Medības

Vakar pašā vakarā domas virknējās, šodien tās formulēju kompaktāk.

Lai kāds dotos medībās, nepieciešams konkrēts iemesls - ir nepieciešamas pusdienas pašam, ģimenei. Šādā rakursā tīģeris, lauva, citi dzīvnieki, kurus uzskatām par plēsoņām dodas medīt kādu, varbūt uzreiz noskatīti, varbūt "procesā" noskatītu dzīvnieku. Arī cilvēki - tās Āfrikas, Dienvidamerikas, Austrālijas tautas, kuras pārējā pasaulē pieņemts saukt par primitīvām.

Tomēr no šīm tā sauktajām primitīvajām tautām ir daudz ko pamācītes. Pirmkārt jau to, ka šo tautu saimnieciskā darbība nu neiespaido dabā nolikto lietu kārtību, varbūt tik ar mazu stūrīti aizķer. Jo, sakiet, kurš mednieks ir bīstamāks ekoloģijai, dabas videi - tas, kurš uz mežu medībās aiziet tik pēc pusdienām, pie viena praktiski visus pusdienu pārpalikumus lietderīgi izmantojot mājsaimniecībā - pie kam vairumā gadījumu nomedīts viens paliels dzīvnieks, vai tas "mednieks", kurš nogalina n-desmit dzīvniekus, no kuriem dēļ apšaubāmas trofejas praktiski izlieto tik kādu "stūrīti", bet par savām "uzvarām" bļaustās uz katra stūra?

Es saprotu medības izdzīvošanai, medības ar maksimālu praktiskā pielietojuma efektivitāti.

Man grūti pieņemt paēdušās Eiropas, citu paēdušo pasaules valstu meža dzīvnieku medīšanas nepieciešamība. Gaļa maltītei - nu nav vairs jāskrien mežā, lai to sagādātu. Cilvēks jau ļooooooti sen ir domesticējis dzīvniekus, kurus izmanto arī kā pārtikas produktus. Gaļa, gaļas izstrādājumi ir pieejami bez visas tās ņemšanās ar medīšanu mežā. 

Un es še nerunāju par tām ģimenēm, kurām pat mūslaikos, attīstītajā pasaulē tomēr saglabājusies reāla nepieciešamība medīt izdzīvošanai. Šādas situācijas ir īpašas, tām noteikti jādod izvērtējums, jāatrod pārējās sabiedrības atbalsts.

Mūsdienu medīšanas "tradīcijas" - nu, kāda velna pēc? Pazuduši gaļas produkti, vai? Tik, lai esošo meža dzīvnieku populāciju noturētu kaut kādā vidējā aritmētiskā skaitliskumā? Perebors. Bet šī laikam jau ir tēma kādam plašākam apskatam.