Par revolūciju kā tādu domājot. Revolūcija pēc noklusējuma ir neleģitīma varas uzurpēšana kaujinieciskām metodēm, kuras rezultātā uzurpatoriem visiem iespējamiem līdzekļiem jāspēj noturēties pie varas. Savādāk - likumīgs, tiesisks sods.
Vēsturē tālu nav jāmeklē.
Pirmkārt, jau visiem zināmais vēstures fakts par boļševiku nākšanu pie varas. Situācijā, kad cars jau bija atkāpies no varas, valsti pārvaldīja pagaidu valdība. No visām Krievijas malām uz Pēterburgu pamazām un palēnām, ar visu iespējamo transportu devās Krievijas reģionu deputāti, lai kopīgi izlemtu ko darīt tālāk, kādu valsts pārvaldi izvēlēties. Šajā situācijā esošajā pagaidu pārvaldē boļševiki bija mazākumā, tas neapmierināja šis partijas līderus, kuriem ļoti gribējās tikt pie varas. Tad nu tapa "valsts apvērsums". Pēc kura realizācijas nācās radīt vēl lielākas nekārtības, lai tik noturētos pie varas.
Par mūsu pašu pirmo brīvvalsti runājot. Mums dotajā brīdī vairs ir tik sausie vēstures fakti, cipari. To, kuri tos laikus piedzīvoja un varēja izstāstīt arī to vēsturi, kura netiek rakstīta vēstures grāmatās, vairs nu noteikti nav mūsu vidū. Protams, ir cilvēki, kuri nodzīvo 100 un vairāk gadu, bet nu noteikti nav tādu, kuriem šobrīd ir 130 un vairāk gadu. Ir tik vēsturiski zināms fakts, ka bija Stučkas valdība, Ulmaņa, Čakstes kompānija un vācu karaspēka klātbūtne reģionā, Krievijas teritorijas pilsoņu karš. Tiem, kurus var nosaukt par brīvvalsts dibinātājiem, pa visu to burzmu izdevās nostiprināties varā šajā teritorijā.
To, cik Latvijas valsts bija leģitīma toreiz, noteikti jāpapēta dokumentos, vēstures arhīvos. Jo līdz tam taču vēsturiski nebija pasātvējis šāds vēsturisks formējums, tā ka še viss sākās no nulles ar visām peripetijām, praktiskās pieredzes apgūšanas.
Otrreiz - Latvijas neatkarības iegūšana/atgūšana, var teikt, leģitīms pasākums. Formāli PSRS konstitūcijā katras republikas esība Savienības sastāvā bija brīvprātīga ar tiesībām izstāties no tās. Tā ka 4.maija LPSR Augstākas padomes balsojums par izstāšanos un Neatkarības deklarācijas apstiprināšanu bija leģitīms un PSRS pārvaldei - nu, dikti jāpievelk iemesli neatļaut republikai izstāties no republiku savienības. Un pat šis, izstāšanās balsojums, nu nebija vienbalsīgs, kā to tagad mēģina iestāstīt. Izdevās tik ar nelielu balsu pārsvaru. Toties tiem, kuriem bija iebildumi pret šo iznākumu, diemžēl neizdevās rast risinājumu lai panāktu savu.
Pie viena - manuprāt, arī pikets nu nav īsti pareizs problēmas risinājums. Cilvēku sanākšana, visvisādas runas, sarunas par piketa tēmu. Un tālāk? Viss taču principā paliek kur ir. Tik vien kā izrunāties. Manuprāt, lielāka jēga ir "bombardēt" valdību ar vēstulēm, kurās izteikts kāds protests pret kādu jautājumu un pie viena kāds ieteikums risinājumam. Protams, vienas, divu vēstuļu ir par maz, bet ja maisiem vēstuļu ar konkrētām risinājumu idejām? No tā tik viegli nevar atgaiņāties un gan jau ka kādu ideju kopums nostrādās kā labas esam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru