Nesen bija neliela izklaide internetā. Apmēram diennakti ilga.
Man feisbukā atrakstīja sieviete, kura nav un nebija piedraugota. Atsūtītais teksts - lauzītā latviešu valodā, acīmredzami izmantots Google Translation ļoti zemās kvalitātes pakalpojums. Teksta saturs - gribot man noziedot 320 000 eiro jo pati mirstot nost no smagas saslimšanas, tuvinieki neesot, negribot šo naudu atstāt valstij. Un lūdza man iedot savu e-pasta adresi. Uz lūgumu sarunu turpināt pašā feisbuka čatā izteicās, ka vēloties sīkāk pastāstīt par problēmu, feisbuka čats viņai neesot ērts.
Izlasot visu penteri bija skaidrs, ka kārtējais krāpšanas mēģinājums. Izskatījās, ka ir vēlme izkrāpt naudu vai personas datus kādām tur savām vajadzībām. Varēju jau to visu apštopēt pašā sākumā, bet uzradās nejauka vēlme drusku to sievieti pakacināt, pašu drusku pavilkt aiz deguna. E-pasta adresi nosūtīju, galu galā kur problēma? It sevišķi, ja caur šo adresi manos datos īpaši neiedzīvosies un naudu arī nu nekādi izpumpēt nevar (ņemot vēl vērā to apstākli, ka man ar to naudu ir kā ir, ar lielu rēķināšanu kaut kā pietiek tik nepieciešamajam). Pie viena e-pasta sarakste saglabājas, ja vien pati neizdomāju "patīrīt" ienākošo/izejošo saraksti. Nu, katram gadījumam. Pie kam, bija arī neliela interese par to, ko tad būtne sacerēs savā vēstulē, kurai nu bija jāpienāk uz e-pastu.
Uz e-pastu pienāca tas pat teksts, kas feisbuka čatā. Copy - Paste. Nekā vairāk. Un lūgums pastāstīt par sevi. Protams, neizplūdu. Tas, ko viņai uzrakstīju par sevi, saturēja krietni mazāk informācijas nekā CV, kuru periodiski sūtu potenciālajiem darba devējiem meklējot piemērotu darbu. Pie viena uzrakstīju jautājumu - kāpēc viņa vēlas naudiņu man atdot. Viņas mītnes zemē - Francijā (nu, tā tika teikts viņas feisbuka profilā) ir taču visādas iespējas līdzekļus novēlēt bērnunamiem, kādiem sociāliem mērķiem u.tml.
Dāmu nesamulsināja tas, ka par sevi izteicos skopi (maigi sakot) un arī pajautāju par viņas pamatojumu tam, ka vēlos uzzināt par to, kāpēc tieši man to naudu vēlas noziedot. Tik iedeva sava advokāta e-pastu, telefona numuru. Lai sazinātos ar viņu, ko vairāk uzzinātu.
Uzrakstīju tam advokātam, pie viena ar to kundzi vēl nedaudz sarakstījos. Jo viņa nāca klajā ar paziņojumu, ka līdzekļi tikšot sadalīti trīs daļās - 15% bērnunamiem, 15% sociālajām vajadzībām, pārējais - būšot man. Uz jautājumiem - kuram tad vajadzēs tos procentuālos līdzekļus izdalīt adresātiem un cik tad lielu summu dāma taisās man piešķirt, atbildes nebija, tik lūgums saziņai ar advokātu un sekošana tā norādījumiem.
Tam sekoja komunikācija ar advokātu. Kungs man kādu laiciņu prasīja Watsapp numuru, lai par visu aprunātos. Pie trešās reizes beidzot saprata, ka man Watsapp nav un sarunu nāksies turpināt e-pastā. Pie kam:
1. Man tiešām uz doto brīdi nav Watsapp;
2. Pat ja būtu, nedotu. Ja reiz rakstītais teksts dažas reizes jāpārlasa, lai saprastu pausto, tad saruna Watsapp būtu galīgi garām, jo nesaprastu neko.
Kungs nomierinājās, tik sāka ko rakstīt par sertifikātu attiecībā uz manām iespējām saņemt kundzes naudu. Pie kam man esot šis sertifikāts, kurš saturēšot informāciju par to, ka saņemšu kundzes naudu, jāparaksta. Mans jautājums kungam - kas ir sertifikāts šajā gadījumā, jo pastāv taču mantojuma līgumi, un kā reāli iespējams dokumentu parakstīt, ja man nav e-paraksta (un nav arī pēc tā vajadzības). Un it kā jau pareizi būtu parakstīties par saņemšanu, nevis kādu nesaprotamu dokumentu par to, ka varbūt kaut kad saņemšu naudiņu. Atbilde nesekoja, toties tika atsūtīti jautājumi, visai privāti. Ķipa, vajadzēja nosaukt vārdu, uzvārdu, vecumu, mītnes valsti, pilsētu, adresi. Pie kam netika atsūtīta kāda anketa (kā bija solīts), bet pašā e-pastā brīvā formā ierakstīts. Es varbūt piekasos par daudz, bet nu aizrakstīju jautājumu - kādēļ vajadzīgi mani dati, ja mēs vēl neesam tikuši līdz kādai nebūt domai par dokumentu parakstīšanu. Nebija taču noskaidroti naudas saņemšanas noteikumi, tie procentu sadalījumi, pat ne tas, kā man būtu jāparaksta jel kāds dokuments. (Pie kam, es gan pārītim neko neteicu, bet - mans vārds, uzvārds parādās pie e-pasta, feisbuka čatu arī lietoju ar vārdu, uzvārdu, mītnes valsti un pilsētu arī var atrast tajā pat feisbukā, manā profilā. Kur problēma apskatīt?)
Uz visu šo atbildēts netika, tik lūgums viņam uzticēties un uzrādīt manu personu apliecinošo dokumentu. Jautājums par to, kā viņš stādās priekšā šo uzrādīšanu, ja mēs esam katrs savā pusē internetam un laikam jau dažādās Eiropas valstīs, palika bez atbildes. Tik tapa atsūtīts ieskenēts dokuments ar fotogrāfiju. Dokuments franču valodā. Nu, sorry. Tā arī aizrakstīju, ka nav īsti izpratnes par to, kas ir šis dokuments, jo franciski ne lasu, ne runāju. Un līdzīgā veidā kādu nebūt savu dokumentu nevaru nosūtīt kaut vai tādēļ, ka man nav skenējamais aparāts mājās (un, interesanti, kam tas mājas vajadzīgs?). Un pie viena lūdzu atkārtoti man pa punktiem atsūtīt visus naudas saņemšanas noteikumus, kurus kundze izvirzījusi, kādi tad īsti dokumenti tiks sastādīti šim pasākumam, kā būs realitātē iespējams dokumentus pirms parakstīšanas pārlasīt un galarezultātā parakstīt. Nu, visu procedūru. Un tik pēc tam varētu būt kaut ideja par manu datu izmantošanu. Jel kā.
Pie viena jau apsvēru variantu par kāda nebūt pazīstama jurista iesaistīšanu. Drošs paliek drošs.
Pie pēdējiem jautājumiem sarakste izbeidzās. Kungam un kundzei aptrūkās pacietības atbildēt uz maniem jautājumiem. Tas tiešām aizņēma diennakti, kurai pa vidu bija nakts miega pauze.
Morāle no visa tā kāda? Pirmkārt jau tas, ka pavisam svešs cilvēks grib iedot naudu. Pie kam izmantojot interneta plašumus. Un, ja gribētu tiešām to darīt, pēc savas idejas motivācijas palūgtu bankas konta numuru un aizskaitītu naudu. It īpaši ja pārskaitījuma motivācija - ziedojums. Papildus kaut uz e-pastu atrakstītu visus ar ziedojumu saistītos noteikumus nepārprotamā formā. Ja mēs aizņemamies, aizdodam kādam naudu - tas notiek ļoti pazīstamu cilvēku lokā. Noteikumi ir skaidri. Bet ja naudas devējs ir pavisam svešs cilvēks, kurš to naudu piedāvā no brīvas gribas - tur tiešām jābūt skaidriem jautājumiem par noteikumiem. Un, ja nepieciešams parakstīt vai redzēt kādus dokumentus, nu, jābūt iespējai to visu nokārtot tiešā komunikācijā vai arī kādam citam mehānismam atrunātam kā to visu izdarīt.
Pie viena te vēl jautājums par to, ka devējam un saņēmējam dažādas sarunas/rakstu valodas. Pie kam tas, ka abi nepārvalda otra valodu.
Zinu situācijas, kad pakalpojuma sniedzējs un saņēmējs ir dažādās valodās runājoši/rakstoši cilvēki. Tomēr viņu komunikācija normālformā ir skaidra noteikumu informācijas aprite un prasību nepārprotams formulējums. Ieskaitot dokumentu, to kopiju aprite. Iepriekš izklāstītajā situācijā - man bija pārāk daudz jautājumu, uz kuriem nesaņēmu nepārprotamas atbildes. Tik darbības klišejiskums no piedāvātāju puses.
Var jau būt, ka piekasos. Bet man tomēr šādā situācijā gribas skaidrību un konkrētību. Pretējā gadījumā tas viss pārvēršas par izklaidi.
