Jau kādu laiciņu "staigāju" pa feisbuku lasot tik tās ziņas, komentārus pie ziņām samērā vienaldzīgi. Sarunās iesaistos par cik par tik. Ja jutu, ka saruna būs bez personālijām, savā ziņā konstruktīva. Jo kaitina tas, ka daudzi komentētāji tā vietā, lai ko sakarīgu pateiktu "uzbrauc" personīgi kādam. Un reizēm "uzbrauc" īsti neņemot pamatteksta tēmu.
1. Nu, kaut vai tas, ka joprojām nevar rimties un "knābā" Streipu. Nu, praids ir beidzies, visas ar to saistītās emocijas var nolikt tālajā plauktiņā. Toreiz, kad tēma bija aktuāla, žurnālistam "trāpīja" par cik par tik. "Gadījās pa rokai". Un savā ziņā nepelnīti, jo savu dzīvi neslēpj, bet arī neuzbāžas ar to. Kaut arī jau tad - nepieklājības, negatīvi epiteti, apsaukāšanas - nu nav tas līdzeklis sava viedokļa aizstāvēšanai. Un, diemžēl, daudzi ir "ieskrējušies" apsaukājoties izteikt kaut ko. Tādiem, kuri par vienīgo argumentu uzskata apsaukāšanos saturošu frāzi, gribas pajautāt - vai Streips ir personīgi tik ļoti "atšuvis" negatīvās frāzes autoru, ka tas nu nevar novaldīt savas emocijas?
Galu galā, Streips vispirms vērtējams kā žurnālists. Pārējais ir pēc tam, vispār jau privātā dzīve ir katra paša padarīšana. Un viņš jau nu nav vienīgā ļoti atpazīstamā persona ar šādu orientāciju. Ja klūp virsū šī iemesla pēc, tad jāklūp virsū visiem bez izņēmuma - atpazīstamiem mūziķiem, aktieriem u.c. Ja liek mierā, tad visus.
Mēs cilvēkus primāri vērtējam pēc viņa darbiem nevis pieklusinātās privātās dzīves.
2. Tiesa, par privātās dzīves paturēšanu savā pārziņā - tas tiktāl, kamēr tā nesāk negatīvi ietekmēt apkārtējo pasauli. Es še domāju tos, kuru publiskā dzīve ir saulaina, ultra pozitīva, rožaina, visiem pieņemama. Bet privātā dzīve - reizēm izvēršas par kriminālpārkāpumu. Tas ir - cilvēks pa dienu labi strādā, citādi pozitīvi izpaužas saskarsmēs ar līdzcilvēkiem u.tml., bet tumšos vakarbrīžos apzog tos pašus līdzcilvēkus, izvaro, nogalina.... Nu, šajā gadījumā - vispārējs nosodījums un privātās dzīves "pārskalošana" pelnīta.
Privātās dzīves neaizskaramība zināmā mērā attaisnojama tik šādā griezumā. Zināmā mērā katrs kriminālnoziedznieks jau ir pārkāpis to robežu, kura nodala privātumu no publiskā. Pats ielauzies privātajās dzīvēs, tādēļ nav jābrīnās, ka viņam atdara ar to pašu.
3. Naudas skaitīšana svešā makā. Nu, ne pārāk smuka padarīšana. Katrs mēs saņemam tik, cik nu saņemam. Un veidojam savu dzīvi ar tiem līdzekļiem, kurs nu saņemam. Kā nu kuram sanāk. Ar to, ka pārskaitīsi naudiņu kaimiņu Ješkas maciņā - paša maciņā vairāk naudas neuzbursi. Labāk jāpadomā par to, ka Ješka mācējis sapelnīt, tātad tev pašam arī jāiemācās, kaut no Ješkas piemēra, kā to naudiņu savā makā arī sadabūt.
Un brēciens - deputāti saņem ļoti lielas algas, lai sadala savu naudiņu uz Latvijas iedzīvotājiem, kuri saņem sīkumus. Nu ja - ja visi deputāti samestu savas algas vienā katlā lai izdalītu visas valsts iedzīvotājiem - interesanti, cik tad katrs valsts iedzīvotājs saņemtu bonusā? Tā summa, kuru veido deputātu algas kopā ņemtas, jāizdala uz valsts iedzīvotāju skaitu - skaitu, kurā ietilpst gan bērni gan veci cilvēki. Vai nesanāks skaitlis ar mīnus zīmi vai labākajā gadījumā summa zem eiro?
Drusku haotiski sanācis, bet nu kaut kā tā. Ceru, mani sapratīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru