” iepriekšējiem tekstiem tās kļūdas palabojot. Un, sen kā neesmu manījusi komentāros aizrādījumus uz manām drukas kļūdām. Vairāk komentāru, ja tie vispār parādās, ir tieši par konkrētā ieraksta konkrēto tēmu.

(Tāds “hm?”. Komentētāju bija daudz periodā, kad kādam/kādiem bija vēlme diskutēt par manām drukas kļūdām un fona aliņiem. Tagad nu tā, kā sanāk.)

****

Pie tās manas “čemodānu” noskaņas.

Pašai pārsteigums, ka esmu tik ļoti pa pēdējiem nepilnajiem pieciem gadiem tik ļoti ar mantām apaugusi, ka problēma ar pārkravāšanos saradusies. Tajā ziņā, ka mantu iepakošana un transportēšana rada stipru tehnisko risinājumu...