Ir trīs tipa zināmā mērā slēgta tipa iestādes, kurās cilvēki atrodas ilgstošu vai ne pārāk ilgstošu laiku. Tās ir cietums, bērnu nams un pansionāts. Katrā no šīm iestādēm cilvēki noklūst dažādu iemeslu dēļ, bet vienojošais faktors ir tas, ka šo iestāžu iemītnieki ir pilnā valsts apgādībā, viņiem tiek nodrošināta dzīvošana, ēdināšana, veselības aprūpe un citas lietas, par kurām apkartējā vidē ir jamaksā pasiem u.tml.
Kas pēc noteikta laika cilvēki no šīm iestādēm nokļūst "lielajā pasaulē', viņi jūtas apjukuši. Jo, pieraduši pie visa gatava, tagad spiesti mācīties pat elementāras lietas - pašaprūpi mājas apstākļos, finansiālu tēriņu aprēķināšanu u.tml. Jo līdz šim pieraduši pie visa gatava. Arī darba meklejumi rada problēmas, jo nav īstas skaidrības par darba specifiku u.tml.
Protams, ir sociālie dienesti, kuri var šādam cilvēkam palīdzēt kaut ar padomu. Bet ne jau vienmēr cilvēks zina, kur atrodas tuvākais sociālais dienests un ne jau vienmēr sociālie darbinieki uzmeklē šos cilvēkus, lai reāli palīdzētu viņam iekļauties apkārtējā vidē, sabiedrībā.
Labi, ja šādam cilvēkam atrodas radi, draugi, pat paziņas, kuri palīdz cik nu var. Pašiem taču arī pietiek risināmu problēmu. Bet ko darīt tiem, kas pasaulē ir vieni paši?
Līdz ar to nav brīnums, ka šie cilvēki pamazām nokļūst noziedzīgā vidē, kur ceļa gals ir cietums vai pāragra nāve.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru