Zinu, ka varbūt atkārtošos kādā jautājumā. Ceru uz sapratni, var jau būt ka kādu domu tik papildināšu.
1. Nu nepatīk man tās ar botoksu pilnās meitenes, sievietes. Un tas nav tāpēc, ka viņas būtu kā īpaši skaistākas par mani. Nu nav greizsirdības, tik žēlums. Kāpēc?
Nu, šīs būtnes nu izteikti cenšas būt skaistas lai kādam patiktu. Bet - nezinu, vai viņas patīk jau pirmkārt pašas sev. Par citiem runājot - nu nav man izdevies sastapt tādus cilvēkus, neatkarīgi no dzimuma, kam tādas patiktu. Drīzāk esmu sastapusi nestandarta izskata cilvēkus, nu ne no glanca žurnāla vāka, kuri ir sabiedrības dvēsele, nestandatra izskata sievietēm reizēm pat vairāk pielūdzēju nekā tukšpadsmit prāta bārbijām, kuras visu savu apzināto laiku un naudu velta plastikai, botoksam.
Nē, man nav iebildumu pret plastiku. Ja tā ir kaut medicīniski pamatota. Bet taisīt prieka pēc plastiku praktiski cauru gadu, jo ir kaut kāds mistisks etalons uz kuru tiekties? Nonsenss. Visas šīs būtnes ar savu plastiku un botoksu panākušas tik vienu - vienveidīgas, nedzīvas sejas, kurās viss grozās ap kosmiska izmēra lūpām. Un ja vēl tam klāt uz visām četrām ekstremitātēm pieaudzē klāt kilometriem garus nagus... Šausmas Gobu ielā.
2. Ik pa brīdim noķeru sevi pie domas - varbūt cilvēki, kuri dodas ārstēt, apārstēt kādu savu psihiska rakstura problēmu, tomēr ir veselāki par tiem, kuri sevi uzskata par ļoti veseliem cilvēkiem?
Feisbukā, citās internetvietnēs var sastapt publikācijas, par kuru tiešām svarīgumu kā jaunnotikumu, interesantumu kā piedzīvojuma, ceļojuma aprakstu vai ko citu jauku - ir visai nosacīti spriest. Diemžēl vairumā gadījumu - ūdenīgs ūdens laika aizpildīšanai. Tāpat arī daudzi tekstu, kuri saturīgi kaut informējošā pavērsienā, komentāri - nu neko neizsakošas saukļveidīgas frāzes. Uz lūgumu sniegt papildus informāciju viedokļa, situācijas izpratnei - kārtējais sauklis labākajā gadījumā. Vairumā situāciju - uzreiz aizvainojums labākajās jūtās un pārlēciens uz personālijām tālu no pamattekstā paustās situācijas, viedokļa.
Ar šādiem ir cīnīties bezcerīgi, pat nav ko cīnīties - tāpat nesapratīs.
3. Paša vārds, adrese, mammas/tēta telefona numurs - viena no pirmajām lietām, ko iemācām bērnam. Ja nu sagadās, ka mazais cilvēciņš aizmaldās no vecāka veikalā, muzejā, zoodārzā, kādā citā sabiedriskā vietā. Tad nu lai tam cilvēciņam ir iespēja atrasties lūdzot palīdzību kādam no tuvumā esošiem pieaugušajiem.
Es še runāju par normālsituāciju, kad visi ir saprātīgi un pretimnākoši. Bērnam pāridarošie onkuļi jau ir ārpus saprāta kategorijas. Tie bērnus savām vajadzībām noskata citām metodēm, no tādiem izvairīties gan jau ka katrs arī iemāca bērniem.
Par punkta pamattēmu runājot - bija reiz dzīvē situācija, kad šīs pamatzināšanas pietrūka pieaugušam cilvēkam. Tūlīt pastāstīšu.
Notikums bija pasen, šīs tūkstošgades pašā pašā sākumā noteikti. Strādāju skolā par lietvedi.
Bija kārtējā mācību gada beigas, kurās aizsākās pieteikumu pieņemšana uz vietām nākošā mācību gada 1. klasē.
Pieteikumu rakstīt ieradās ģimene, kuru vērojot jau no pirmā acumirkļa bija skaidrs, ka viņi jau kādu laiciņu vairs nav viena ģimene, kaut bērna dēļ meklē dažus kopsaucējus. Pat tik tālu, ka bērns skolas mācību laiku pavadīs pie tēva, pārējo laiku - pie mammas. Sveicami. 😀
Mamma apsēdās pie galda pildīt pieteikuma dokumentus, kuros jānorāda dzīvesvietas adrese. Un te nu sākās interesanti. Uz mammas jautājumu - kur tad īsti un precīzi vīriešu kārtas vecāks dzīvo, atbilde "Nu, tepat". Es domās pūlējos saprast, kur noklīdis dīvāns un gultasveļa kabinetā, kā arī papuka iespēja iekļūt kabinetā, jo sevišķi situācijā, kad logam ir restes. Nākošajam mammas jautājumam "Kur tepat?" sekoja atbilde "Nu, Vecmīlgrāvī, līnijā". Mana roka sāk stiepties pēc telefona klausules. Ar velmi zvanīt sociālajam pedagogam, jo, rādās, ieradusies ģimene, kuras galva kopā ar bērnu nakšņo uz ielas, klejo pa mikrorajonu. Labi, ka tēvs bija ieradies kopā ar bērna māti. Viņai ar trešo piegājienu tomēr izdevās no bijušā vīra "izspiest" konkrētu dzīvesvietas adresi....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru