Tiešām, drusku pārdomas; tādi mirkļu krikumi.
Ha, visu laiku domāju, ka man to mantu ir maz. Tik, cik nu satilpst 18 kvadrātmetru istabā nepārkraujot sevi ar lietām. Ar domu - satilps taču vienā vieglajā mašīnā pie vajadzības pārkravāties. Tagad, kravājoties pārbraukšanai uz Ludzu, konstatēju, ka nekā. Pēdējo, drusku vairāk par 4,5 gadiem, atkal esmu drusku apaugusi ar lietām. Nu nekādi ne vienai vieglajai mašīnai. Varbūt pārītim. Un no kurienes visi tie krami, kas ne visi ir krāmi, saradušies? Atkal nāksies šo to bez žēlastības mest laukā.
No kurienes tās visādās lietas sarodas? Mīkla.
Toms pie visa mana "čemodānu drudža" izteikti saaktivizējies mani vilkt laukā no mājas visādos pārgājienos. Ar domu - kaut arī no Ludzas tāpat braukāšu uz Rīgu lietas kārtot, nav pārliecības, ka man būs laiks un vēlme vēl pa Vecdaugavas, Jaunciema un vispār šī Rīgas nostūra takām staigāt tā, kā esam to darījuši līdz šim.
Protams, mana esība Rīgā mainās un kļūs caurskrienoša, taču tas laikam nenozīmē, ka nepakavēšos še kādus pārgājienus veikt paralēli nopietnajai "kultūrprogrammai", kura būs kā iemesls atbraukšanai uz Rīgu. Viss ir saplānojams, izdomājams, realizējams. Gan būs labi. Neesmu atcēlusi nevienu savu šajā gadā kaut nelielos apmēros realizējamu darbību.
Un vispār, dzīvesvietas lokācijas maiņa nav iemesls jeb kā atcelšanai. Tā ir tikai bāzes vietas maiņa.
Protams, jebkura pārkravāšanās ir stress jebkuram. Man pie manas saslimšanas vainas tas stress ir pastiprināts. No cikla - ko un kā spēšu pašas spēkiem pārtransportēt uz jauno dzīves vietu. Protams, tajā stresā neietilpst naudiņas vilciena biļetei. Man, par laimi vai nelaimi, ir bezmaksas braukāšana visā Latvijas teritorijā. Līdz ar to - jebkādu transporta biļešu cenu apmēram zinu par cik par tik ar kādu kopā to braukāšanu izveicu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru