Jau kādu laiciņu ik pa laikam medijos parādās ziņas par globālo sasilšanu, tās sekām uz dzīvi uz mūsu planētas. Tās ziņas ir kā bubulis cilvēkiem, tik uzkurina mazāk domājošajos bailes un stresu. Sanāk - globālā sasilšana ir bubulis, no kura jābaidās, jāvaimanā par visu to, kā arī par to, ka nekas netiek darīts, lai mazinātu to sasilšanu.
Bet tajā pat laikā tiek aizmirsts, ka klimata maiņas ir dabisks attīstības posms. Planēta mainās, pārveidojas. Planēta savā ziņā arī ir organisms, kuram raksturīgas izmaiņas attīstībā.
Un tie bļauri kaut kā aizmirst pakāpeniskās klimata izmaiņas jau pārskatāmā cilvēces vēsturē. Kaut vai tas, ka vēl vikingu laikos tā saucamajā mērenajā joslā klimats bija krietni augstāks, ziemas bargākas. Tā pati Baltijas jūra - ziemā kurši ragavās, zirgos brauca pāri Baltijas jūrai skandināviem "dzīvi mācīt". Pat pirms Otrā pasaules kara, ari laiciņu pēc tā ziemas bija bargākas, jūra aizsala. Der pārlasīt noveli Nāves ēnā, kurā aprakstīti notikumi uz jūrā atlūzuša ledus gabala. Pati vēl atceros 80to gadu ziemas, kurās jūrā bija ledus krietnu gabalu.
Un līdz šīs tūkstošgades sākumam neviens īsti neuztraucās par klimata pakāpenisku pasiltināšanos. No cikla - viss plūst, viss mainās. Tik pēc pamazām sākās bļaustīšanās medijos - sak, cilvēki vainīgi, ka klimats mainās. Ozona caurums, rūpnīcu dūmi un kas nu tur vēl izraisa pasiltināšanos. Aizmirstot to, ka klimats, kā jau viss uz Zemes, plūst un mainās.
Apnikuši šie gudreļi, kuriem nav nekā cita prātīgāka ko darīt kā vien periodiski "piesārņot ēteru" ar visādām no pirksta izzīstām "teorijām" un vaimanām šajā sakarībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru