Atkal uz Ludzu pārvācos

 Nu, jā drusku vairāk par četriem ar pusi gadiem esmu Rīgā pēc apmēram divu gadu dzīvošanas Ludzā. Tagad ir atrasts neliels, gandrīz vai kabatas formāta, vienistabas dzīvoklītis. Un – var teikt, praktiski par velti. 50 eiro plus komunālie ziemā un 70 eiro plus komunālie vasarā. Rīga tādas cenas nezina.

Tad nu drusku priekšvēsture šim notikumam.

Esmu jau rakstījusi, ka dēls iegādājies lauku māju dažus padsmitus kilometru aiz Ludzas. Pērnruden. Visu rudens periodu viņam bija čemodānu periods, kamēr tajā mājā ievācās. Un es tiku brīdināta par to, ka ir plānots mani arī uz Ludzu pārcelt dzīvošanai.

Jau visu rudeni skatījos vietnē ss.lv sludinājumus par dzīvokļu izīrēšanu Ludzā. Par saprātīgām naudiņām nekā, vairumā gadījumu sludinājumi par izīrēšanu pa dienām, kas kopsummā tomēr iesit pa kabatu konkrēti un sanāk vairāk, nekā fiksētā mēneša maksa.

Puika pat pie Ludzas mēra aizgāja aprunāties par iespēju man dabūt sociālo dzīvokli. /Pazīstams personiski vēl no tiem aizvēsturiskiem laikiem, kad paši dzīvojām Ludzā, kā arī viņa tēvs bija dzīvs. Puikas tēvu Ludzā un apkaimē vēl joprojām atceras, bija vietēja mēroga atpazīstama persona./

Puikam biju pārsūtījusi invaliditāti apliecinoša dokumenta fotokopiju, lai saruna taustāmāka.

Te nu iestājās aplauziens. Praktiski visi brīvie dzīvokļi izpirkti. Robežsargi, armijnieki, muitnieki pastiprināti sāk pievilkties uz šejieni. No Ludzas nav tālu līdz tādam izteikti pierobežas punktam, kā Zilupe, caur kuru šajā robežas posmā notiek tranzīts ar Krieviju.

Kad braucām ar Tomu puikas kaķi viņa mājā pieskatīt, kamēr dēls un vedekla  ciemos aizbrauc uz Piebalgas pusi Jauno gadu svinēt, tajā ss.lv atradām vienu divistabu dzīvoklīti. Puika tapa informēts, bet saruna tika atlikta uz pirmo dienu pēc svētkiem. Ar domu – kurš tad gada pēdējos/pirmajos svētkos domās par dzīvokļa noīrēšanu. Aplauziens. Tomēr kāds jau bija to dzīvokli “paņēmis”.

6.janvārī slinki ieskatījos tajā ss.lv. Un atradu šī dzīvokļa piedāvājumu. Noinformēju dēlu, kurš tobrīd bija Rīgā. Tālāk jau viss notika ļoti operatīvi. Tika aizzvanīts vedeklai, kura bija viņu fazendā. Viņa savukārt jau tālāk nokārtoja, sarunāja. Kā izrādījās, mūsu pieklauvējiens sakarā ar dzīvokli bija pavisam pirmais un nebija pat pagājusi stunda no sludinājuma ievietošanas, kā mūsu reakcija notika.

Un tā nu es 9.janvārī atbraucu papīru parakstīšanai un atslēgu saņemšanai.

Un, jau vilcienā uz Ludzu braucot, piezvanīju dēlam, lai pateiktu, ka mani šībrīža ziemas apavi nu nekādi nav piemēroti Ludzas izteikti kalnainai ainavai, it īpaši ziemas apstākļos. Zābakiem paaugsti papēži, jau pa Rīgas samērā līdzeno vidi staigājot jāiespringst. Esmu atradusi no augstpapēžu apaviem.

Galarezultātā mani Ludzas stacijā ar mašīnu sagaidīja dzīvokļa saimnieks, pa ceļam uz to dzīvokli pievienojās vēl dēls ar sievas radu puisi. Viss notika un esmu dzīvoklī.

Lai es te jau varētu sākt nakšņot, nācās aizdoties līdz tuvākajam Mego tīkla lielveikalam. Kur pa ceļam jau “Vispirms man vajag zābakus, ar kuriem varu paiet!”. Tā es tiku pie jauniem zābakiem uz zema, stabila, pabieza  papēža. Tiesa, nezinu, cik ziemas man šie zābaki izturēs. Iepriekšējos, zema papēža zābakus, divus pārus,  nēsāju kādas trīs ziemas. Kamēr tie viens pāris pakaļ otram ar pāris dienu starpību neatvadījās no manis un dzīves.

Interneta pieslēgums dzīvoklī ir tuvākā laika nokārtošanas jautājums. Tādēļ es šo ierakstu jau laicīgi word failā rakstu, lai 10.janvāra vakarā, kad būšu Rīgā un pieslēgusies internetam, atliktu tikai pārkopēt blogā.

Tad nu man tagad sāksies čemodānu periods. Rīgā būs jākravājas, Ludzā jāizkravājas. Un jāsaprot, kā to savu tiešām nelielo, minimāli nepieciešamo mantību iekārtot šajā dzīvoklī. Vieta it kā pietiktu, mēbeļu mazāk, nekā būtu vajadzīgs.

Satiksme no Ludzas uz Rīgu uzlabojusies. Papildinājusies ar vēl vienu vilcienu gan no Rīgas, gan uz Ludzu. Kādreiz bija vilciens no rīta (abos virzienos) un vakarā (arī abos vilcienos). Pavisam nesen pievienojies vilciens pusdienlaikā. Vilciens, kurš kursē konkrēti maršrutā Ludza – Rīga (un atpakaļ). Tiesa, šajā, papildus piedāvātajā vilcienā-dīzelī, nevar iekāpt kurā vagonā gribas un braukt. Pērkot biļeti Rīgā, Ogrē (laikam arī Rēzeknē) kasēs, biļetē jau norādīts vagons kurā iekāpt un vieta, kurā sēdēt. Par šo vilcienu izteicos laikam pirms dažām dienām, kad kopā ar Tomu braukājām uz/no dēla lauka īpašumu ap Jaungadu.

Naktī bija sasnidzis tā, ka maz neliekas. Visu rīta cēlienu lēnām kaut kas krīt nogaisa. Pirms septiņiem no rīta pa ielas braucamo daļu izbrauca sniega tīrāmā mašīna braucamo joslu notīrīt. Sētniekiem lāpstas rokās un daudz darba ietves padarot izbrienamas.

Bildes – gandrīz visas dienas garumā uzņemtas, pakāpeniski komplektētas. Pirmās uzņēmu jau ap pussešiem no rīta, kamēr apkaime vēl guļ. Fascinēja ziemas ļoti agrais rīts. Laternas, sniega baltums, tikai pavisam dažos logos gaisma spīdēja. Žēl, ka to sniegu uzņemt – tikai pašu sniega baltumu manas iespējas var nodot. Bet to balto spīguļošanu nu nekā. Nekādi nevar nodot to, ka no gaisa lēni krīt mazi, spīguļojoši punktiņi, pats sniega klājums arī laistās spīguļos….