Drusku pārdomām

Gribu nedaudz aprunāties par valsts politisko stāvokli, varas būtību esošajā vēstures nogrieznī. Nu, kaut kā tā.

Vispirms par laiku, jau 30 gadus vecu.

1991. gadā Latvijas valsts vispārīgos vilcienos bija atdalījusies no PSRS kaut arī vēl situācijas sadalījums Latvijai un Krievijai bija darba procesā. Sākšu ar tautas Manifestāciju Mežaparkā 1988. gadā un Baltijas ceļu 1989. gadā.

Manuprāt, jau 1988.gada notikums bija savā ziņā tāds kā ieteikums no Maskavas. Mežaparka pasākums savāca ļoti lielas tautas masas, pasākumā piedalījās daudzi, kā man liekas, PSRS nomenklatūras darbinieki. Kaut tas pats vēlākos gados visai populārais politiķis Gorbunovs. Šajā situācijā tīri teorētiski PSRS galvenākai vadībai būtu pieticis uz Mežaparku nosūtīt kādas no Rīgā dislocētajām karaspēka vienībām, sarīkot pirti un pat miermīlīgo protesta akciju un tai sekojošos notikumus novedot līdz nullei. Un saglabāt varu reģionā. Tomēr, paldies dievam, tas netika izdarīts, tam daudzi objektīvi iemesli. Un veselais saprāts. 

Par nomenklatūras darbiniekiem šajā pasākumā. 

Ticu, ka Gorbunovs nebija vienīgais šajā pasākumā, gan jau ka pūlī bija vēl kādi. Gorbunovs - redzamākā figūra. Viņa uzstāšanās Mežaparka estrādē daudzus aizkustināja, bija pozitīva uztvere no klausītāju puses. Man, savukārt, tas izraisīja skepsi un zināmu devu piesardzības. Nu nevar cilvēks, kas pa karjeras kāpnēm padomjlaika sistēmā uzkāpis jau krietni augstu, tik pēkšņi nomainīt kažoku diametrāli pretējā virzienā. Domāšana, ieņemamais amats u.c. tamlīdzīgas lietas - nu, padomju nomenklatūra. Manuprāt, bez variantiem. Un meinstrīma noķeršana lai saglabātu vietu varas struktūrās. 

Pēc nepilna gada jau Baltijas ceļš.

Ticu, ka tauta uz šiem pasākumiem ieradās pozitīvu emociju pilni, jutās vienoti vienā veselumā. Šaubos vai tās pašas emocijas bija esošajā varā esošajiem nomenklatūras darbiniekiem. Tiem, manuprāt, meinstrīms, nekas vairāk.

Un - abiem šiem pasākumiem bija jēga, kura nonāca pie 4.maija deklarācijas. Pasākumus dikti atspoguļoja iespējamie mediji, viss notiekošais nu ļoti operatīvi nonāca pie varā esošajiem, kuriem bija lemttiesības. 

Pēc 1990. gada 4.maija deklarācijas sākās Latvijas un Krievijas visa veida pārkārtošanās jauno starpvalstu attiecību kontekstā. Un šeit man jāsaka, ka saradās (un vēl tagad notikumu retrospekcijā) daudzi "bet". Un tie ir: 1) Ja nomainās politiskā situācija valstī, tad, pēc noklusējuma, jānomainās arī varā esošam ešalonam 2) Varas ešalons praktiski nemainās - krēslos paliek tie paši vēži, tik nedaudz citā krāsojumā 3) Relatīvi drīz notika vēlēšanas, kurās tīri teorētiski vajadzēja nomainīties visam varā esošajam sastāvam, tomēr realitātē pie varas palika daudzi iepriekšējās varas nomenklatūras darbinieki. Ar visu padomjlaika pieredzi varas un politikas darba lauciņā. Tā ka nav ko brīnīties, jaunajā politikas lauciņā saviesās putra un vvzk. 

1991. gada pučs, barikādes pirms tam. Barikādes savā ziņā bija kas pozitīvs, tautu vienojošs. Par šo laiku runājuši daudz un dikti. Mans viedoklis šajā gadījumā neitrāls, kur neitralitāte velk uz pozitīvismu. Par augusta puču runājot - neatceros, vai bija kādi starptautiska rakstura signāli par agresiju. Galu galā Baltijas valstis jau apmēram gadu iepriekš bija oficiāli izstājušās no PSRS, kļuvušas neatkarīgas un Krievijas tanki šajās teritorijās bija tik pat nepieņems lielums kā PSRS, citu valstu karaspēku atrašanās Afganistānā, Irākā vai kādā citā pasaules valstī - nepieņemama agresija pret neatkarīgu valsti. Un mani toreiz ļoti pārsteidza viens fakts. 1991.gada janvārī, kad PSRS karaspēka aktivitātes PSRS varas nostiprināšanai bija visai minimālas, uz Rīgu aizstāvēt savu valsti, savu neatkarību sabrauca daudzi cilvēki, tika savesta visāda lauksaimniecības tehnika. Kad nu augustā radās reāla, kaut teorētiska, nepieciešamība aizstāvēt savu valsti, savu tautu - Rīga bija kā izmirusi. Atceros to nakti, kad pirms tam pilsētā bija sabraukuši tanki. Toreiz mani ļoti pārsteidza tukšum, klusums naksnīgajās Rīgas ielās, kurās garāmgājēji parādījās apmēram 1 un kvadrātkilometru. Pat rīdzinieki bija pazuduši no ielām. Un joprojām neatbildēts jautājums - vai tiešām šī valsts nevienam vairs nav vajadzīga? Tanki ielās - vai tās ir neatkarības beigas?

Tagad, nosacītā nobeigumā, nedaudz pieskaršos tiem notikumiem, kurus novēroju šajā vasarā.

Vispirms tas jandālņš ap praidu, citas orientācijas cilvēkiem. Tiesa, par šo pasākumu jau esmu paudusi viedokli jau iepriekšējos, šis vasaras, rakstos. Tik drusku piemetināšanu pie visa iepriekš teiktā. Nu nebija īsti gudri atļaut situācijā, kad daudzi citi pasākumi notiek visai nosacīti un attālināti (ieskaitot Skolēnu dziesmu un deju svētkus). Šādā kontekstā pret šo pasākumu bija daudzi komentētāju feisbukā. galu galā netradicionāli gultas prieki nepadara šo cilvēku grupu nozīmīgāku par citām cilvēku kategorijām, tai skaitā bērniem. Še izpaužas valdības nepārdomātība situācijas redzējumā. Galu galā pat tādi vispārcilvēciski sporta pasākumi kā PČ hokejā, Olimpiskajās spēlēs Tokijā bija daudzi ierobežojumi dēļ Covid vīrusa. Un sportā nu noteikti netika veikts dalījums starp tradicionalitāti/netradicionalitāti gultā. Vērtējums - profesionalitāte sportā. Un tikai.

Savā ziņā pasmaidu izsauca trešdienas, 18. augusta, pikets pret obligāto vakcinēšanos pret Covid. Pikets notika 20.00 no sākuma pie Prezidenta pils, pēc laukumā pie Brīvības pieminekļa ar visu pārējo akordu pie Ministru kabineta ēkas. Vismaz šādu notikuma scenāriju sapratu lasot atskaņas komentārus feisbukā, kurā redzēju arī ar mobilajiem telefoniem uzņemtus notikuma gaitas videoklipus. Pasmaidu izsauca tas, ka pikets, kurš tīri teorētiski tendēts uz to, lai varā esoši to pamanītu, kā sakomunicētu ar piketētājiem, notika darba dienas ne darba laikā - laikā, kad visu ierēdņu darba laiks sen jau beidzies, ēkā var būt tikai apsardzes dienests, apkopējas. It kā apkopējas, apsargi pieņemtu kādu valstij, tautai nozīmīgu lēmumu. Toties, cik nu lasīju tās atsauksmes par pasākumu - Gobzems un Šlesers dikti uzstājās ar manuprāt provokatoriskām runām. Tas velk tik uz vienu - pasākums nosaukts par piketu tik tādēļ, lai neizceltu šo abu kungu priekšvēlēšanu kampaņas iesākumu. Un, ja Šlesera darbības vecuma grupai ap 50 plus/mīnus izsauc skepsi, jo atmiņā saglabājies viss tas, ko šis kungs sastrādāja gadus atpakaļ pie varas esot. Vismaz zināms vēzis. Toties par Gobzemu gribētos zināt ko vairāk. Galu galā Gobzems ne jau vakar par deputātu kļuva. Gribētos uzzināt, ko šis kungs sadarījis iepriekšējos gados no brīža, kad iesēdās deputāta krēslā.