Gribu nedaudz padomāt par alkoholisma/narkomānijas cēloņiem iedzīvotāju vidū.
Ir pierasts nosodīt narkomānus, alkoholiķus. Katru alkoholiķi, narkomānu bakstīt ar nosodošu pirkstu, iespēju gadījumā sūtīt uz piespiedu brīvprātīgu ārstēšanos pie pirmās izdevības.
Tomēr veicot šo ārstēšanās pasākumu nu ļoti reti kāds aizdomājas par to, kas būs pēc tam, kad ārstēšanās kurss būs iziets. Ko ārstētais cilvēks darīs pēc tam? Kādā vidē atgriezīsies? Ja viņš atgriežas tai pat vidē ar apmēram to pašu nodarbi, kura bija pirms ārstēšanās - vairumā gadījumu ārstēšanas pasākums ir izgāzies, jo cilvēks samērā ātri atgriežas pie "jau izārstētās" nodarbes vides, sadzīves iespaidā.
Reti kurš aizdomājas par alkoholisma, narkomānijas cēloņiem. Tie ir dziļi individuāli. Bet likumsakarīgi notikumi, katram indivīdam sava motivācija, kuru visai nosacīti var uzskatīt par visaptverošu parādību. Lai pilnībā varētu palīdzēt cilvēkam tikt galā ar alkoholismu, narkomāniju, ir jāizanalizē un jāizvērtē faktori, kas izraisījuši šo atkarību. Un jāmēģina palīdzēt cilvēkam neatgriezties vidē, apstākļos, kuri izraisījuši atkarību no alkohola vai narkotikām. Tikai tā ir liela varbūtība, ka cilvēks neatkritīs atpakaļ šajā mīnusā.
Ar sociālo dienestu resursiem še būs par maz. Reizēm jāpiesaista ģimene, draugi - ne alkoholiķi, ne narkomāni (kaut gan šādus draugus alkoholiķa, narkomāna draugu lokā atrast visai pagrūti). Vispār - jāpalīdz cilvēkam piecelties tā, lai nebūtu kārtējais klupiens bezdibenī. Un pie viena strādāt psiholoģiski, lai cilvēks arī pats līdzdarbotos procesā. Jāmēģina palīdzēt attīstīt pašapziņu, pašvērtējumu; rast motivāciju atteikties no alkohola, narkotikām.
Bez visa šī kompleksa cīņa būs bezjēdzīga, pat lieka.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru