Uzreiz pasaku - varbūt es kaut kur zemāk teiktajā atkārtošu ko no tā, ko jau iepriekš esmu teikusi. Varbūt, bet, ceru, mani pārāk stipri nekritizēs.
Visās situācijās, visos vēstures pagriezienos tie, kuriem izdodas iekustināt tautas masas kādas darbības veikšanai, primāri uzstādījuši mērķi būt priekšgalā, būt tam karogam, kuru visi vicina. To skaidri pierāda visas darbības, kas saistītas ar agresīvo revolūciju - situācijas, kurās notiek tautas sacelšanās dažu tautas priekšstāvju vadībā. Tas ir - kāds/kādi pārliecinājuši apkārtējos, ka nu pienākusi situācija, kurā tik ar dūrēm, izkaptīm u.c. palīglīdzekļiem var mainīt esošo situāciju ciemā, pagastā, valstī.
Tie, kas šādi cenšas tikt pie varas - plānveidīgi izdomājuši notikumu secību, pie kuras tad arī pieturās. Pārliecināt masas darbībai? Jebkurš orators, kuram runāšanas dāvanas "iestādītas" pareizi, nu noteikti pārliecinās pūli, kas dzirdot populistiskus saukļus, "pavilksies" līdzi, izdarīs to, ko runātājs - manipulators vēlas pēc noklusējuma.
Sarežģīti izteicos, teikumus nedaudz saviņķelēju. Pamēģināšu "pievilkt" piemērus.
Ir daudz dokumentālu filmu ar Ļeņina uzstāšanās reizēm laukumos, rūpnīcās u.c. vietās strādnieku, zemnieku auditorijās. Lieliski manipulēja ar frāzēm, tēzēm. Pūlis "pavilkās" un.... Tad nu bija padomju valsts...
Patlaban - Gobzems, Šlesers. Tipiski manipulatori, kuru "uzķēruši" cilvēku noskaņojumu pandēmijas situācijā un tagad tik "brauc" uz šī noskaņojuma viļņa. Ja par Šleseru kopumā ņemot viss skaidrs - pēc gadiem cer, ka būs nomirusi tā tautas daļa, kura atceras viņa izgāšanos kā politiķim. Cer, ka tagadējie pieaugušie īsti neiedziļināsies procesā - nu, ceru, ka kungs saņems aplauzni.
Par Gobzemu runājot - man tiešām nav informācijas par viņu kā par politiķi, pa drumstalām vācu informāciju par kunga iepriekšējo darbošanos sabiedrības labā vēl pirms deputāta mandāta ieguves. Pagaidām visai maz un ne plusi Gobzema virzienā. Arī viņa patreizējās aktivitātes.... Ko līdz tas, ka tiek uzklausītas cilvēku iebildumi kādā jautājumā, ja netiek veiktas reālas darbības lai izmainītu situāciju un iebildumu iemeslu likvidētu? Uzklausīt un neko nedarīt māk arī sētas miets (tas vismaz ar savu stāvēšanu sētas mietu ierindā reāli aizstāv pašu iežogoto teritoriju).
Un kas pie varas tika gan 1918. gadā, kas tika pie varas pēc 4.maija deklarācijas? Tie, kuri organizēja un saorganizēja visus tos pasākumus, kuri bija pamats Latvijas valstiskuma nostiprināšanai. Un paši arī apsēdās no iepriekšējās varas brīvajos krēslos. Pārējā tauta tik palīdzēja tos krēslus dabūt.
Vispār, kāds reiz teicis, ka demokrātija arī nav īsti objektīvs līdzeklis valsts pārvaldei. Tik vēl nav izgudrots kas labāks. Manuprāt, tomēr kas pozitīvāks ir konstitucionālā monarhija, kurā patvaldniekam ir tomēr lielākas pilnvaras nekā parlamenta vēlētam prezidentam. Un pie viena - parlaments uzrauga patvaldnieku, patvaldnieks - parlamentu. Liekas, vairāk motivācijas.
Pie viena - revolūciju, it īpaši agresīvo revolūciju rezultātā daudz kas tiek sagrauts ne tikai morāli, bet ari materiāli. Sagraušanas procesā iesaistītie maz vai pat vispār nemaz neiedomājas, pat negrib iedomāties ka sagraut visu un vispār ir vieglākais risinājums. Pēc daudz kas ir jārada no jauna gandrīz tukšā vietā. Krieviem ir labs teiciens - lomatj ne stroitj. Lauzt nav celt. Noārdīšana ir ātrāks process nekā jauncelšana.
Pirms ko nojaukt, ir tomēr jāapsver, vai noārdāmo nevar kā pārorientēt, pārkārtot no jauna veidotajā. Ko un kā likt vietā. Tas, ka visam jābūt plānveidīgi pārdomātam - nu, tā ir dogma jebkuras valsts, varas pamatā.
Ko un kā esam likuši pamatā tam, kas tagad ir Latvijas valsts?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru